1. Ikvienam mēģinājumam atklāt daļēji zudušo kristietības garīgo dziļumu, protams, jāsākas ar mācību par paša Jēzus Kristus dzīvi un nozīmīgumu un pirmajiem kristiešiem – ieskaitot viņu “apokaliptiskās" iezīmes, nevis tikai izvēloties to, kas atbilst konkrētajai teoloģijai. Ir svarīgi uztvert agrīnās kristietības dažādību nopietni, gluži kā to darīja evaņģēlisti******, lai parādītu saprotamāku Kristus lomu*.

2. Šo gadsimtu seno baznīcu raksturoja "baznīcas tēvu" plašo traktātu vara. Būdami grieķu valodas pratēji un izglītoti cilvēki, viņi varēja padarīt kristīgās tradīcijas saprotamākas eiropiešiem. Viņi joprojām zināja daudz par senajiem rakstiem, kas mūsdienās ir zuduši. Šajā laikmetā bija arī pretrunas saistībā ar to, kas piederas īstai kristietībai un kas nē. Daudzi no šiem atklājumiem, kas tika vēlāk ignorēti, ir pelnījuši jaunu izvērtējumu– it īpaši salīdzinājumā ar to izcelsmi. Bija arī kristieši, kuri pestīšanu nemeklēja vispirms ar baznīcas starpniecību, bet gan individuāli vēršoties pie Dieva lūgšanās vai meditācijās, piemēram, Ēģiptē, salīdzināt – atklājumi Nag Hammadi. Mūsdienu pareizticīgo baznīcas “mistikas teoloģijā” kaut kas no tā ir labi saglabājies.

3. Viduslaiku sholastika un kanoniskais darbs noveda pie teoloģiskās sinhronizācijas caur argumentu, pretargumentu un secinājumiem – ko varētu dēvēt par filozofiju vai reliģiju. "Baznīcas tēvu” vara joprojām tika pieņemta, bet tikai tiktāl, cik viņu uzskati atbilda šīm idejām. Lai arī tajā laikā sholastika radīja plašu vielu pārdomām, bieži vien vienpusējais absolūtisms un līdz ar to arī īpaša intelektuālā loģika bija satraucoša un tos vajadzētu nodalīt to patiesās reliģijas dimensijām. Tāpēc uzskati tika saglabāti doktorīnu vai dogmu veidā, bet tas arī vilināja cilvēkus uzsākt inkvizīcijas praksi. Mūsdienu garīguma meklētāju un mistiķu radošās spējas liecina, ka dažreiz viena un tā pati intelektuālā metode var novest arī pie dažādiem secinājumiem un ka patiesai garīgajai izaugsmei nepieciešama elastīgāka, saprotamāka un mazāk nocietināta apziņa. Stingrā sholastikas metode joprojām ir nozīmīgs mūsdienu sistemātiskās teoloģijas sākumpunkts, it īpaši katolicismā. Tomēr ir arī noteikta atvērtība citām ekumeniskajām pieejām. (piemēram, Īvs Kongers (Yves Congar). Patiesi, mērķis nevar būt kādas teoloģijas skolas vienpusēja kritika. "Kristus ceļu” pamatteksta veidošanas sākumposmā tika apsvērtas iespējamās struktūras. Atlika tikai 1 iespēja – izmantot tieši no evaņģēlijiem ņemto “Jēzus soļu” secību! Pastāv arī arhetipiskā iespējamās cilvēces un apziņas sfēru attīstības secība attiecībā pret apkārtējo pasauli. Tomēr tā ir jauna, starpdisciplināra pieeja.

4. Kad baznīcas tradīciju ietekmē tika pamazām aizmirsts par pašiem pirmsākumiem, sekoja reformācija, lai skaidri par pamatu atkal ņemtu Bībeles pirmsākumus. Taču viņi šajos centienos bija ierobežoti, jo viņi paši bija sava laikmeta bērni un maz zināja par garīgajām un mistiskajām kustībām agrīnajā kristietības vēsturē. Viņi arī atteicās no dažām vērtīgām pamattradīcijām, piemēram, Marijas Debesbraukšanas. Tikai atsevišķi indivīdi, piemēram, vācu protestantu teologs J. V. Andrē (J.V. Andreae) publicēja dziļākus apcerējumus, ko varētu saukt par “Kristīgo ezotēriku”, ko drošības nolūkos dēvēja par sapņu aprakstu vai romānu. Pat protestantu baznīcas ne vienmēr bija tik tolerantas, kā varētu domāt. Tāpēc šajos apcerējumos nebija viegli atpazīt kristietības iezīmes.
Pretreformācija, reliģiskie kari u. c. paveica pārējo. Taču dažādas teoloģiskās pieejas daudzos aspektos tomēr bija līdzīgas. Pat protestantu baznīcā ir atsevišķas konfesijas kā, piemēram, luterāņi un reformatori, šis dalījums noder vienīgi teoloģiskajām diskusijām un to vairs neatbalsta paši biedri. (vismaz Vācijā**).

5. Jaunās filozofijas laikmets, apgaismība, racionālisms un tiem sekojošā dabas (zinātne) nebeidzās arī ar garīgās pieredzes teoloģiju papildus vecajai intelektuālajai sistemātiskajai teoloģijai. No otras puses, arvien lielāks skaits vēsturiski kritisko teologu sāka paši pievērsties jaunajai intelektuālajai un vienpusējai tā laika materiālistiskajai zinātnei. Teoloģija sāka kļūt kā salīdzinoša literatūras un lingvistiskās izpētes mācība, kas nebūt nebija negatīva, taču vienpusēja parādība. 
Nav iebildumu pret literatūras veida vērā ņemšanu – tikai tad pēc iespējas atbilstoši un nevis shematiski; skat. piem. mūsu Filipa evaņģēlija lapu (Jaunas mājaslapas angļu un vācu valodā). Bieži ir nepieciešams salīdzināt Rakstu saturu ar toreizējo situāciju – tikai šajā gadījumā nedrīkst jau no paša sākuma jautājumam pieiet ar mūsdienām raksturīgo toreizējo ideju nonicināšanu. Palīdzēt var arī kopsakarība ar topošo draudzi - taču tam nav jānoved pie norobežošanās no ārējiem, tīri cilvēcīgajiem notikumiem, kuros Dievs, kurš cilvēkiem bija pats galvenais, tiešā veidā vairs nepiedalās. Tas, ka ziņa tika nodota dažiem konkrētiem cilvēkiem nebūt neizslēdz to, ka šim notikumam nevarētu būt universāla nozīme. Ir svarīgi saprast, ko šis mantojums dod mums tagad - taču pilna nozīme atklāsies tikai tad, kad mēs nopietni attieksimies vai vismaz mēģināsim attiekties pret to, ko apsolītais nozīmē mūsdienu cilvēkiem.
Pretēji tam senās sistemātiskās teoloģijas pārstāji sevi uzskatīja par tā laika teoloģijas centru, ap kuru varētu grupēties jaunas izpētes jomas. Tomēr tas, vai viņi spēja veikt šo integrēšanas lomu, vēl bija jautājums. Protams, būtu pamatoti saistīt dažādos zinātniskos atklājumus ar teoloģiskajām mācībām – kamēr tas nerada jaunas zinātniskās dogmas. Bet tātad varētu sagaidīt, ka tas notiks arī mūsdienās. Tomēr vēl līdz šim nav bijuši šādi mēģinājumi. Tas noz īmēja apsvērt jaunas pasaules uzskata un paradigmu rašanos, kā pamatā bija jaunās kvantu fizikas, kvantu bioloģijas, jaunās ģeofizikas, astrofizikas un it īpaši jauno zinātņu, piemēram, parapsiholoģijas zinātniskās skolas, kas neatbalsta seno materiālismu. Ir bezjēdzīgi pielāgot mūsdienu teoloģiju 19. gadsimta zinātniskajam pasaules uzskatam!***Pretēji racionālisma tendencēm, 19. gadsimtā radās arī jaunas atjaunotāju kustības, kā rezultātā izveidojās jaunas neprotestantu baznīcas.
Viņi tomēr neuzskatīja par nepieciešamu izpētīt zinātnisko attīstību, lai redzētu, vai tā ir saskaņā ar viņu pašreizējiem uzskatiem. Viņi atbalsta Bībeles ticējumus. Lielākajā daļā gadījumu viņi nemaz nesauca to par “teoloģiju”, bet tā patiesi ir noteikts Bībeles teoloģiskās interpretācijas veids (ekseģēze).

6. Tādējādi 20. gadsimtā daudz pūļu tika pielikts, lai pievienotu tās teoloģijas šķautnes, kam iepriekš netika pievērta pietiekami liela uzmanība, bet tomēr bez mistiskās un garīgās dimensijas – vismaz to kā nepieciešamu atzina Karls Rahners (Karl Rahner). Šādi mēģinājumi katoļu un protestantu pasaulē bija noteiktiem sabiedrības grupām, jo tie pievērsās reālām cilvēku problēmām. piem., Karls B ārts (Karl Barth); politiskā teoloģija un atbrīvošanas Trešajā pasaulē teoloģija un radīšanas teoloģija****); feminisma teoloģija. Dažas skolas, piemēram, Bultmana (Bultmann) "Entmythologisierungstheologie" (demitoloģizācijas teorija) nodarīja vairāk ļaunuma nekā labuma, gandrīz reducējot ticību līdz racionālistiskajam pasaules uzskatam – lai gan viņi noteikti apgalvo, ka ticībai nav vajadzīga zinātniskā objektivizācija. Drevermanns (Drewermann) tad ar dzīļu psiholoģijas palīdzību centās veikt evaņģēliju ekseģēzi. Tas varētu būt kā tilts, pa kuru pamest pasauli, kurās valda materiālistiskais pasaules uzskats bez dvēseles, taču dzīļu psiholoģija pagaidām nav īsta Bībeles garīgā dimensija un tāpēc nav jēgas nostādīt šīs jomas vienu pret otru kā tas jau notika. 
Līdz šim, galvenā diskusija ir bijusi par fundamentālisma un relatīvisma problēmām.
Bez tam, tā dēvētie "Jēzus atklāsmes stāsti" ārpus teoloģiskajām aprindām dažu pēdējo gadu laikā ir bijuši noteicošie pašreizējai diskusijai.

7. Līdz šim, nav bijis nekā, kas atspoguļotu “postmoderno” 21. gadsimta teoloģiju. Lai atjaunotu kristietības garīgās iespējas – saglabājot senos ticības dziļumus un arī sociālo vērīgumu, nepieciešama vispārējāka apziņas maiņa*****. Šeit tiek pieminēta garīgā precizitāte un dažādotie veidi, kā raudzīties uz sabiedrību un pasauli, nevis tikai seno teoloģiskās izpētes jomu uzturēšana un iemūžināšana un reliģijas zinātniska izpēte. ceļš uz “pilnu” kristietību bez mūsdienu sadrumstalotības. Šeit savu darbu sāk “Kristus ceļi”.

***) Skat. arī mūsu papildu lapu "Zinātne un ticība Dievam". Update English/ Deutsch. Par kristietība attīstību skat. arī Prof. Hans Küng, Das Christentum. Wesen und Geschichte, Sonderausgabe 2007. Viņš cenšas panākt integrētu pētniecību, kas neskatoties uz arheoloģiju un kritisko pētniecību vecos rakstus nopietni uzskatītu par saturiskiem avotiem. Mēs nepiekrītam visiem tur paustajiem vēstures kritisko pētījumu secinājumiem. Tā piemēram notikumi ar Jēzu dažreiz tiek aprakstīti kā pārāk subjektīvi piedzīvojumi. Neskatoties uz to Küng ir atvērts šo notikumu patstāvīgai, vēl līdz šim neizpētītai realitātei. Papildus viņa pati par sevi interesantā metode pētīt kristietības attīstības pakāpes (paradigmas) nevar pietiekami novērtēt virzienus, kuriem lielākajā plānā līdz šim nav bijusi svarīga nozīme – kā piem. mistika. Tie ir atklājuši ceļus, kas ir svarīgi iespējai izmantot pilno kristietības potenciālu. Papildus ir jāpiezīmē, ka cilvēkus ar iekšēju spirituālu „misiju" vai mistiķus bieži nav iespējams pareizi saprast ar tīri vēsturiski kritisko analīzi, jo viņiem bez ārēji tveramas biogrāfijas ir arī patstāvīga iekšējā spirituālā biogrāfija. Šajā gadījumā ir ieteicamāk mēģināt uz to attiekties nopietni un nevis to iztirzāt pa daļām. 

****) (Vācu grāmata: "Ökologische Theologie" (ekoloģijas teoloģija), Kreuz-Verlag).

*****) Arī Svētā Gara “jaunajam, mūžīgajam evaņģēlijam” (Atklāsmes grāmata 14,6) nepieciešams vairāk apziņas nekā tikai intelekts viens spēj nodrošināt.