Kristus ceļi

Neatkarīga informatīvā mājaslapa,
kas balstīta uz vairākām
izpētes jomām un pieredzi.

 

Kristus ceļi cilvēku apziņā un izmaiņās pasaulē.

Saturs:

Uz 1a daļu: nodaļas par soļiem evaņģēlijos 1-15.

Uz 1b daļu: nodaļas par soļiem evaņģēlijos 16-25

2. daļa: nodaļas par Atklāsmi.

3. daļa: Tēmas, jautājumi par dzīvi:

Šī ir 4. daļa: Vecā Derība; citas reliģijas:

Lai aplūkotu pēdējās saites, gaidiet, līdz lapa tiks lejupielādēta pilnībā.
1.  Vecā Derība, ebreju reliģija un Jēzus Kristus
1b.Zaratustras reliģija (parsisms)
3.  Jēzus Kristus un islāms 
4.  Budisms
4b.Hinduisms
13.Daoisms un Konfūcisms
14.Dabas reliģijas
--  Jaunas mājaslapas angļu un vācu valodā.

Reliģija kā atkalapvienošanās ar Dievu

Mājaslapa ar atsauci uz drukāšanai paredzēto daļu pilnu versiju.

Autortiesības (“Kristus ceļu” izdevniecības ziņas).
e-pasts.

 

Vecā Derība, ebreju reliģija un Jēzus Kristus...
ar fragmentiem no pamatteksta un papildinājumiem.

Šī papildu lapa ir ieguldījums labākā Vecās Derības izpratnē un starpreliģiju dialogā, ieskaitot dziļākus garīgos aspektus. Vecās Derības grāmatas šeit nav tik sīki aprakstītas kā evaņģēliji un apustuļu darbi (Vasarsvētki) mūsu pamattekstos.

Saistība starp svētajiem rakstiem
Jēzus Kristus un Viņa mācekļi bieži atsaucās uz svētajiem rakstiem, kas viņu klausītājiem bija pazīstami. Pie tiem pieder arī
Vecā Derība. Tajā ir radīšanas vēsture, grāmatas par ebreju vēsturi, likumi, pravietiski vēstījumi, apokrifi u. c. Jēzus un Viņa mācekļi skaidroja, ka viņu darbs nebija vērsts uz Vecās Derības satura noliegšanu, tomēr arī, ka viņu uzdevums nebija galvenokārt svēto rakstu skaidrošana. Svarīga ir tieša saskarsme ar Dievu un Kristu. (Skat. arī “Ētisko vērtību pamati” un “ways-of-christ.net” pamattekstu). Pateicoties tam, rodas jauns skatījums uz dzīvi, ja salīdzina ar Veco Derību.

Jaunajā Derībā ir daudzas netiešas atsauces uz citām tā laika reliģiskajām konfesijām. Piemēram, Jāņa evaņģēlijs acīmredzot uzrunā tos, kam pazīstama gnostiķu filozofija. Tas tika darīts tādēļ, lai izskaidrotu viņiem atšķirīgās kristiešu mācības, izmantojot viņu pašu “valodu”. Vienkāršs piemērs ir raksturojums “Viņš ir patiesais gaišums" Jāņa evaņģēlija 1. nodaļā. Dažās Pāvila vēstulēs u. c. vērā tika ņemtas vērā cilvēku zināšanas par senajām mistērijām, kas dažreiz bija viņiem labāk pazīstamas nekā ebreju tradīcijas. Cilvēks, kuram šīs tradīcijas nav pazīstamas, to nepamanīs. Šajos Jaunās Derības fragmentos netiek nosodīti raksti, kas nav jūdu izcelsmes. Tiešs nosodījums ir vērsts tikai pret konkrētiem ļaunprātīgiem kultiem, lai brīdinātu cilvēkus uzmanīties no šāda ceļa. Senāka un pareizāka evaņģēlistu (misionāru) metode bija runāt ar cilvēkiem viņiem saprotamā veidā, nevis pieprasīt, lai viņi aizmirst visu savu iepriekšējo dzīvi; tādējādi cerētās atpestīšanas, kas dziedē lūzumus, vietā drīzāk iespējams radīt papildu apziņas lūzumus. No citas izcelsmes cilvēkiem netika pieprasīts ievērot visas jūdu tradīcijas – pret viņiem izturējās līdzvērtīgi. Neskatoties uz to, mācekļu vidū tomēr bija strīdi par šo jautājumu, par ko tiek diskutēts arī mūsdienās.

Tajā laikā Jēzus darbi šajā formā bija iespējami tikai balstoties uz ticību Dievam un cerību uz fundamentālām pārmaiņām gan Izraēlā, gan citur pasaulē kā to bija sludinājuši profēti. Taču kopš tiem laikiem būtu bijis iespējams izstrādāt kristīgo mācību uz citu reliģisko tradīciju – un ne tikai uz Vecās Derības - pamata. Piemēram, pirmie soļi šajā virzienā tika sperti, balstoties uz monoteisko Zaratustras reliģiju. (...) Tomēr šeit mēs necentīsimies spriest par šiem mēģinājumiem.

Bez senebreju Bībeles, jūdu reliģijas ietvaros tika radīti vairāki citi svētie raksti, piemēram, Talmuds, kas sastāvēja no divām daļām – Mišnas (likumu kodeksa) un Gemaras (komentāriem) – tās tika radītas gan Babilonas, gan Jeruzalemes versijā. Ir arī speciālo skolu svētie raksti, it īpaši mistiski ezoteriskās kabalisma "Zohar" un "Sepher Jezirah" grāmatas. Domājams, ka šīs grāmatas radušās 13. gadsimtā, tomēr tās var būt arī senākas. Kaut kas tajās atgādina Seno Ēģipti. Arī mūsdienās pastāv ebreju misticisms.

Dieva doktrīnas
"Ābrama Dievs" no vienas puses tika uzskatīts gan par personīgo ģimenes, cilts vai tautas Dievu, bet no otras puses arī par visa Visuma Dievu. Laika gaitā šis priekšstats ieguva stingru monoteisko formu, kuru aizvien sludināja profēti.* Sākumā Vecajā Derībā Dievs tiek saukts par "Elohimu" (burtiski tas nozīmē “dievišķā Radītāja gari"). Tomēr Dievs tur netiek attēlots kā materiāla būtne no citas planētas, kas veic ar cilvēkiem ģenētiskus eksperimentus vai kaut ko tamlīdzīgu, kā tas attēlots dažās mūsdienu grāmatās. (Daļēji sarežģītās ietekmes, šķiet, ir radušās vēlāk). Semītiskajiem vārdiem „Elohims“ (ebreju valodā) un „Allahs“ (Dieva apzīmējums islama ticībā) noteikti ir viena un tā pati izcelsme, tas pats attiecās arī uz kanāniešu vārdu "El".

Vēlāk Vecajā Derībā parādās vārds Jahve/Jehova. Tādi mistiķi un garīgie pētnieki kā J. Lorbers un R. Štainers uzskata, ka laika gaitā, tuvinoties Dievam, ir radusies iespēja sajūtu līmenī uztvert Dievu Jehovas tēlā. Tikai tulkojumos parasti tiek izmantots viens vārds “Dievs”, tādēļ netiek pilnībā atspoguļots tas, kā Viņu cilvēki ir saukuši dažādos laikmetos. Patiesā Dieva kā Jehovas uztvere, iespējams, dažkārt ir aizēnota, un negatīvās būtnes, visticamāk, nav darījušas neko vairāk kā maldinājušas cilvēkus. Daudzās mūsdienu teorijās būtu rasts savs risinājums, ja vien tiktu ņemts vērā šis uzskats. Šī parādība, kad, piemēram, cilvēki ar vāju ticību un pilni ar naidu nebija gatavi mainīt savus uzskatus, ieklausoties praviešu sacītajā, bija izplatīta vairākās reliģijās. Tādējādi ne katrs Vecās Derības stāsts noteikti attiecas uz īsto "Jahvi" un uz “YWHW”, kā aprakstījis Prof. J.J. Hurtaks/ASV. Tomēr tas nenozīmē, ka katrs Vecajā Derībā aprakstītais gadījums var tikt izvērtēts ar mūsdienu cilvēka loģiku. Dievs labāk par mums zina, ko Viņš dara un kāpēc – un ko Viņš vēlas, lai darītu cilvēki un kāpēc.

Ticība mesijam un Kristus
Vārds “Kristus”, ar ko teik apzīmēts sludinātais
"Mesija", jau ir sastopams "Septuagintē”, grieķu senebreju Bībeles tulkojumā, ko paši jūdi sarakstīja jūdiem aptuveni 3. - 2. gadsimtā pirms mūsu ēras. Tāpēc tas nav Sv. Pāvila sarakstīts "izdomājums", kā uzskatīja daži mūsdienu autori. Netālu no Nāves jūras (Kumrāns) esošajās alās atrastie manuskripti liecina, ka ticīgie ebreji gadu desmitus un gadsimtus pirms Kristus gaidīja mesiānisko Miera Valstību, kā tas izklāstīts Jesajas grāmatas 11. nodaļā; skat. arī Jeremijas grāmatu. 31, 31-34. Tomēr jau tajā laikā pastāvēja dažādi viedokļi par Mesijas dabu – gluži tāpat kā Jēzus mācekļiem bija grūti saprast, ka jaunā "Valstība" nebūti tikai kā nacionāla sacelšanās pret romiešiem, bet garīga attīstība, kas maina visu - "Debesu valstība". Skat. vēstules ebrejiem.

Bieži vien tiek minēts, ka Kumrāna kopiena piederējusi pie esēņu ordeņa, trešas tā laika skolas bez farizejiem un saduķejiem. Precīzāk būtu sacīt, ka tā bija neatkarīga esēņu mācībām tuva kopiena. Viņiem bija labi sakari ar dažādām skolām, ne tikai ar mierīgajiem esēņiem, bet arī ar neatkarīgajiem, kaujinieciskajiem “zelotiem”, Kā arī farizejiem Jeruzalemē (kas uzticēja viņiem tempļa dārgumu krātuves sarakstu; acīmredzot Kumrāna ļaudis tika uzskatīti par ļoti uzticamiem, neskatoties uz to, ka viņiem bija dažādi viedokļi). "Kopienas statūtos” 1QS bija rakstīts par gaidīto Mesijas atnākšanu. Viņi pat gaidīja divus Mesijas vai divus Mesijas ciltskokus. (Saskaņā ar tā laika likumiem, Jēzus ciltskoks atbilda aprakstam: Jāzeps no Dāvida nama un Marija no priestera Ārona nama, šādu uzskatu pauda arī Karstens Pēters Tīde, kas pētīja senos manuskriptus Izraēlas Antīko dokumentu padomes uzdevumā).
Šķiet, ka Mihas pravietojumu 5,1, ka Mesija nāks no
Betlēmes, tā laika Mesijas kustība nebija pamanījusi vai arī neuzskatīja par pietiekami svarīgu. Neskatoties uz to, piemēram, Mateja evaņģēlijā tiek minēta tieši šī Jēzus izcelsme. Daži pārsteidzīgi to nosauca par Mateja "izgudrojumu", jo Jēzus mājas it kā esot bijušas Nācaretē, kas atrodas tālu no minētās vietas. Mistiķa Jākoba Lorbera skatījumā, kuram 19. gadsimtā nebija nekāda pamatojuma apgāzt šādus minējumus – mēs lasām, ka Jēzus nāca no Betlēmes; nevis no mūsdienu Betlēmes, bet no sena Betlēmes ciemata, kas atradās netālu no Nācaretes.

Fragments pravieša Daniēla grāmatā 9:25 bieži tiek saistīts ar Kristu: 69 "nedēļas” no brīža, kad tika dots rīkojums atjaunot Jeruzalemi - skat. Nehemijas grām. 2:18; ap 445. gadu p. m. ē. līdz otrā “iesvaidītāja” nāvei. Ja šīs "nedēļas" patiesībā ir domātas kā “gadi” (salīdzin. "sabāta gadi"), tas tiešām norādītu uz aptveni to laiku, kad Jēzus tika sists krustā.

Teoloģija, saskaņā ar kuras uzskatiem kristietība tiek uztverta tikai saistībā ar konfesijām, diez vai atzītu par šaistošām R. Štainera idejas, tomēr, iespējams, tās vairāk ieinteresētu citas kultūras. Viņš Kristū saskatīja vienību, kas bija zināma dažām augstākajām radībām pirms kristietības rašanās, hindu Višva Karmana, farizeju Ahura Mazda, saulei līdzīga būne Ozīriss – ēģiptiešiem, ķeltu Belēms = Baldurs un Apolons. Skat. arī "Kristus ceļu" pamatteksta nodaļu “Sākumā bija Vārds”.
Varat ar
ī sameklēt Rūdolfa Štainera kristoloģiju un viņa lekciju ciklu materiālus: (pārbaudiet, vai ir pieejami angļu valodā): "Spiritual beings in celestical bodies"( "Garīgās būtnes debesu ķermeņos”) 1912. gadā; “Preliminary stages for the mystery of Golgatha”( “Golgātas mistērijas sagatavošanās posmi”) 1914. gadā; “From Jesus to Christ”( “No Jēzus un Kristu”) 1911. gadā; “Christology”(“Kristoloģija"). *)

Vēlāk, pēc 2000 gadiem, mēs redzam Kristus reinkarnāciju uz zemes kā mērauklu pasaules evolūcijas pavērsiena punktā, ņemot šo un cilvēci uz sevis un iekļaujot viņus Viņa dzīvē atkal. Seno kultu nozīme daļēji mazinājās, bet arī kristietība kļuva virspusēja, tomēr būtu interesanti veikt pētījumus šajā virzienā. Šajos pētījumos to autori ir centušies parādīt, ka Kristus neder kāda konkrētas konfesijas garanta lomai, ko viņam cenšas piedēvēt. Viņš ir būtne, kas atspoguļo atjaunoto cilvēci, jaunais “Golgātas Ādams”.

* Būtu svarīgi izpētīt Vecās Derības laikam, lai iegūtu noderīgus pavedienus, ja bija iedvesma, redzētā pieraksti tika ņemti vērā un saprasti to specifiskajā dabā. Šajā gadījumā bez R. Štainera var minēt arī Annas Katarinas Emerničas (Anna Katharina Emmernich) darbu "Das Geheimnis (die Geheimnisse) des Alten Bundes"(vācu val.; iespējams, arī angļu val.)
Saistībā ar laiku pirms Centrālāzijas plūdiem un Jaunās Derības laiku, skat., piemēram, mistiķa Jākoba Lorbera grāmatas. www.lorber-verlag.de (daudzas grāmatas ir tulkotas arī angļu valodā). Skat. arī R. Štainera darbus. Pieņemot kristīgā misticisma liecību, var pilnībā aizmirst dažu citu autoru teorijas,kurās tiek apgalvots, ka Jēzus nekad neeksistēja kā reāla persona vai arī ka Viņš nebija nekas vairāk kā parasts ceļojošais pravietis.

Update English/ Deutsch.

Atpakaļ uz saturu.

 

Informācija: Zoroastrisms (farizeju reliģija).

Mūsu lapas par citām reliģijām ir ieguldījums labākai izpratnei un starpreliģiju dialogā. No kristietības puses pamats ir neatkarīgs pētījums, ieskaitot seno garīgo dziļumu. Senā persiešu Zaratustras reliģija nav aprakstīta pilnībā, tomēr ir doti daži šim nolūkam svarīgi viedokļi.

Zaratustra.
Mūsdienās farizeji ar saviem svētajiem rakstiem, “Zend Avesta”, seko sākotnējām Zaratustras mācībām. Šīs reliģijas pētnieki Indijā atklāja., ka senajam grieķu historiogrāfam Herodotam bija taisnība, rakstot, ka (pirmais) Zaratustra dzīvoja tūkstošiem gadu pirms Kristus. (…)
Zaratustra apvienoja garīgo tīrību un pozitīvu attieksmi pret fizisko dzīvi (…). Tālāk tika arī atklāts, ka viņu reliģijas darbības laukā bija ne tikai mūžsenā cīņa strap tumsu un gaismu (...). Tomēr pāri kosmiskajiem spēkiem stāvēja viens personīgais Dievs, šeit dēvēts par Ahura Mazda. Ahura Mazda teik lūgta palīdzība ar vairāku eņģelisku būtņu starpniecību - tāpēc šo būtņu eskistence nenozīmē, ka tā bija politeiska ticība. Jēdziens Dieva bezpersoniskās puses apzīmēšanai bija “Ahu".
Adrese, uz kuru var s
ūtīt jautājumus par garīgajiem šīs reliģijas pētījumiem: Mazdayasnie Monasterie, Mustafa Bldg, Sir Pherozeshah Metha Rd., Bombay 400001, India. (www.indiayellowpages.com/zoroastrian; mazocol@hotmail.com). Viņi arī norāda,ka Rietumu Zaratustras pētnieki bieži vien izsaka viņu domas par šo kultūru. (…) Protams, šī reliģija ir zaudējusi daudz no tās sākotnējā garīgā "dziļuma", ko mūsdienās nepieciešams atklāt no jauna - gluži kā citas reliģijas. (...)

Daži islāma teologi arī pieņem farizejus, līdzīgi kā ebrejus un kristiešus kā ”svēto rakstu tautu”; tas nozīmē nevis"neticīgos", bet gan cilvēkus, kas tic tam pašam Dievam un kuriem par šī Dieva esamību atgādināja viņu pravieši. (...)

Ētika garīgajā ceļā.
Ētiskās vērtības ir līdzīgas tām, kādas ir citās pasaules reliģijās: Labas domas, labi vārdi un labi darbi. (...).

Kristiešiem Jēzus Kristus palīdz atkalapvienot ticīgos ar Dievu.
Zoroastrieši parasti pieņem to, ka citi cilvēki ir citu reliģiju pārstāvji, tāpēc viņi necenšas panākt cilvēku novēršanos no savas ticības.

Atpakaļ uz saturu.

 

Informācija: Jēzus Kristus un islāms.

Starpreliģiju dialogs

Šī raksta mērķis ir sniegt ieguldījumu labākā sapratnē starp reliģijām un uz miera ceļu virzītā "starpreliģiju dialogā", kāds tas tiek vests jau daudzus gadus. Šajā rakstā netiek mēģināts raksturot islāmu kopumā, pie kam islāmā pastāv arī dažādi teoloģiskie novirzieni.

Korāns*) un citas „svēto rakstu reliģijas“

Islāms nozīmē "padevība Dieva gribai".
Tiek uzskatīts, ka islāma svētā grāmata Korāns radusies no Dieva iedvesmas, ko pravietim Muhamedam darījis zināmu eņģelis Džibrils, kas atbilst arī kristietībā pazīstamajam erceņģelim Gabrielam. Neapšaubāmi Korāns ir uzskatāms par vissvarīgāko islāma svēto rakstu. Papildus reliģijas interpretācijā svarīgu vietu ieņem arī citas tradīciju grāmatas (Sunna; burtiskā tulkojumā: "paražas"), daļa no kurām ir pārmantotas no pravieša laikiem (Hadīts). Arī pravietis savā personiskajā darbībā ir cilvēks un nevis Dievs. Jāņem vērā arī tas, ka līdzīgi kā ir kristieši, kas labi nepārzin Bībeli, ir arī musulmaņi, kas nepārzin savus svētos rakstus. 

Kristieši un ebreji Korānā tiek apzīmēti gan tiešā veidā kā "Jūs rakstu cilvēki" (grāmatas cilvēki, piem. sūra 4,171*), gan kā "Jūs Izraēla bērni". Līdz ar to arī viņi drīkst studēt Korānu*) - lai gan parasti viņi to nedara. Reliģiju zinātne jebkurā gadījumā pēta visu reliģiju svētos rakstus un to interpretācijas vēsturisko gaitu. Taču jāņem vērā arī tas, ka svētie raksti ir jāstudē ar pienācīgu respektu. Viena daļa no musulmaņu Korāna komentētājiem rakstīja, ka pastāv tikai viena pirmatnējā Korāna forma, kas tiek rūpīgi uzglabāta pie Dieva un kura ir pieejama tikai nevainojamiem eņģeļiem un nevainojamiem cilvēku sūtņiem, turpretī otra daļa interpretēja, ka uz zemes esošā Korāna lasītajam ir jābūt nevainojamā stāvoklī.

Pravietis tiek uzskatīts par sūtni uz "laiku" (vai starplaiku), kurā nav bijušu citu sūtņu (sūra 5,19*). Korānā tiek izdalīti ticīgie pravieša Muhameda mācību izpratnē, "grāmatas cilvēki" (rakstu cilvēki) un "neticīgie". Ar "rakstu cilvēkiem" tiek apzīmēti it īpaši ebreji un kristieši, kas līdzīgi kā musulmaņi balstās uz tām pašam tradīcijām, dažreiz arī zaratustrieši (sūra 22,17*). Korāns atzīst arī „praviešu“ virkni ", no kuriem visi mācīja par vienu Dievu, viņsaules tiesu un lūgšanu par viņu tautām vai attiecīgi par viņu laiku (piem. sūra 6, 83-92; sūra 7, sūra 4,136*). Ja vien šo reliģiju piekritēji tic kopējiem pamatiem, Korānā pašā tie netiek pieskaitīti pie neticīgajiem (sūra 5,48* u.c.). Pirmajos islāma pastāvēšanas gadsimtos kristieši un ebreji netika spiesti pāriet islāma ticībā (atbilstoši Korāna mācībai par to, ka "reliģijā nepastāv spaidi", skat. sūru 2, 256*).
Ibrahims tiek uzskatīts par vienu no "kalifiem", kuri kā atsevišķas personas ir atradušas tiešu ceļu uz patieso ticību vienam Dievam.

Semītiskajam vārdam „allāhs“ – pirmsislāma laikos lietotajā senajā arābu valodā al-ilah – droši vien ir tāda pati izcelsme kā vārdam "Elohims", kas ir viens no Dieva apzīmējumiem ebreju Mozus grāmatās.

Par "neticīgajiem" – burtiskā tulkojumā apmēram: "aizplīvurojošie" – šī vārda tiešajā nozīmē pravieša Muhameda laikā tika uzskatīti politeisti vai attiecīgi elku pielūdzēji, pret kuriem viņš Arābijā cīnījās un no kuriem jau tiek brīdināts arī ebreju un kristiešu Bībelē. Plašākā nozīmē mūsdienās islāmā par neticīgajiem tiek uzskatīti tie, kas netic vienam Dievam un tiesai. Dažreiz mūsdienās šis apzīmējums nepareizi tiek attiecināts uz visiem musulmaņiem kopā, dažreiz pat uz musulmaņiem, kas pieder pie cita teoloģiskā novirziena.

Jēzus Kristus Korānā

Jēzus tiek pieminēts ne tikai Bībelē, bet arī Korānā (7.gs. p. Kristus piedz.). Pie kam, tur ir atrodamas gan līdzības, gan atšķirības. Ir jānorāda uz to, ka Korānā Jēzus vairākās vietās ir atzīts par pravieti, par Dieva sūtni un arī Dieva "vārdu", kā nozīme tuvāk nav paskaidrota, un par Dieva Garu (sūra 4,171), kas ir "radīts ka Ādams" (sūras 2, 3, 5,...). Tātad viņš pareizi saprastā islāmā katrā ziņā ir vairāk nekā tajās modernajās kristiešu teoloģijās, kuras Jēzū saskata tikai un vienīgi sociālo reformatoru. Korāna tikai netika akceptēta mācība par Jēzu kā Dieva dēlu, kuru Muhameda laikā dzīvojošie kristieši jau izprata ļoti pasaulīgi, vēlākās Trīsvienības kontekstā. Tādu kristiešu, kas būtu varējuši vēl ļoti autentiski izskaidrot to, kas iesākumā ar to tika domāts, tā, lai cilvēki ar citu izejas punktu to saprastu, vairs tikpat kā nebija sastopami (piem. sūra 6,101*). Vēstulē Romiešiem 1.4 ir teikts, ka Jēzus savos svētajos gara spēkos ir „radīts kā dēls" – tātad, ka viņš ar tiem nav dzimis. 
Patiesībā kristieši var piekrist musulmaņu uzskatiem, ka Dievs nav dzimis un Jēzus nav vis dzimis, bet gan ir radīts ka dēls. Papildus jēdziens (grieķiski) "logos", kas Bībelē ir lietots, lai apzīmētu tieši Jēzus Kristus dievišķo izcelsmi vai attiecīgi to, ka viņu ir sūtījis Dievs, evaņģēlijos tiek tulkots arī kā "vārds" (skat. augšā), kas Korānā tiek lietots Jēzus apzīmēšanai. Vai Korāna atklāsmēs – tāpat ka Bībelē – ir mistērijas, kuras ne musulmaņiem, ne kristiešiem līdz galam nav izdevies atklāt līdz pat šai dienai, kas padara viņu strīdu par jēdzieniem bezjēdzīgu? Arī tad, kad kristieši šīs mācības pasniedz tā, ka tās var tikt saprastas kā "daudzdievības mācības", tas neatbilst tam, kā Jēzus pats mācīja: "Lūdziet Tēvu (Dievu)" manā vārdā (tas nozīmē, iekšēji saistīti ar Jēzu)“ -
Bībele, Jāņa evaņģēlijs 15:16
. Centrālais punkts Jēzus dzīvē ir Dievs, ar kuru viņš bija cieši saistīts un pie kura tieši viņš cilvēkus var aizvest.

Jēdziens "logos" (grieķu valodā, Jāņa evaņģēlijā 1 "Dieva Vārds", šeit saistīts ar Kristu) Pareta Korāna tulkojumā (vācu valodā) tiek lietots neatkarīgi no Jēzus, turpretī citos Korāna izdevumos tiek interpretēts kā Dieva "lieta" vai attiecīgi Dieva "pavēle" (sūra 13,2 un 13,11*).

Korānā tiek pausts uzskats, ka Jēzus ir "kā Ādams", kuru Dievs radīja no zemes (sūra 3,59*) un ir minēts "Dieva sūtnis" no Dieva Gara, ar kura starpniecību Jaunavai Miriamai (Marijai) piedzima Jēzus (sūra 19,17-22*). Kristiešu versijā Dieva eņģelis pasludina Jēzus piedzimšanu no Svētā Gara. Arī Korānā tiek minēts, ka Jēzus tika stiprināts ar Svēto Garu / Svētības Garu (sūra 5,110*).

Saskaņā ar Korānu Jēzus jau savā jaunībā stāstīja par savu augšāmcelšanos no mirušajiem (sūra 19,33*), taču ar to var būt domāta arī viņa atnākšana „Pastardienā“ (Pastarajā tiesā, kad notiek ticīgo augšāmcelšanās), kura Korānā tiek bieži minēta, skat. zemāk., sūra 4,159* () . Korānā tiek minēts, ka Jēzus tika uznests debesīs dzīvs (sūra 4,157 -159*, sūra 3,55*).
Musulmaņu un kristiešu domas dalās jautājumā par to, vai Jēzus pirms Debesbraukšanas tika sists kustā, nomira un ar Dieva palīdzību pārvarēja nāvi – kā to apgalvo kristieši -, vai arī viņš tika pacelts debesīs bez sišanas krustā kamēr viņš vēl bija dzīvs – kā domā musulmaņi. Taču gan vieni, gan otri uzskata, ka debesīs uznešanas brīdī viņš nekādā gadījumā nebija „miris", bet gan mācīja cilvēkus.
Jau
sūrā 3,55* vai attiecīgi 5,48*
ir teikts, „...es viņu padarīšu tīru" un „...jūs visi atgriezīsieties pie manis un es (Dievs) lemšu par to, par ko jūsu starpā (zemes dzīves laikā ) jums ir bijušas domstarpības". Tādēļ tai vietā, lai strīdētos, kristieši un musulmaņi mierīgi varētu gaidīt dažu atlikušo mistēriju atrisinājumu.

Līdzīgi Korānā ir minēta ticīgo augšāmcelšanās Pastarās tiesas laikā (sūra 36,77-83; sūra 69,13-37; sūras 75 un 99* u.c.). Jēzus tad atgriezīsies un liecinās par ticīgajiem Rakstu cilvēkiem (sūra 4,159; salīdziniet arī sūru 16,89*). Visiem cilvēkiem, arī tiem, kas nav musulmaņi, kas tic Dievam un Pastardienai un kas darba labus darbus (), saskaņā ar Korānu nav jābaidās no Pastarās tiesas (sūra 2,62; sūra 4,123-124; sūra 7,170*). Tiesas spriešana gan Korānā, gan Bībelē viennozīmīgi ir Dieva un nevis cilvēku – vienalga, vai tie būtu kristieši, musulmaņi vai ebreji - lieta.
(Ar šāda veida reliģiju salīdzinājumi šajā rakstā nav izmantoti ar nodomu apšaubīt Korāna neatkarību).

Par islāma un kristietības ētiskajiem pamatiem

Arī šo trīs „abrahamitisko reliģiju“ ētiskie pamati ir cieši saistīti. Likumi tiek doti arī islāmā, ja arī tiek netiek tūliņ noformulēti atsevišķā sarakstā, cita starpā sūrā 17,22-39; sūrā 5,38-40; sūrā 2,188; sūrā 4,135; sūrā 2,195; un sūrā 17,70* (cilvēka cieņa). Korāns, piemēram, stingri un bez izņēmumiem aizliedz nogalināt nevainīgus (sūra 5,27-32*). Jēdziens "džihāds" (Dschihad), nozīmē tikai : "cīņa"; cita nozīme "svētais karš" nav cēlusies vis no Korāna, bet no pravieša Muhameda izteikumiem un no islāma tieslietu skolām ***). Garīgi-morālais iekšējais darbs pie savām no Dieva attālinošajām kaislībām tiek uzskatīts par "lielo džihādu", kam tiek piedēvēta daudz lielāka nozīme nekā visiem ārējiem konfliktiem (salīdziniet piem. Jēzus līdzību "vispirms izvelc baļķi no savas acs..."- ja tiktu ņemta vērā šī mācība, zustu daudzu ārējo konfliktu pamats.) "Džihāds pielietojot vārdu" ir ticības izpausme miera ceļā. "Džihāds pielietojot rokas" ir darbīgs, pamācošs ticīgā piemērs. "Džihāds pielietojot zobenu", dēvēts arī par "mazo džihādu", ir pieļaujams tikai, lai aizstāvētu ticīgos, kam tiek uzbrukts un to ir jālieto "bez pārkāpumiem" (salīdzināt. Korāna sūru 2,190*). Taču arī Korānā var atrast zināmu "aizrautību" saskarsmē ar citu reliģiju parstāvjiem (sūra 48,29*, sūra 47,4*).
Pastāv sīki parakstīti tradicionālie likumi sakarā ar attiecībām starp dzimumiem ieskaitot aizliegumu laulāties ar citu reliģiju pārstāvjiem utt. 

Pie islāma prakses pieder: "Apliecinājums, ka nav neviena cita Dieva ka vien Allāhs un ka Muhameds ir Dieva sūtnis; 
ka tiek veiktas noteiktās ikdienas lūgšanas (
sūra 2,177*); 
ka katru gadu tiek ievērots gavēnis Ramadāna mēnesī (
sūra 2,185*);
ka pēc iespējas vienreiz mūžā tiek veikts svētceļojums (
sūra 2,196*);
un ka tiek maksāts „zakats“ (nodoklis sociālām vajadzībām) (
sūra 2,177*)"

Mūsdienu islāmā nepastāv centrālas institūcijas, kas būtu tiesīga lemt par reliģiskajiem un ētiskajiem jautājumiem. Taču droši vien lielākā vairuma jurispudences pārstāvju paustie viedokļi tiktu akceptēti arī plašā sabiedrībā.

*) Šajā rakstā cita starpā tika izmantots " Korāns, uz vācu valodu tulkojis Rūdijs Parets (Rudi Paret)",izdevniecība Kohlhammer), kas ir piemērots zinātniskajām vajadzībām un kurā tiek skaidri izdalīti burtiskie tulkojumi un paskaidrojumi labākai valodas izpratnei. Šeit tiek izmantota islāma valstīs plaši izplatītā Ēģiptes pantu numerācija. Citos tulkojumos var tikt izmantota viena no divām atlikušajām pantu numerācijām. Šajā gadījumā Jūs minēto vietu atradīsiet īsi pirms vai pēc minētā panta numura tajā pašā sūrā. Korāna sliktā „tulkojamība“ pārsvarā neattiecas uz šeit minētajām vietām, jo tās ir viennozīmīgas. Korāna citātu nozīme tika salīdzināta arī ar "Korāns, uz vācu valodu tulkojis Adels Teodors Kourijs (Adel Theodor Khoury), 2007, kura tulkojums ir izpelnījies atzinību arī no musulmaņu zinātnieku (piem. Dr. Inamula Kāna (Dr. Inamullah Khan), toreizējā Islāma Pasaules kongresa ģenerālsekretāra) puses un kura komentāros tiek ņemta vēra islāma tieslietu skolu tradicionālā interpretācija.

***) Arī vēsturisko "kristiešu krusta gājienu" saknes nebija Bībelē, bet gan tie bija cilvēku darbi, pret kuriem daudziem mūsdienu Eiropas kristiešiem ir negatīva attieksme.

Atpakaļ uz saturu.

 

Informācija: Jēzus Kristus un budisms.

Šeit tiek aplūkotas budisma skolu un to kristiešu skolu, kas apzinās savu garīgo dziļumu, kopīgās un atšķirīgās iezīmes. Šim nolūkam Budas dzīve un mācības (ap 500. gadu p. m. ē.) netiks aplūkotas padziļināti. * Tomēr būtiskie jautājumi ir iztirzāti precīzi.

Oriģinālo Budas mācību būtība, uz ko joprojām balstās “hinajānas” budisms, ir arvien vairāk un vairāk atbrīvot sevi no visa, kas nepieder pie paša cilvēka būtības. Sajūtu un saprāta vēlmes, kas rada ciešanas, jāatzīst kā “nepiederošas pie “Es” (“anatta”) ; galu galā tām jāizgaist un jānoved līdz nirvānas stāvoklim. To var sasniegt, pielāgojot dzīves un treniņu veidu, ieskaitot meditāciju utt. Šo “ne Es” principu bieži vien nepareizi saprata vēlāk radies budisma “Mahajānas novirziens”, lai arī jaunais virziens nesa noteiktu progresu, piemēram, spilgti izteiktas līdzjūtības pret visām dzīvajām radībām, kas nomainīja pilnīgu norobežošanos no pasaules lietām. Viņi to skaidroja tā, it kā pēc tam, kad visas zemās, egistiskās īpašības atstātas aiz muguras, nekāds “Es” nemaz nevarētu palikt. Tāpēc viņu uztverē arī nirvāna ir “nekas”. Tomēr Buda, aprakstot viņa augstāko pieredzi (9. solis), sacīja: “Un Es…redzēju (arī) “ne uztveršanas, ne neuztveršanas” vietas niecību. Laika gaitā man kļuva skaidrs un (Es) pietuvinājos tai laimei, kad nav ne uztveres, ne sajūtu. Es to izjutu… Un kopš tā laika esmu ieguvējs – pēc pilnas “ne uztveršanas, ne neuztveršanas” atslēgšanas – sajūtu un izjūtu atcelšanas un palikšanas šādā stāvoklī ; un pēc tam , kad Es esmu to visu gudri apzinājies, zūd jebkāda ietekme” (Angutaras Nikaja suta 9, 41).
Kļūst redzams, ka Jēzus aicina cilvēkus attīrīt viņu īpašības un sākt pašiem ar sevi, nevis kritizēt citus
(skat. ways-of-christ.net pamattekstu). Viņš nesaista Sevi un Savus mācekļus ar pasauli vai laicīgo darbību, bet apraksta viņus kā nepiederošus pasaulei, tomēr daudz skaidrāk kā oriģinālajā budismā uzsver to, ka viņi dzīvo un strādā pasaulē (Jāņa evaņģ. 17), pārveidojot šo pasauli.
Jebkurā gadījumā Jēzus un Budas teicienos saistībā ar jautājumiem par dzīvi ir tik daudz līdzību, ka gadu simtiem ilgi daži cilvēki domāja, ka Jēzus mācīja budismu. Tomēr tas tā nav. Tikpat labi mēs varētu sacīt, ka Viņš mācīja jebkuru citu no senajām reliģijām. Mūsu pamattekstā ir paskaidrots, ka, piemēram, šādas līdzības (“daļējas sakritības”) balstās uz garīgajām realitātēm, ko loģiski var uztvert visi, kam ir pieeja, turklāt citam citu neatdarinot. (...)
Tā ir visu reliģiju spēcīgā puse – ja salīdzina ar materiālistisko un egoistisko sabiedrību. Tomēr reliģijas to neizmanto pietiekami. Tomēr reliģiju līdzības un to savstarpējie sakari nemaina faktu, ka tās visas tomēr ir atšķirīgas.

Tomēr jūdaismā, kristietībā un islāmā īpašības, kas cilvēkam jāattīra, papildus tiek saistītas ar grēkiem attiecībā pret Dievu. Tas pirmām kārtām saistās ar reliģiski ētisko normu ievērošanu, precīzāk būtu sacīt, ka tas saistās ar to īpašību pārvarēšanu, kas šķir mūs no Dieva. Parasti valda uzskats – iespējams arī pašu budistu vidū – ka budismā Dieva nav. Tāpēc kopējās reliģiju ētiskās deklarācijas tikai atsaucas uz visās reliģijās atzīto kopējo jēdzienu “augstākā realitāte”, lai ko tas arī nozīmētu katras reliģijas izpratnē. Tomēr tas nav gluži pareizi. Buda nekad neapgalvoja, ka Dieva neesot, tomēr savā laikā viņš tikai aprobežojās ar liecību par cilvēku attīstību nodošanu. Buda atbildēja uz hindu priesteru jautājumiem par Brahmu, hindu radošo dievību: "Es labi pazīstu Brahmu un Brahmas pasauli, arī ceļu, kas ved uz Brahmas pasauli un kā Barahma sasniedza to pasauli, arī to Es zinu” – (Digha Nikaja, 13. runa – attiecas uz garīgo pieredzi, ne tikai uz vienkārši hindu grāmatu zināšanu). Hindu Brahmu nevar vienkārši pielīdzināt Jēzus Kristus “Tēvam”. Brahma drīzāk ir viena no Dieva īpašību personifikācijām, kas laika gaitā ir parādījušās dažādās kultūrās. Katrā ziņā Brahma nav negatīvo spēku apzīmējums.
Viņš runā par visa izcelsmi, pat par indiešu dievību izcelsmi. Par ko tad viņš īsti runā? (Acīmredzot, Budas izcelšanās un mērķis netika izteikts. Tomēr Nirvana vai augstākā realitāte nav „nekas". Tas vienkārši ir aiz cilvēka iztēles robežām. Piezīme: kristietība, jūdaisms un islāms līdzīgi zina, ka veidot Dieva tēlu ir bezjēdzīgi vai pat aizliegts. (...)
Eva
ņģēlijos un Atklāsmes grāmatā "Tēvs”tiek aprakstīts gan kā Radītājs, gan kā visa gals (Alfa un Omega). Viņš stāvot pāri pasaulei un tās īpašībām un pirms Kristus nebija sasniedzams. Kristīgie mistiķi, piemēram, Jākobs Boeme, saskaņā ar viņu pašu piedzīvoto noteica, ka šis Dievs ne tikai stāv pāri zemes pasaules radīšanai, bet arī pāri viņsaulei un virs debesu pasaulēm. ** Daudzu zinātnisko grāmatu mēģinājums salīdzināt reliģijas, neiekļaujot tajās to stāstus, kuriem šajā jomā ir dziļa pieredze, nevienam daudz nepalīdzēs.l *** Bez tā nav iespējams pat rast valodu, kas būtu saprotama abām pusēm.

Budistu ceļš ved uz nirvānu, pasauli aiz pasaules – kaut ko, kas lielākajai daļai budistu ir tik “tālu” kā mistiskā savienība ar Dievu lielākajai daļai kristiešu****. Neskatoties uz to, budisms arī māca, ka “Bodisatva”, kāds, kurš “ir atbrīvots no reinkarnācijām” var brīvprātīgi nonākt uz zemes, lai palīdzētu pārējai cilvēcei.
Kristus devās augšup pie Tēva (“Un kaps bija tukšs…”& Augšāmcelšanās & Debesbraukšana), solīdams nākt atkal. Pateicoties Kristum un Viņa ceļam, mūsdienās augstākā dievišķā nokļūšana fiziskajā līmenī ir kļuvusi iespējama.

Šeit būtu noderīgi pieminēt arī Rūdolfu Štaineru. Viņš sacīja, ka Buda esot devis gudru mācību par mīlestību un ka Kristus esot devis spēju mīlēt. Šeit buda tiek aplūkots kā sava veida pionieris. Tas, kurš vēlas uzzināt, kā ir patiesībā, var pats veikt šo ceļu un pajautāt Kristum vai Budam.

Buda "Kalama sutrā”. "Neļaujiet, lai jūs vada…ne baumas.…tradīcijas…tās dienas uzskati..svēto rakstu autoritāte…tikai saprāts un loģiskie secinājumi, viltus teorijas un vēlami uzskati..iespaidi par personīgiem labumiem..kāda kunga vara. Bet,.ja juš īstenojat sevi..”. (Patiesa ticība ir līdzīgāka atzīšanai un pārliecībai nekā saprāta konceptam).

*) Budas mācības var atrast apjomīgos K.E. Noimana (K.E. Neumann) tulkojumos, “Die Reden des Buddha (“Budas runas”): mittlere Sammlung" (vidējais krājums); vācu valodā, iespējams, tulkots arī angļu valodā; arī lielais krājums.
**) Cilvēkiem, kam pazīstama teosofiskā terminoloģija, der atgādināt, ka nirvāna jeb atamans atrodas zem “paranirvānas “un “mahāparanirvānas loģiskā”dievišķā līmeņa.
***) Kristīgais mistiķis Ekeharts (Ekkehart) aprakstīja savus pārdzīvojumus kā nirvānas pieredzi – neizmantojot šo vārdu, tikai atšķirība bija tā, ka viņam tas nebija saistīts ar Dieva satikšanu.
****) Atgriešanās pie Dieva ar būtību no ceļa cauri pasaulei, no vienas puses, ir atgriešanās pie kaut kā, kas jau ir bijis šeit visu laiku. No otras puses, tas ir kas papildu, kas nebija šeit pirms tam, gluži kā divi saskanīgi trijstūri. Šo paradoksu iespējams saprast caur padziļinātu mistisko pieredzi.

*Update: Deutsch.

Atpakaļ uz saturu.

 

Informācija: Jēzus Kristus un hinduisms.

Mūsu lapas par citām reliģijām ir ieguldījums labākai izpratnei un starpreliģiju dialogā. Šeit mēs aplūkojam līdzības un atšķirības starp indiešu skolām un kristiešu skolām, kuras apzinās savu garīgo dziļumu. Tas nav mēģinājums plaši aprakstīt hindu reliģiju. Bet būtiskie jautājumi tiks apspriesti precīzi.

Jēzus Kristus.
Hindu izcelsmes mācībās jēdzienu "avatar(s)" var atrast dažādās stadijās: ar to domājot cilvēkus, kas neatrodas uz Zemes personīgās attīstības dēļ, bet gan brīvprātīgi, lai dotu ieguldījumu tautas vai cilvēces attīstībai. Viņi ir kā “dievišķās pilnības” lāses. Tomēr atšķirības starp šī veida viens aiz otra sekojošiem “avatariem” pamazām kļūst arvien blāvākas, tajā pat laikā kad ebreju un kristiešu reliģijās tiek uzsvērta Dieva kā “vēstures radītāja” loma, kā arī šajā attīstības aspektā īpašā mesijas loma (izņemot mūsu pamatteksta nodaļu “Sākumā bijā vārds...”).
Tomēr šī ir pieļaujama pieeja, lai saprastu Jēzus Kristus uzdevumu, ņemot vērā indiešu mentalitāti un terminoloģiju. Tāpēc hindu jogi (meistari) bieži apzinās Jēzus lielāko lomu nekā mūsdienu kristiešu teologi, kuri skatās uz Jēzu kā vienkāršu vīrieti un sociālo reformatoru. Bet ir arī indieši, kuri domā, ka Jēzus bija vienkārši skolotājs. Jāņem vērā, ka kristietības garīgie dziļumi bija daļēji zaudēti un tie jāpadara atkal saprotami, lai padarītu (vispār) iespējamu auglīgu dialogu ar citām reliģijām. ī tīmekļa vietne strādā pie tā pilnajos tekstos*).

Joga** un kristietība.
Apsverot teicienu "Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs” (Mateja evaņģ. 5,48) , visinteresantākais katras reliģijas jautājums ir, uz kurieni ved tās praktiskie ceļi. Hinduisma kontekstā šie ceļi ir dažāda veida joga, kuras cenšas vest uz dvēseles dievišķo pilnību, pārvaldot cilvēka ārējo un iekšējo dabu.
Šajā kontekstā ir Eiropas garīgās mācīšanās ceļi, kas ietver sevī nervu vai apziņas centrus, kas jogā zināmi kā “čakras" (...). Šīs tendences automātiski nevar aprakstīt kā nekristiešu idejas, kā baznīcas vēlētos. Idejas kā šīs bija jau zināmas kristiešu teosofistiem viduslaikos (Johans Georgs Gihtels)(Johann Georg Gichtel), un tagad var atzīt, ka tās pastāv – gluži kā adatterapijas punkti, tie nav automātiski “daoiski”, jo šos punktus un līnijas tagad var izmērīt elektroniski un aplūkot histoloģiski. (Fragments no mūsu pamatteksta nodaļas “Svētās dusmas”). Ir pieejama grāmata vācu valodā. Albrehts Frencs (Albrecht Frenz) "Christlicher Yoga" (Kristiešu joga), pieņēma, ka kristietība un joga ir savienojamas.
Tomēr kristiešu attieksme ir noteikta: vai vingrinājumi tiek uzskatīti kā sagatavošanās Dieva ietekmei vai kāds nepatiesi domā, ka pilnību Dievā var īstenot ar tehnikām (ķermeņa un elpošanas vingrinājumiem, mantru dziedāšanu = skaņu, koncentrācijas, meditācijas varu,…)?
Cita kristiešu atšķirība: piem., ja koncepti, tādi kā “Kristus spēks” ir sastopami jogā, vai kāds raugās uz Kristus dziedniecisko spēku kā viņa daļu, pārmērīgi un virsēji ietekmējot visas cilvēciskās būtnes – vai tas tiek tikai izbaudīts kā izolēts kosmiskais spēks? Ja kāds nevēršas pie Kristus tieši, kā viņš var zināt, ka viņa pieredzes tiešām ir saistītas ar Kristu? (
Daļēji no mūsu pamatteksta nodaļas “Jautājums par brīnumdarbiem”). *
Ir arī jauni kristiešu ceļi to metožu vietā, kas pieņemtas no citiem avotiem, bet viņi vēl ir jāizstrādā, lai tos piemērotu mūsu modernajiem laikiem. Piem. sena Atosa kalna Grieķijā pareizticīgo mūku prakse ("kyrie-eleison", "Dievs, esi žēlīgs!") būtu kristiešu elpošanas un mantras metode, ja definēta indiešu nosacījumos
(skatīt pamattekstā "Klusums tuksnesī" )*. Ir arī īpaša kristiešu metode meditējot par evaņģēlijiem, jo tā ir mūsu pamatteksta pamats un ir aprakstīta papildus lapā “...Kristīgā meditācija” *.

**) Indiešu vārds „joga“ burtiski – ”pievienot“ nozīmē meklēt sasaisti ar pirmsākumu, tāpat kā latīņu vārds “re-ligion” (reliģija). Hindu metodes par ķermeņa, prāta un gara vingrināšanu.

Kristīgā un hindu misticisma veidi.
Mūsdienās sevī no jauna piedzīvojot krustā sišanu vai "pusnakti dvēselē", "mistisko nāvi", iziešanu cauri "tuksneša noslēgtībai" bez jebkā, kam cilvēciska būtne varētu pieķerties – (kuru visiem zināmi mistiķi, piem., Meistars Ekkeharts, ir izjutuši tādā vai citādā veidā) – arī ir zināma līdzība ar jogas Nirvikalpa Samadi augstāko pieredzi vai “nirvānas” tukšuma pieredzi. Tomēr kristīgais misticisms pastiprināja faktu, ka šajā vai aiz šā tukšuma pastāv "kaut kas" vairāk, patiešām Kristus vai Dievs. Aurobindo parādīja, ka ir iespējams sasniegt “nirvānu” tajā, kas ir aiz tās- arī indiešu skatījumā. Kristiešu ceļā tomēr kaut kas no pārpilnības aiz visa var saglabāties no pirmā reliģijas ceļa brīža, jo Kristus, izgājis cauri zemes dzīvei, simbolizē tiltu.
Kad kāds kā Aurobindo saskaras ar spēkiem, kam, šķiet, ir saistība ar Kristus attīstību, bet šis pamats nav šeit, tas rada grūti līdzsvarojamas darbības iespaidu. Tomēr tas par katru cenu nav neiespējams. Daži, iespējams, atceras gadījumu ar hindu zēnu
Sadu Sundaru Singu, kurš neko nezināja par kristietību, bet kurš intensīvi iekšēji meklējot Dievu, pēkšņi guva priekšstatu par dzīvu Kristu, par ko vēlāk tika aprakstīts grāmatās. Arī hindu tantras praktizēšanas laikā cilvēki, kuri bija cerējuši redzēt indiešu dievus, pēkšņi redzēja Kristus tēlu. "Gars virzās turp, kurp tas vēlas“.
Tas var tikai nedaudz attiekties uz teoloģiju, kas saistīta ar kristietību kā reliģijas kopienu bet citām kultūras jomām interesantāks būtu R. Šteinera mājiens par Kristu kā saulei līdzīgu būtni, kas zināma augstākajiem gudrajiem, pirms viņa nolaišanās uz zemes. Fragments no pamatteksta noda
ļas “Krustā sišana...”)*: *
Attiecībā uz daudzajiem hindu dieviem, tiek apsvērts, ka ir kāds vēlāks pētījums, kas ierosina, ka “Dievi” daudzās vecās kultūrās – ciktāl viņi nav bijuši “īpašie cilts Dievi” vai cilvēku varoņi, kam bija vienas dievišķās būtnes izskats, vēlāk tika pielūgti kā neatkarīgi elki. Tādēļ senie teorētiskie apraksti, tādi kā “politeisms” (reliģija ar vairākiem dieviem), nav ļoti jēgpilni. Arī ebrejiem oriģinālajā senebreju tekstā bija daudzi dažādi Dieva un viņa īpašību nosaukumi. Bet viņi negāja tiktāl, lai pielūgtu viņus kā atšķirīgus Dievus. Piem., zoroastriešiem (persiešiem) arī bija monoteiska (viena Dieva) ticība. Starp hinduisma skolām, “
Vaishnavites" var uzskatīt par monoteisku hinduisma skolu.

Šajā kontekstā ir interesanti atzīmēt, ka ir jaunas domas skolas, kuras vairs nepiekrīt vispārējiem pieņēmumiem par dabisko un neizbēgamo ķermeņa mirstību, kā Kristus: (...)  Piem., indiešu filozofs jogs Aurobindo un viņa garīgais partneris, “Māte” Mira Alfassa meklēja līdzīgā virzienā…. Fragments no pamatteksta nodaļas “Augšāmcelšanās”: *

Mācības par “karmu” un Dievu.
Indieši sauktu kristiešu sociālās darbības un labdarības ceļus par "Karma Yoga" (bojāejas/likteņa tīrīšanas joga) vai "Bhakti Yoga" (mīlestības joga). Apzināšanās ceļus (ieskaitot meditācijas darbu) varētu salīdzināt ar "Jnana Yoga".
Cilvēks var patiesi piedzīvot to, ka dzīve var kļūt vairāk kā daļa no organiskā kopuma, ja cilvēkam ir tāda attieksme, it kā viņu cauri dzīvei vadītu Dievs, kā to ir minējis Kristus. Ja kādam ir mehāniski spēkā esošu likteņa likumu attieksme – indiešu konceptos: "karmas" līdzsvars – dzīve vairāk noritēs saskaņā ar šiem principiem. Kristus arī runā par samierināšanos “līdz pat pēdējam penijam”, bet viņš nesaka, ka tam tomēr būtu jānotiek nozīmē “aci pret aci un zobu pret zobu” (kā rakstīts Bībeles Vecajā derībā). Jaunajam indivīda uzdevumam tiek dota galvenā prioritāte – Dievs uzņemas tikai tās iespējas, kuras var kļūt auglīgas personai un viņa/viņas apkārtējai videi, kad tās tiek izstrādātas. Tikšana skaidrībā ar pagātni vairs nav beigas pašas par sevi un vairs nav motīvs attīstībai. Mūsdienās cilvēku dažādo iespēju mijiedarbībā ir vērojama palīdzība “no augšas”. (Fragments no pamatteksta nodaļas “Krustā sišana”, ir arī papildus lapa attiecībā uz “mācībām par karmu un reinkarnāciju”) *

Ētiskās vērtības.
Pasaules reliģiju ētiskajos principos ir ļoti daudz līdzību, un tā ir joma, kurā dialogs ir bijis visprogresīvākais. Piem., pirmais veiksmes priekšnosacījums klasiskajā Patanjali jogā ir "Yama": nenodarīt ļaunumu dzīvām būtnēm domās, vārdos un darbos, nebūt mantkārīgam, būt taisnīgam, seksuāli šķīstam, nepieņemt dāvanas (būt neatkarīgam). Nākamā stadija ir "Niyama": iekšējā un ārējā attīrīšana, vienkāršība, pieticība, askētisms, cēlsirdība, gatavība ziedoties, dievības mācības un pielūgšana, dedzība un ticība. Joga māca, ka pat “kara lauks” Bhagavad-gītas grāmatā, ir attīroša cīņa ar sevi. Acīmredzot tur ir paralēles ar 10 baušļiem un Jēzus mācībām. Hindu, kristietību un daudzas citas reliģijas atbalsta projekts "Pasaules ētika”.

Svētie raksti.
Visvecākās reliģijas pamats ir Vēdas, kas piedēvētas “zelta laikmeta” "Rishis". Vēlāk, piemēram, tika pievienots Mahabharata eposs ar aprakstiem par aizvēsturiskiem notikumiem, kas bieži tiek uzskatīti par mītiem, ieskaitot karus un tādēļ no ne tik “zeltaina” laikmeta. Tam sekoja Upanishads viedā literatūra. Bhagavad-gīta ir saistīta ar Krišnas mācībām.

Atpakaļ uz saturu.

 

Informācija: daoisms un konfūcisms.

Mūsu lapas par citām reliģijām ir ieguldījums labākai izpratnei un starpreliģiju dialogā. Šajā papildus lapā mēs aplūkojam līdzības un atšķirības starp tradicionālo daoismu, konfūcismu un kristīgo mācību, tiem kuri apzinās savu garīgo dziļumu. Tas nav mēģinājums plaši aprakstīt senās ķīniešu reliģijas. Bet būtiskie jautājumi tiks apspriesti precīzi.

Tradicionālajā ķīniešu garīgumā satiekas vairāki līdzīgi avoti:

1. Sākotnējā mācība par augstāko principu.
Sākotnējā mācība par augstāko principu, Dao “par kuru neko nevar pateikt”, arī ir sākotnējā vienība pirms atdalīšanas no polaritātēm Jiņ un Jang*) un pēc tam no “5 elementiem”*. , Šī sākotnējā vienība ir tā, kura atrodas aiz visuma izaugsmes.
Kristiešu misionāri, piem., jezuīti, konstatēja, ka augstākais princips atbilst Dievam, lai gan franciskāņu un benediktiešu mūki, un visbeidzot pāvests, nebija vienisprātis. No vienas puses, Dao nav vienā līmenī ar Dieva kā Tēva jauno pieredzi, ar kuru var sazināties personīgi, kā Jēzus mācīja. No otras puses ir iespējams, ka tas ir vecāks veids, lai meklētu un pieredzētu Dievu, kā tas bija iespējams senajā Ķīnā.

*) Jiņ ir izplešanās “sievietes” princips – piem., simpātiskā nervā; Jang– saspiešanas “vīrieša” princips – piem., parasimpātiskā nervā, abi darbojas kopā. "zemes, ūdens, koka, uguns un metāla 5 principi” atbilst “zemes, ūdens, gaisa, uguns = siltums 4 elementiem vai īpašībām", kā Eiropas vecās alķīmijas un ezotēriskās skolas to mācīja. (Tur bija arī kristiešu alķīmiķi). Ķīniešu 5. elements, tā sauktais “metāls” dažreiz Eiropā tika saukts par "prima Materia" (latīņu nosaukums “oriģinālā viela”) – salīdzinājumā ar mūsdienu elementārdaļiņu fiziķiem, vecie indiešu teozofijas un antropozijas avoti sauca to "ether" un apraksta to vairākos līmeņos, kas visbeidzot rada 7 agregātstāvokļus. Mūsdienās neviens neattiecinātu šādas senas idejas par reliģiju šaurākā nozīmē. Tomēr, tā nebija vienkārši tikai teorētiska filozofija, tas ir sens modernizētas kosmoloģijas veids ar gandrīz īstu zinātnisko dabu, tas nav svarīgi, ka mūsdienu metodes ir atšķirīgas.

Tas negroza faktu, ka seno ķīniešu un vēlāk daoismu meistaru prakses rāda garīgu nozīmi. Tika izskatīti senie ieskati par “elementu” lomu un spēkiem ķermenī, jo ir grūti apiet fizisko nepilnību ceļā uz garīgāku pilnību - holistiskā nozīmē. Tas ir garīguma veids, kas neparedz atteikties no zemes, kā dažas citas austrumu garīgās tradīcijas. Tiekšanās pēc pilnības kā tādas, nav pretrunā ar kristīgo mācību par izpirkšanu. Bieži tiek aizmirsts, ka Jēzus teica, ka “Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs” (Mateja evaņģ. 5,48). Tomēr metodes ir dažādas. Senie kristieši zināja, ka var aktīvi sagatavoties un atvērt sevi Dieva ietekmei. Tomēr kristieši arī visu laiku zināja, ka nav iespējams uzspiest Dieva žēlsirdību ar tādām rīcībām kā šī: Dievs arī ir brīvs.

Starp debesīm, ķīniešu "T'ien", zeme un cilvēks – visi radušies no vienas sākotnējās vienības, ķīniešu skolotāji redzēja līdzības (“atbilstības”) visur. ("7 brīvās humanitārās zinātnes” no Eiropas viduslaiku vidusskolām ietvēra līdzīgas mācības). Tādēļ visa tiekšanās tika virzīta uz cilvēka dzīves harmoniju ar “debesīm” kā atklātās pasaules un zemes “augstāko varu”. Tas rāda arī šīs tiekšanās reliģisko dabu, neatkarīgi no garīgās dabas. Re-ligion (latīņu valoda) nozīmē atkalapvienošanos ar visa sākumu. Tomēr, pēc kristiešu viedokļa, Radītājs ir visa sākums un beigas un Jēzus Kristus ir saikne, kas palīdz savienot ar Dievu.

Laika gaitā cilvēki pielūdza vairākus “atsevišķus Dievus”. Debesis, zemes, vietējo garu un svēto Dievs. Jēdziens “politeisms”, kuru izmantoja šī reliģijas, nav ļoti jēgpilns, jo “Dievi” sākumā bija īpašības vārds vienam no augstākajiem principiem, kādu var arī atrast dažās citās reliģijās. (Īpašs jautājums ir svēto pielūgšana, bet tas ir līdzīgi kā dažās kristiešu baznīcās).

2. Daoisms.
Tas, kas līdz šim aprakstīts kā kopējais pamatojums vēlākajām Lao-tse un Con-fu-tse (Konfūcijs)  - skolām, vēsturnieki domā, ka viņi dzīvoja aptuveni 500 pirms mūsu ēras.
Daoisms (Lao-Tse: starp citu grāmata "Tao-te-ching") mācīja “Rīkoties ar meditatīvu attieksmi neko nedarot” (Woo-Wai). Tas ir, nekas tiek darīts ar cilvēka egoistisko un intelektuālo daļu, bet ar cilvēka labās būtības dabiskiem instinktiem, būt saskaņā ar dabu. Šī attieksme radītu sava veida altruisma un vienkāršības dabisko ētiku.
Šī labā būtība nav automātiski vienāda ar Jēzu Kristu, kurš var ieņemt cilvēka veidolu, un būt tajā aktīvs (Jāņa evaņģ. 15: "...Palieciet Manī un Es - jūsos”). Bet mūsdienās teologi nevar noliegt, ka personām ar atšķirīgu ticību ir laba būtība, lielākās daļas reliģiju līdzīgās ētikas rāda, ka vārds ”Dievs” tiek saprasts visur. Pat Svētais Gars “pūš kur gribēdams” (
Jāņa evaņģ. 3).

Daodisti vienmēr bija praktiķi, bet ne teorētiķi. Daoisms izmanto:
- askētismu. Tā tas ir visās reliģijās. Bet ir arī prakses seksualitātes sublimācijai vai pārveidošanai (piem.,
Mantak Chia, "Tao Yoga" (Dao joga) un "Tao Yoga of love" (Dao mīlestības joga). Senie austrumu ceļi bieži sākas “no apakšas uz augšu”, atšķirībā no Eiropas/rietumu ceļiem, kuri mūsdienās galvenokārt sākas ”no augšas uz apakšu”, ar nozīmi “no apziņas”.
-Vingrinājumi ķermenim, elpai un koncentrācijai, lai atmodinātu un virzītu dzīvības enerģiju vai "Chi". Šīs dzīvās enerģijas eksistence ir pierādīta kopš zinātniskiem akupunktūras un elektroakupunktūras pētniecības. Tas nav svarīgi, ka šie zinātnieki vēl nav bijuši spējīgi saprast šī fenomena precīzo dabu. Nav pierādīts, ka akupunktūras “meridiāni” eksistē, pat audos kā “tukši kanāli”. Tādēļ šis dzīvības spēks nav “daoista”, kā daži kristieši domāja, bet vienkārši, cilvēka. Senajā Grieķijas un kristietības laikmetā to sauca
"Pneuma", grieķu vārdā, kas nozīmē “elpa un dzīvības spēks”, kā arī – “dzīvības elpa, kuru iepūtis Dievs”, un to izmantoja arī ar nozīmi Svētais Gars. Bet Svētais Gars ir Jēzus Kristus kontekstā. Tāpēc, ja kāds nevēršas pie Jēzus Kristus, kā viņš var zināt, ka sajūt Svēto Garu, ko pasludināja Jēzus.
- Turklāt, daoisma metodes ietver, tāpat kā indiešu joga, meditatīvo nogrimšanu sākumā, došanos ārpus dzīvības robežām. Nozīme ir arī alķīmiķu meklējumiem pēc nemirstības.

3. Konfūcisms.
Con-fu-tse (Konfūcijs) līdzīgi iesaka cilvēkiem pielāgoties "kosmiskās ētikas likumam". Bet samērā individuālistiskā daoistu ceļa vietā, viņš meklēja morāles audzinošo sistēmu visai sabiedrībai. Konfūcisti strādāja pie apziņas attīstīšanas un labas cilvēka būtības pilnveides, ar ieradumiem un ņemot citus par piemēru.
Ja iemācās mīlēt un cienīt utt., būtu jārodas ētiskai sabiedrībai.
- Kopš seniem laikiem, piem., slepkavības, zādzības, prostitūcija un kulti ar tēliem, bija Ķīnā aizliegti.
- Līdzīgi kā gandrīz visas pasaules reliģijas, Con-fu-tse mācīja”…labdarību. Nedari citiem to, ko negribi, lai darītu tev" ("Dari citiem to, ko gribi, lai darītu tev")
- Tas ietver paškontroli, cilvēcīgumu un labestību;
- respektīvi, ētiskās vērtības: labā griba, likumība, atbilstoša, cieņas pilna uzvedība (arī attiecībā uz priekštečiem), cēlsirdība, gudrība, taisnīgums;
- divējādas īpašības saskaņā ar grāmatu
Shu-djing: draudzīgs un cienīgs, maigs un stingrs, kārtīgs un pieklājīgs, akurāts un godbijīgs, paklausīgs un drosmīgs, godīgs un lēnprātīgs, iecietīgs un apvaldīts, stiprs un uzticams, drosmīgs un laipns.
- Tās cīnās par apmierinātības attieksmi ārpus dusmām, sarūgtinājuma un jautrības.
Senajās mācībās un vērtībās ir mūžīgas vērtības, kuras tika attīstītas impērijas laikā.

4. Tādēļ šīm divām ķīniešu skolām bija daudz kas kopējs, bet bija arī daži strīdīgi jautājumi. Neraugoties uz to, viņas viena otru papildināja savās mācībās. Tā tas bija pat to vēlākajā pieredzē ar budismu, kurš nāca no Indijas ar mācību, kas tika virzīta uz zemes ciešanu pārvarēšanu.
Mūsdienās ķīniešu tempļi, piem., Honkongā, var radīt iespaidu par vienkāršu meklēšanu pēc praviešiem un rituāliem laimei dzīvē. Tas ir vienkārši tāpēc, ka ne visi cilvēki zina par sākotnējo garīgo dziļumu, kā daudzums visu citu reliģiju.
Attiecībā uz ķīniešu tradīciju, jāmin dažas metodes, kuras nav tieši reliģiskas: pravieša grāmata I Ching; ķīniešu horoskopi; "Feng shui" – ķīniešu ģeomantijas versija un "Baubiologie-" (veselīga ēku celtniecība); un iepriekš minētā tradicionālā ķīniešu medicīna.

Atpakaļ uz saturu.

 

Vispārējie viedokļi par dabas reliģijām.

Mūsu papildus lapas par citām reliģijām ir ieguldījums starpreliģiju dialogam. No kristietības puses, pamatā ir neatkarīgs pētījums, ieskaitot seno garīgo dziļumu un moderna apziņas pētniecība. Senā japāņu Šinto reliģija (Kami no michi) nav aprakstīta vispusīgi, bet ir sniegti daži viedokļi, kuri ir svarīgi šim mērķim.

Piemēram, japāņu Šinto kults sākotnēji ir viena no dabas reliģijām, kuras ir saistītas viena ar otru visā pasaulē, un kuras ir vecākas nekā labi zināmās pasaules reliģijas, tādas kā budisms un kristietība.
Dabas reliģiju izcelsme ir laiks, kad cilvēciskām būtnēm galvenokārt bija apziņa, kas atšķīrās no intelekta, kurš dominē mūsdienās. Žans Gebsers(Jean Gebser), gr
āmatas "Ursprung und Gegenwart" (vācu valodā) ("Laika ielaušanās”) autors nosauktu šo apzināšanās līmeni par "mistisko apziņu". Apziņas pētnieks Džulians Džeinss (Julian Jaynes), autors grāmatai "The origin of consciousness..." (“Apziņas izcelsme”) (angļu, vācu valodā) nosauktu to par "divpalātu prātu", ar tiešāku saziņu starp abām smadzeņu puslodēm.*). Labā puslode atļāva holistisko visu veidu parādību uztveri, piemēram, dabu uztvert kā "būtni". Kreisā puslode to tulkoja, tādēļ cilvēki dzirdēja “balsis”. Visi Eiropas mīti ar sākotnējiem gariem un pasaku tēliem arī rodas šajā apziņā un nav vienkārši fantāzija. Vecā veida uztvere izzuda ar rakstības un lasīšanas izplatību, kas aizvietoja mutiskās tradīcijas. Eiropas un Tuvo Austrumu antīkā pasaulē aptuveni 500 pirms Kristus dzimšanas tā gandrīz izzuda kā sociālo sakarību fenomens.** Tā kā mītiskā laikmeta tēvu tēvi arī bieži pielūdza vietējos vai cilšu garus, Dievu priekštečus, agrā kultūru sajaukšanās bija cits iemesls faktam, ka senākā apziņa vairāk nestrādāja bez kļūdām. Pašas kļūdas, padarot šāda veida uztveri mazāk lietderīgu, paātrināja šo procesu.
Nebūtu pareizi vērtēt šos apziņas soļus, it kā jaunais intelekts būtu vērtīgāks un ka līdzekļi lietu uztveršanai vecākā veidā, būtu nelietderīgi mūsdienās. Patiešām, šajā procesā parādījās jaunas spējas, bet citas potenciālās iespējas bija zudušas, kuras nevar aizvietot ar intelektuālākām. Tomēr ir iespējams saglabāt jauno analītisko prātu un atjaunot vecākās, pazaudētās tēlainās sintēzes spējas apzināti, piemēram, meditējot. Tādā veidā var parādīties apvienotā apziņa, kas harmonizē abas smadzeņu puslodes. Mūsdienās daudzas problēmas pārsniedz prāta spēju robežas. Acīmredzot nav iespējams saprast un atrisināt patieso ekoloģisko problēmu sarežģītību intelektuālākā līmenī: Dorners (V
ācija) runāja par “daudzpusējo apziņu”, kas nepieciešama savlaicīgai ekoloģisko problēmu saprašanai un atrisināšanai, bet studentiem, kurus viņš pārbaudīja, gandrīz pilnībā trūka šīs apziņas. Mūsdienu cilvēce var patiešām iegūt šādus impulsus arī no pirmsintelektuālām tradīcijām, nespējot vienkārši uztvert šīs mistiskās apziņas veco veidu. Tāpēc pasakas joprojām ir vērtīgas bērniem mūsdienās tas ir lietderīgi, lai apstādinātu labās puslodes funkciju agrīnu atrofiju.

Agrīnajā kristietībā "Svētā Gara dāvanām” bija svarīga nozīme (starp citām Jāņa evaņģ. Kor. 12, 7-11; nodaļas 2, 17-20. Skatīt arī pamattekstā nodaļu "Pirmais Vasarsvētku notikums...".) Svētais Gars ir dievišķs spēks, kas atļauj cilvēka radošumam izvērsties ārpus savām robežām. Lai gan Gars nav tikai labās smadzeņu puslodes darbība, tas izmanto arī to. Tomēr Svētais Gars ir savienots ar Jēzu Kristu. Pat ja Jēzus teica saviem mācekļiem: "Vējš (Gars) pūš kur gribēdams”, ja kāds nevēršas pie Jēzus Kristus, kā viņš var zināt, ka sajūt Svēto Garu, ko pasludināja Jēzus.

Kamēr radot mītus, daži citi cilvēki sāk ar debess un zemes radīšanu (un pazemes), japāņu mītu radīšana uzskata to pašu par sevi saprotamu. Dievs tad šajā tēlā parādās spontāni un uzturas visās trīs pasaulēs, uz zemes mitinās arī cilvēciskas būtnes, pazemē ir arī daudz mirušo un ļauno garu. Svētie tēvu tēvi arī tika pieskaitīti Japānas Dievu valstībai. (...)

Pielūgšana notiek mājās vai "Šrines" (tempļos), caur noteiktām lūgšanām (pateicībām un lūgumiem) un ziedojot dabas veltes vai simbolus. (...)

Dabas reliģijās galvenā loma parasti ir šamaņiem ar noteiktām zināšanām un medija spējām, bet Šinto kultu vada priesteri.

Ētiskās mācības: Piemēram, Šinto ir grēku saraksts, saskarē ar citām reliģijām tikai izstrādāti ētiskie principi, līdzīgi tiem visās pasaules reliģijās.
(…)

*) Džeinss pats radīja iespaidu, ka vecās, dabiskās smadzeņu funkcijas būtu pietiekams izskaidrojums pieredzēm ar dievišķīgiem vai dabas spēkiem. Mūsu iegūtie dati rāda, ka tas nav pareizi. Viņa iegūtie dati nesniedz atbildi uz jautājumu, kas uztvertās būtnes “ir”. Smadzenēs nevar atrast ne “Dievus” ne Dievu. Tas ir īpašs realitātes līmenis un smadzenes var tikai to interpretēt vienā veidā vai citā. It īpaši iepriekš minētais mītiskais uztveres veids nebija spējīgs mākslīgi radīt fantāzijas par šādām būtnēm kā modernā apziņa to var darīt. Līdzīgi, garīgie sapņi vai meditācijas pieredzes dažreiz atspoguļo kaut ko daudz atšķirīgāku no vienkāršiem ikdienas dzīves iespaidiem.
**) Piemēram, laiks Eiropā, kad tika sacerēts Homēra eposs, piederēja pie mītiskā laikmeta un vēlākais grieķu filozofu laiks jau rāda intelektuālo apziņu.

 

Atpakaļ uz šīs daļas saturu

Uz 1a daļu: Evaņģēliji 1-15;
Uz 1b daļu: nodaļas par soļiem evaņģēlijos 16-25;
Uz 2. daļu: Soļi Atklāsmes grāmatā, pravietojumi spiest šeit;
Uz 3. daļu: Citas tēmas.

Uz galveno lapu

Jūs varat rakstīt Kristus ceļiem e-pastu (ja iespējams, vācu vai angļu valodā, ja rakstāt citā valodā, rakstiet īsus teikumus un norādiet valodu).

Atsauce uz citām valodām un autortiesībām.

Teksts internetā vācu un angļu valodā pašlaik tiek atjaunots. Mēs nevaram garantēt 100% tulkojumu precizitāti citās valodās, izņemot vācu un angļu. Jūs drīkstat drukāt savu šīs mājaslapas eksemplāru un dot kopijas visām ieinteresētajām personām, nemainot saturu .

Īsi citāti no Bībeles – balstīti uz dažādiem tulkojumiem – ir doti papildus atbilstošajām Kristus ceļu pamatteksta nodaļām. Tomēr šādas raksturīgās vietas nevar pilnībā aizstāt pilnu evaņģēliju nodaļu izpēti vai meditāciju.