Kristus ceļi.

Reliģija¹⁾ kā cilvēka “atkalapvienošanās” ar Dievu – kopā ar Jēzu Kristu.

1) Vārds „reliģija“ ir celies no latīņu valodas vārda re-ligio = atkalapvienošanās ar Dievu, kas pieņem veidolu mūsos no mūsu „būtības“. Kaut kas līdzīgs notiek arī plašā mērogā, līdzīgi hologrammai.

Gan attiecībā uz dziedniecību, gan citām pārmaiņām cilvēkā Jēzus pirmais jautājums bija: "Vai tu gribi kļūt vesels?" (Jāņa evaņģ. 5,6); vai Vai tu zini nepilnību, kas tev jāmaina, ja vēlies nokļūt tuvāk Dievam? Aiz vienkāršām dzīves parādībām, kas parasti netiek saistītas ar reliģiju, var atrast galveno pavedienu. Bērns līdz kļūšanai par pieaugušo gūst jaunas spējas un iemaņas; tomēr dažas īpašas spējas novirzās otrajā plānā. Vēlāk cilvēks var censties atjaunot savas dabiskās spējas. Šajā gadījumā arī pievienotās (jaunās) spējas saglabājas, bet būtības nocietināšanās kļūst vaļīgāka vai pat dzēsta. Lūzuma punkti prātā un dzīvē, kas rada lūzumu starp intelektuālo un instinktīvo dzīvi - ar vāju savienojuma tiltu "sirdī"- ir atkal labāk integrēti. Ir iespējams pierādīt, ka šis lūzums ir viena “augļa ēšana no laba un ļauna atzīšanas koka” nozīme mītā par paradīzi; un ka Jēzus teiktais:"Ja jūs nemaināties un netopat kā bērni, jūs nenonāksiet debesu valstībā” ir balstīts uz dziļām zināšanām par mainīšanos un atgriešanos – Mateja evaņģ. 18, 1-3; Marka evaņģ. 10, 15, Lūkas evaņģ. 18, 17. Tas nav saistīts tikai ar bērnu brīvajām manierēm, bet tas skar arī sākotnējos attīstības pamatus, kas ir “arhetipiski” ²⁾ paraugi – zudusī “cilvēka lietošanas instrukcijas” daļa. Šis ceļš var vest daudz tālāk par mūsdienu ierobežoto intelektuālo apziņu.

Tas nenozīmē, ka cilvēks var viegli tikt ar to visu galā paša spēkiem. Jēzus piedāvā īstu ceļu un spēku, un žēlastību, lai ietu pa to. Kristiešu patiesības meklētāji, kristiešu mistiķi, kristiešu alķīmiķi atrada savu ceļu uz (lielāku) pilnību (piemēram, skat. Mateja evaņģ. 5,48; Jāņa evaņģ. 10,34;…). Daudzi citi kristieši apzināti vai neapzināti ir pieredzējuši ko līdzīgu; nav svarīgi, vai viņi meklē sevī vai izrāda savu ticību sabiedriskajā dzīvē, vai viņi apvieno abus, ko mēs dēvējam par “pilnu kristietību”. Gadu tūkstošiem daudzas citas kultūras ir meklējušas risinājumus arī iekšējiem konfliktiem; piemēram, taoistu alķīmiķi un dažas jogas skolas ³⁾.

3) Indiešu vārds „joga" burtiski – "pievienot" nozīmē meklēt sasaisti ar pirmsākumu un arī mūžību. Tas nen ozīmē, ka šiem citiem ceļiem jāved pie tiem pašiem mērķiem, kurp kristiešu ceļiem.

"Dievs-cilvēks" Jēzus Kristus, "jaunais ''Ādams" ir zīme, ka kopš tā laika cilvēciskās būtnes var atgūt apslēptās sākotnējās īpašības un ka ir laiks labot nelāgās īpašības, kas tikmēr ir kļuvušas bīstamas. Kā “laimīga iespēja” zemei, Jēzus Kristus sevī iemiesoja abus – saistību ar sākotnējo dzīves jēgas avotu - Dievu un augsti attīstītu cilvēcisko apziņu. Viņš pārvarēja deģenerācijas spēkus. Neskatoties uz to, ka viņš atšķīrās no cilvēkiem, viņš bija arī cilvēciska būtne, kas to parādīja. Tāpēc arī cilvēki var to darīt, it īpaši, ja viņi to dara apzināti. Bet pat tie, kas nezina par vēsturisko Jēzu, viņa dzīvi, ieskaitot augšāmcelšanos, var izjust sekas – līdzīgi kā dzīvnieki, kas kaut ko uz savas salas iemācās ātrāk kā tā paša veida dzīvnieki, kas to ir iemācījušies uz citas salas, ietekmējoties no abpusējā spēka lauka, ko atklājis R. Šeldreiks (R. Sheldrake).

Sākotnēji iekšējās attiecības ar Kristu un Dievu ir iespējamas bez baznīcas; tomēr atbilstoša kristiešu kopiena var palīdzēt. Pretrunīgas teoloģijas, kas Kristu apraksta tikai kā garīgo padomdevēju vai sociālo reformatoru, vairs nav noteicošais, bet tās var kādam dot atrisinājumu, it īpaši ja tādi ir zināmi vairāk kā viens. Katrs var vērsties pie Kristus tieši savā istabā, kā arī visbeidzot arī tirgus laukumā. Šim nolūkam var atcerēties viņa īpašības, kas izklāstītas evaņģēlijos. Kurš ir atvērts Kristum, kurš mira un augšāmcēlās, var vērsties pie Kristus kā būtnes, kas ir dzīva mūsu dienās, (Ir daudzas liecības par cilvēkiem, kuri arī ir pārdzīvojuši nāvi; parasti gan citādā stāvoklī nekā Kristus). Cilvēks var justies tā, lai lūgtu “viņa vārdā”, ar viņu kā katra vecāko brāli saistībā ar Dievu, kas ieskauj visus. (skat. Jāņa evaņģ. 15,16; Mateja evaņģ. 6, 7-15; 18, 19-20). Piemēram:

Viens līmenis šajā ceļā ir "mīlestība pret Dievu”, kurš ir pāri visam, "un mīli savu tuvāko kā sevi pašu”(Mateja evaņģ. 19,19). Sevis mīlēšana arī var  būt daļa no pūlēm sava uzdevuma attiecībā pret citiem atrašanā. Mīlestība var sevi vienot ar Kristu, jo tā ir viņa galvenā daba, kopā ar gudrību. Arī labo darbu ceļš ar tā sekām dod skaidru priekšstatu par kristietības ceļu. Jēzus ievēroja senos ētikas pamatprincipus; jo (parasti) “cilvēks ko sēj, to pļauj” (Gal. 6,7); bet viņš uzsvēra indivīda atbildību vairāk kā ārēju likumu. Šeit var redzēt, ka mūsos kaut kas ir, - piemēram, izjusts kā apziņa- kas ir harmonijā ar garu, kā piemērs bija Kristus un viņa paša dzīve. Šo aspektu var individuāli izjust sirdī vai dvēselē, vai garā. Ir noderīgi, pieņemt sevī zināmās Kristus īpašības, cik bieži vien iespējams; lai nodibinātu tiešāku kontaktu - nekas, ja pašreizējajā brīdī nav lielu manāmu rezultātu.

Kā jau minētās attīstības stadijas no bērnības līdz brieduma gadiem, arī cilvēku kultūras ir gājušas cauri līdzīgām apziņas stadijām. No vienas puses tā rezultāts bija jaunas spējas (griba, jūtas un domas brīvākas kā agrāk). No otras puses sākotnējā tuvība ar visu “radīšanu” mazinās, un tam ir problemātiskas sekas. (Piemēram skat. Žana Gebsera “Rašanās un tagadne”(Jean Gebser, "Ursprung und Gegenwart”) vācu valodā-: viena pēc otras savādāk kā “arhaiskā”, “maģiskā”, “mītiskā” un intelektuālā apziņa; tālu aiz integrētā veselā saprāta attīstības robežām. Ļoti spējīgas būtnes ir palīdzējušas savām kultūrām šos soļus padarīt ražīgus. Tas notika par spīti visiem šķēršļiem, bet – kā jau minēts – graujot iepriekšējās spējas. Jaunākajā vēsturē cilvēcei un tautām būs jāpieņem izaicinājums, ja viņi vēlas izdzīvot, būs jāizstrādā lielāki vai mazāki evolucionārie soļi. ⁴⁾. Šīs iespējas pastāv jau aptuveni 2000 gadu. Šai attīstībai vairs nevajadzētu mazināt iepriekšējās vērtības, piemēram, saprātu. Ja pietiekams skaits indivīdu attīsta arvien holistiskāku veselo saprātu un atjauno saikni ar savu dievišķo pirmsākumu ¹⁾ cilvēce ar palīdzību no “augšas” var uzvarēt sacensībā ar apokaliptiskajām katastrofām”. Ir arī saistība ar pasaules aktīvistiem, piemēram, miera kustību utt. – šajā “spēlē” sava loma ir visiem cilvēkiem ar labo gribu. Daudzi cilvēki – tieši pie nodibinātajām reliģiskajām skolām - acīmredzami meklē. Viņi dodas nākotnē un palīdz aizmirst pagātni – lai arī var būt kāda “viduvējība”. Nav svarīgi, vai cilvēks domā, ka mērķis ir cilvēces “glābšana" vai apziņas progress. Ir jāmaina pašreizējā vērtību skala, jo ir skaidrs, kurp novedīs vecā “programma". Viss ir daļa no kaut kā vesela, tāpēc labie darbi palīdz pasaulei.

4) Mēs nepiekrītam pesimistiskajai attieksmei, piemēram, Herberta Grula (Herbert Gruhl) pēdējā grāmatā "Himmelfahrt ins Nichts" (vācu val. "Debesbraukšana nekurienē"), tikai tāpēc, ka var just līdzi aizmirstajam attīstības un spēka avotam - kas tomēr ir tikai iespēja: Dievs.