Kristus ceļi

Neatkarīga informatīvā mājaslapa, kas balstīta uz vairākām izpētes jomām un pieredzi.

 

Kristus ceļi cilvēku apziņā un izmaiņās pasaulē.

Saturs:

Uz 1a daļu - Soļi evaņģēlijos ( nodaļas 1-15)

Uz 1b daļu - Soļi evaņģēlijos ( nodaļas 16-25)

Uz 2. daļu: nodaļas par Atklāsmi.

Šī ir 3. daļa: Tēmas, jautājumi par dzīvi:

Lai aplūkotu pēdējās saites, gaidiet, līdz lapa tiks lejupielādēta pilnībā.
9.  Lūgšana par mieru.
2. 
Ētisko vērtību pamati.
5.  Mūsdienu komerciālo "Jēzus izpausmes stāstu" labojums.
6.  Dabaszinātnes un ticība Dievam.
--   Apziņa, smadzeņu pētīšana un brīva griba.
7.  Jēzus Kristus un cilvēku uzturs.
8.  Jēzus Kristus un dziedniecība - arī mūsdienās
9b.Svētības.
9c.Želošanās kā iespējama kristiešu dzīves daļa.
9d.Kristiešu ceļš - ikdienišķās dzīves pieņemšana.
10.Kristiešu uzskati par ekonomiku un sociālajiem jautājumiem.
11.Kristiešu uzskati par sabiedrību un politiku.
12.Reliģija un filozofija: komentārs par Haberama runu.
15.Kristiešu uzskati par ekoloģijas jautājumiem.
16.Cilvēku dzīve pirms dzimšanas.
17.Jaunas mājaslapas angļu un vācu valodā.

Uz 4. daļu: Vecā Derība un ieguldījums dialogā ar citām reliģijām

Mājaslapa ar atsauci uz drukāšanai paredzēto daļu pilnu versiju.

Autortiesības (“Kristus ceļu” izdevniecības ziņas).
e-pasts.

 

Lūgšanas mieram, dzīvei un zemei.

Pirmā rindkopa izsauc attieksmi, kas līdzīga efektīvām lūgšanām bez papildus skaidrojuma. Trešās rindkopas vietā varat arī Dievam uzticēt citus jautājumus. Varat izmainīt lūgšanas, lai piemērotu tās savām sajūtām. Vislabāk lasiet lēni un ar iztēli:

Dievs, mans Radītāj, palīgs un cerība!
Jēzū Kristū es pateicos Tev par visu Tevis doto
un lūdzu Tev piedot man visu, kas mani no Tevis šķīris šai klusumā,
lūdzu, ļauj man kļūt radošam Tava gara dēļ.

Vadi mani, lai es nenodarītu ļaunu citiem viņu ceļā pie Tevis.
Vadi mani, lai es palīdzētu citiem saskaņā ar Tavu gribu.
Sargi mani manā ceļā. *

Iedvesmo cilvēkus atstāt dzīves un nāves jautājumus Tavās rokās**.
Palīdzi tiem, kas strādā Tevis radīšanai***.
Ved šo pasauli uz ieeju Tavā apsolītajā jaunajā pasaulē.****

 

*) Šeit var iekļaut arī citus.

**) šeit varētu vēl pievienot detaļas vai arī apsvērt tās meditatīvā ceļā pēc lūgšanas, kā šī: apturēt vardarbības izplatību“, „atrisināt problēmas, iznīcinot vienu vardarbības cēloni", "piemērot tikai tādus drošības mērus, kas nepieciešami, lai piešķirtu mierīgiem cilvēkiem to cilvēktiesības", "sākt mierīgu dialogu ar citu reliģiju labās gribas cilvēkiem",... . Varat konsultēties ar Mateja evaņģ. 5:9 un 26:52, un Baznīcu paziņojumi par mieru.  
Dažādu reliģiju Svētie raksti sākotnēji galveno uzsvaru lika uz cilvēku ar tā negatīvām pusēm – Bībele, Korāns, Zend - Avesta un Bhagavad – gīta...,bet ne uz ārējiem kariem. Vēlāk tam bieži netika pievērsta uzmanība vai tas tika pārprasts, bet mūsdienās reliģijām ir vairāki kopējie ētiskie pamatojumi, pretēji šī egoistiskās civilizācijas brūkošajām vērtībām. Atšķirīgās reliģijas, protams, var saglabāt savas atšķirības. Lūgšanu skaitīšana, dzīvošana un rīkošanās vienā "garā" harmonē.

***) Daba kliedz pēc palīdzības. Laiks lūgšanām, Dievs paglāb mūs no "satrauktajiem" dabas spēkiem. Tomēr tas neaizstāj izmaiņas cilvēka uzvedībā attiecībā uz pasaules radīšanas atlikušo daļu.

****)Lūkas evaņģ. 11:2; 21:31. Atklāsmes grāmata 11:16; ....

Ska.arī Sv.Marka evanģ. 12:30 "... Un tev būs to Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un no visa sava prāta un no visa sava spēka“ (salīdz. ar 5. Mozes grām. 6,4.5). Pie lūgšanas piederās dziļi izjusta ticība tās piepildījumam kā Dievs to ir paredzējis un atbilstoša pateicība. Sv. Jāņa 16:23 “Ja jūs Dievam manā vārdā kaut ko lūgsiet, tad viņš jums to arī dos“. Oriģinālā tas saturēja jēgu “...ļaujiet atbildei būt ar jums“ ( salīdz.: Neil Douglas-Klotz: Prayers of the Cosmos. Meditations on the Aramaic Words of Jesus.). Šīs lapas jaunie viedokļi nav pretrunā ar baznīcu daudzveidīgajām lūgšanām. ( Šeit sniegtās daļēji jaunās idejas nav pretstatā ar baznīcās utt. pielietotajām daudzveidīgajām lūgšanas praksēm.) Skat. arī attiecībā uz lūgšanām, lūgšanu "Mūsu tēvs" ar Bībeles fragmentiem utt. Dievs var dalīt mīlestību, kas viņam tiek dota, lai arī kādā baznīcā tas nebūtu.

Atpakaļ uz saturu.

 

Ētisko vērtību pamati.

Jēzus Kristus tiecās pēc tā, lai ētiskās uzvedības mērs būtu katrā cilvēkā iekšā, nevis to uzspiestu ārēji likumi vai paražas. To nevar kādā “iedzīt” no ārpuses, to var iegūt tikai tad, ja dzīvē tiek īstenota “mīlestība pret Dievu” un savu tuvāko kā sevi pašu”. “Mīlestība vienam pret otru” (Jāņa evaņģ. 13, 34) dod mums iespēju rīkoties saskaņā ar mūsu patieso apziņu. Mīlot Dievu, mēs varam uzminēt, kādi ir Viņa augstākie mērķi. Kur vien izpaužas atsevišķu cilvēku, pāru, grupu utt. universālā mīlestība, atšķirība ir manāma. Jo vairāk katrā cilvēkā mīt šāda attieksme, jo mazāk svarīgi kļūst ārējie, detalizētie noteikumi.

Piemēram, seno “10 baušļu” saturs nav novecojis, tas ir kļuvis vispārēji atzīts. Ne pamatos, bet dažās detaļās tie ir pakļauti kultūras izmaiņām. To apliecina arī paša Mozus teiktais par to, ka sākumā viņš saņēma augstāku baušļu versiju, savukārt pēcāk viņam bija jālūdz vienkāršāka versija tiem, kas nebija tik attīstīti, lai to uztvertu. Tiktāl šie ētiskie principi kristietībā, jūdaismā un islāmā ir vieni un tie paši. Gandrīz visām citām reliģijām ir līdzīgi principi, kā parādīts “Pasaules reliģiju parlamenta deklarācijā par pasaules ētiku” (skat. mūsu saiti). Pat ētikā, kas apgalvo, ka tā ir "nereliģiska" vai humānistiska, pastāv saistība ar reliģisko kultūru vērtībām.  Pamatā ētikas būtība ir izturēties pret citiem tā, kā mēs vēlētos, lai izturas pret mums, nenodarot citiem ļaunu, bet gan palīdzot. Galu galā tas ir galvenais kritērijs dalībai jaunajā laikā, par ko lūgšanā "Mūsu Tēvs” tiek sacīts: “...lai nāk Tava valstība!” (Mateja evaņģ. 6) un par ko Kalna sprediķī ir teikts: “Lēnprātīgie iemantos zemi”.
Plašākā nozīmē no tā izriet visdažādāko cilvēka esamības līmeņu dzīvei svarīgi aspekti. Daži kristieši Kalna sprediķa ētiku uzskata par “pārliecināšanas ētiku”, maldīgi uzskatot, ka to nevar izmantot tieši. Lai arī tas nesniedz mums instrukcijas, piemēram, kā pieņemt sarežģītus politiskos lēmumus, tā ir kā mēraukla. Ja cilvēku tā dēvētā “atbildības ētika” palīdz pieņemt tādus sabiedriskus lēmumus, kas ir pretrunā ar to, ko saskaņā ar Kalna sprediķi, katram vajadzētu darīt, nevajadzētu domāt, ka Jēzus būtu izlēmis tādā veidā.
Katrs cilvēks pats atbild par savu līdzdalību notiekošajā. Grupas, izdarot spiedienu un rādot pozitīvu vai negatīvu piemēru, arī ir atbildīgas par savu līdzdalību. Katrai grupai nepieciešams savs “grupas ētikas kodekss”, kā jau dažās profesijās tas pastāv. Tātad bez individuālās ētikas būtu nepieciešama arī grupu un sabiedrības “strukturālā ētika”. Likums ar tā patvaļīgi pieņemtajām normām nevar to aizvietot. 
Tabula.

10 baušļi (Mozus grāmata jeb Exodus 20).

Korāna ētika

„Pasaules ētika”.

1. Es esmu Dievs, Tas Kungs... Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā. (Tev nebūs sev darināt nekādu elku tēlu ...)

2. Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu velti valkāt (jo Tas Kungs to nepametīs nesodītu, kas Viņa Vārdu velti valkā).

Nenostādi Dievam blakus jebkādu citu Dievu ... (sūra 17,22*)

(Šī saziņa “pasaules ētikas” ietvaros neskāra dažādu reliģiju priekšstatus par Dievu. Piemēram, pateicoties budistiem, tikai “pēdējā patiesība, pēdējā realitāte” tika atzītas kā kaut kas, kas ir ārpus fiziskās pasaules).
3. Ievēro sabata dienu, ka tu to turi svētu.

...Tikšanās dienā pievērsieties... Dieva domām ... (sūra 62,9*)

 
4. Tev būs savu tēvu un savu māti godāt (lai tu ilgi dzīvo un lai tev labi klājas tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos).

Esi labs pret vecākiem..., runā ar viņiem, izrādot respektu...; un dod radiniekam, kas viņam pienākas ... (sūra 17,23-26*).

 
5. Tev nebūs nokaut.

Nenonāvē nevienu, kuru Dievs ir aizliedzis nonāvēt... (sūras 17,33 un 5,32*).

Atteikšanās no vardarbības un cieņas pret visu dzīvo kultūras ievērošana.
6. Tev nebūs laulību pārkāpt.**

Neielaidieties netiklībā! (sūra 17,32)

Sievietes un vīrieša attiecību kultūras ievērošana (pret graujošu seksualitātes izmantošanu...)
7. Tev nebūs zagt.

9. Tev nebūs iekārot sava tuvāka namu.

10. Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu, un tev nebūs iekārot sava tuvāka namu, nedz viņa tīrumu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz kaut ko , kas pieder tavam tuvākam.

Ja vīrietis vai sieviete ir izdarījuši zādzību, nocērtiet viņiem roku .... Bet ja kāds ... atgriežas un labojas, Dievs atkal viņam pievēršas ... (sūra 5,38-41*)

Solidaritātes un godīgas ekonomikas kultūras ievērošana.
8. Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku.

Esiet liecinieki ... taisnīgumam pat tad, ja tas būtu vērsts pret jums vai jūsu vecākiem un tuvākajiem radiniekiem... sūra 4,135* (skatīt par krāpšanu sūrā 2,188*)

Iecietības un patiesības sadzīvē kultūras ievērošana...

*) Saskaņā ar islāma valstīs plaši izplatīto Ēģiptes pantu numerāciju; citās pantu numerācijās šis pants var būt piemēram sekojošajā pantā.

**) Dažādas reliģijas to ir papildinājušas ar dažādām detaļām. Tas palīdz mums saprast, ka ne visas detaļas noteikti ir piemērotas visiem. Papildus – mūsdienu nolūkiem – ne vienmēr ir bijis pietiekams nodalījums starp reliģiskajiem principiem un detalizētiem laicīgajiem likumiem. Tomēr tas nenozīmē, ka uzskatiem un likumiem vajadzētu būt lielām pretrunām.

Jau pēc grēku plūdiem - tātad pirms augstāk minētajiem 10 baušļiem – saskaņā ar Bībeles vēsti pastāvēja būtiski ētiskie principi, kas attiecās uz visu cilvēci tās saglabāšanas nolūkā, tātad ne tikai uz vēlākajiem izraēliešiem: 
- cieņa pret cilvēku dzīvību un aizliegums slepkavot ("jo Dievs ir veidojis cilvēku pēc savas līdzības": Pirmā Mozus grāmata 9:6) un neēst vēl dzīvu dzīvnieku gaļu. Rabīnu jūdaismā no tiek vēlāk tika izveidoti 7 "Noasa likumi" priekš nejūdiem, pie kam tiem bija iespējamas dažādas interpretācijas: 
- aizliegums atņemt dzīvību;
- aizliegums būt cietsirdīgiem pret dzīvniekiem;
- aizliegums laupīt;
- aizliegums pārkāpt laulību vai attiecīgi dzīvot netiklībā;
- aizliegums pielūgt elkus (tas nozīmē, ka nejūdiem gan nevajadzēja pielūgt Dievu kā jūdiem, bet viņi nedrīkstēja pielūgt arī citas konkurējošas dievības);
- aizliegums zaimot Dievu;
- likums uzturēt tiesiskās pārvaldes sistēma ar tiesām.

Ir noderīgi gan pierakstīt problemātiskās iezīmes ,ko esam atklājuši savā raksturā, gan mūsu pozitīvās īpašības, lai apzināti novērotu progresu. Ir vairāki veidi, kā to izdarīt:
1. Tieši strādāt pie problemātiskajiem dzīves atgadījumiem. Labi nodomi. Arī Jēzus aicina cilvēkus vispirms palūkoties uz savām problēmām. Korānā tas ir zināms kā “lielais džihāds”, “lielais svētais karš”, kas ir daudz nozīmīgāks un sarežģītāks kā jebkāds ārējais konflikts. Šādā veidā var pozitīvi atrisināt daudzus konfliktus.
2. Tieša pārestību izlīdzināšana un 3. tieša piedošana. Ja tas nav iespējams, lūgšanā jāvēršas ar savām problēmām pie Dieva un jālūdz Viņam tās atrisināt, piedodot savā dvēselē. Kristus arī runā par atmaksu “līdz pat pēdējam grasim”. (Tomēr skat. 5.)
4. Ja nav citas iespējas, var veikt labus darbus citiem, ne tiki tiem, kam nodarīta pārestība. Dievs atzīst par labām daudzas lietas, piemēram, ja cilvēks uzņemas pienākumus sabiedrības labā.
5. “Lūdziet Dievu Manā vārdā”, šeit ir domāta kā piedošanas un žēlastības lūgšana cilvēka turpmākās dzīves attīstības gaitā. Tā ir vērtīga palīdzība, ko vienkārša humānistiskā ētika nevar dot. Liktenis vairs netiek uzskatīts par kaut ko mehānisku, to vada Dievs. Viss tiek izstrādāts un attīstīts mūsu un citu vislabākajās interesēs, Viņa augstākās gudrības gaismā. Cilvēka īpašības kļūst arvien līdzīgākas Dieva īpašībām.

Šeit ir arī mūsu papildu lapas "Vispārējie kristiešu uzskati par sabiedrību un politiku” un "Kristiešu uzskati par ekonomiku un sociālajiem jautājumiem”.

Atpakaļ uz saturu.

 

Papildu mūsdienu “Viss par Jēzus izpausmes stāstiem” labojums.

Mājaslapas tekstā dažas vienpusējas teoloģiskās teorijas jau ir tieši vai netieši labotas – ar jaunu metožu un ieskatu palīdzību. Šeit tiek runāts par citu “sensāciju” pilnu neskaidru ļoti populāru stāstu. Mēs neatbalstām šāda veida grāmatas, tāpēc šis teksts ir domāts tikai tiem, kas to pazīst un kam tas šķiet kaitinošs.

1. Pamatojoties uz Kumrāna manuskriptiem, šie autori skaidroja lielāko daļu Jēzus bībelisko aprakstu kā nepatiesus. Jēzus un Viņa mācekļi it kā esot bijuši tikai partizānu nemiernieki, kas sacēlušies pret romiešu varu. *

Šie autori centās savus darbus padarīt interesantākus, papildinot tos ar konspirācijas teoriju, apgalvojot, ka 75% Kumrāna kopienas ruļļus, kas atrasti laikā no 1947. līdz 1956. gadam, galvenokārt katoļu baznīcas pētnieki turēja noslēpumā. Mums nav nepieciešams aizstāvēt baznīcas, tomēr šī informācija ir vienkārši nepatiesa. Komandas, ka pētīja senos materiālus, sastāvā ietilpa Romas katoļu, protestantu, anglikāņu, jūdu un pat ateistu zinātnieki. Patiešām bija vilcināšanās, ko radīja daudzās mazo un bojāto seno rakstu daļu interpretācijas. Tomēr, kad tika publicēta “sensacionālā” grāmata, 80% Kurmrāna tekstu jau bija publicēti. 1992. gadā, gadu pirms “sensacionālie” autori uzrakstīja citu grāmatu mīkstos vākos, kurā tika apgalvots, ka 75% tekstu vēl nav publicēti – pārējie Kumrāna teksti jau bija publicēti.

Rakstot to interpretāciju, sava rezultāta panākšanai autoriem bija nepieciešams izveidot un kombinēt vairākas drosmīgas teorijas. Saskaņā ar tām, senie raksti nebija no pirmskristietības lika, bet gan no Jēzus dzīves laikā**. Tomēr ir skaidri manāms, ka šie manuskripti nav rakstīti vienā laikā un ka arī to saturi atšķiras. Kumrāna kopiena pastāvēja gadsimtiem ilgi. To nevar arī pilnībā identificēt ar esēņiem (kā to centās darīt autori), nedz arī ar kaujinieciskajiem “zelotiem”. Kam vēlāk nedaudz tālāk bija centrs “Masada”. Kumrānu varētu salīdzināt ar ekoloģisko garīgo mūsdienu kopienu. Viņiem droši vien bija sakari visur. No esēņiem viņi pārņēma dažas tradīcijas, Jeruzalemes tempļa priesteri viņiem uzticēja tempļa dārgumu krātuves sarakstu – tas nozīmē, ka viņi uzskatīja, ka pie Kumrāna kopienas ļaudīm saraksts būs drošībā, jo tie nebija iesaistīti tiešos konfliktos ar romiešiem. Viņiem, iespējams, bija sakari ar zelotiem tuvu stāvošām personām.

Darba autori rakstīja, ka esēņi nebija askētiski mūki, bet gan pretošanās kaujinieki (pret romiešiem).Viss, kas ir pierakstīts par esēņiem, norāda uz to, ka tie bija pacifisti, veģetārieši, ticīgi ebreju ezoteriskās skolas pārstāvji, kas norobežojās no pasaules viņu uzskatu par “tīrību” dēļ. Tādējādi autori bez pamatota iemesla sajauca esēņus un zeltotus.

Saskaņā ar šiem autoriem, Jānim Kristītājam, Jēzum un Jēkabam, Jēzus pusbrālim, bija vieni un tie paši “vardarbīgie” uzskati kā esēņiem. Šī teorija – kas balstās arī uz citiem iepriekš minētiem vēstījumiem – nevar tikt balstīta uz Kumrāna manuskriptiem. Nav iespējams precīzi un skaidri identificēt Jēzu, Jēkabu un Jāni kādā no šiem darbiem. Autori identificēja “patiesīguma/taisnīguma skolotāju”, acīmredzot kopienas līderi, ar Jēkabu – bez jebkādiem pierādījumiem. Teorija, ka šis patiesības skolotājs bija kaujinieciski noskaņotu cilvēku līderis, nav pierādīta un ir maz ticama. Iespējams, ka kopiena viņu atzina kā augstāko garīgo autoritāti, salīdzinājumā ar pagrimušajiem tempļa garīdzniekiem Arī apraksti par Jēkabu neliecina, ka viņš būtu bijis kareivīgi noskaņots cilvēks. Šis Jēkabs – nevis māceklis Jēkabs, bet Jēzus pusbrālis, kurš vadīja agrīno kristīgo kopienu Jeruzalemē – droši vien bija ārkārtīgi iecietīgs un savā raksturā harmonisks. Viņš bija kā starpnieks starp mācekļiem un to dažādajiem viedokļiem. Viņam bija jāsēž starp Pēteri un Pāvilu, lai saglabātu kopienas vienotību.

Lai izvirzītu hipotēzi, ka Pāvils esot bijis romiešu iesūtīts spiegs, viņiem nācās izveidot citu teoriju par to, ka romieši esot sagūstījuši Pāvilu, lai tā laika cilvēkos radītu ilūziju, ka viņš bijis viens no Jēzus mācekļiem. (Mūsu tekstā “Kristus ceļi” Pāvila mistiskie pārdzīvojumi tiek uzskatīti par īstiem, vienalga, ko par viņu liecina tradicionālās idejas, piemēram, saistībā ar sievietēm. To var atpazīt, patiesi un praktiski studējot mistiskos pārdzīvojumus – ko acīmredzot autori nedarīja).

Kurmrāna dokumenti ir vienkārši vienas no daudzajām gadsimtu gaitā sarakstītajām liecībām par Jēzus dzīvi. Tie mums dod kaut nelielu ieskatu tā laika tradīcijās un savā ziņā ir līdzīgi dažām Jēzus mācībām – nevis iztēlotā, kaujinieciskā Jēzus, bet tā Jēzus, kā apraksts dots Bībelē. Daži raksti ir “apokrifiski”, citi tika atrasti vēlāk – piemēram, atklājumi Nag Hammadi, kas satur liecības par seno Ēģiptes kristiešu ticību. Iespējams, ka Jānis Kristītājs sākotnēji bija saistīts ar esēņiem un Kumrānu vai arī viņš vismaz tika pieņemts kā godājams viesis. Iespējams, ka Jēzus satika šos interesantos cilvēkus. (Tomēr mūsu mājaslapā “Kristus ceļi” ir minēts, ka viņš satika daudzus dažādus cilvēkus no dažādām skolām un ka tas nenozīmē, ka Viņa vai Viņa mācību pamats rodams kādā no šīm skolām).

2. Arī citi autori pievienojās minētajām spekulācijām par Jēzu un daudziem jūdu vēstures jautājumiem, taču neskatoties uz to minētās pretrunas nebija iespējams novērst. Viena no šīs literatūras daļām arī Jēzus augšāmcelšanos reducēja uz vēsturiski tveramu ārēju augšāmcelšanās rituālu, kāds tas bija vēlīnajiem ēģiptiešiem un iespējams esejiešiem un uz tiem balstītajām tradīcijām. Tādejādi lasītājiem tiek liegts tas jaunais, ko Jēzus šajā sakarā bija nesis. Pie tam atteikšanās no šīs pret-augšāmcelšanās dogmas nemaz negatīvi neietekmētu kopsakarību aprakstu starp vēsturiskiem grupējumiem kā piemēram esejiešiem un Templiešu ordeņa bruņiniekiem. Jēzus paveiktā tikai mistiski saprotamā daļa jau agrajā kristietības laikā pārsniedza dažu jūdu-kristiešu un gnostiķu grupējumu sapratni. Līdz ar to nav jēgas ar viņu izpratni mēģināt pierādīt, ka tas, ko viņi ir sapratuši, ir jau bijis viss. Citi bija sapratuši citas patiesības daļas, ko pierāda gan daudzie agrīnie kristieši, kas ticēja visaptverošai augšāmcelšanās nozīmei, gan tie, kas izmantoja šiem jautājumiem veltīto Filipa evanģēliju. Pāvils, kas bija īpaši piemērots būt par „grēkāzi”, nebūt nebija vienīgais avots tradīcijām, kas pieturējās pie Augšāmcelšanās, kas spēj izmainīt gan garīgi, gan materiāli. Cilvēki, kam vēl ir zināma cieņa pret baznīcas vēsturē plaši atzīto mantojuma versiju, var pietuvoties patiesībai drīzāk nekā tie, kas viegli ar izskaidrojumiem noliedz visu, kas neiederas viņu konceptā. Ja šādas aktivitātes kļūst par pastāvīgu Jēzus Kristus nozākāšanu, tam var būt arī garīgas konsekvences, kas pārkāpj tīri cilvēcīgo mērogu.

3. Ir izteiktas spekulācijas arī par vairākiem it kā pastāvošiem "kapiem ar Jēzus mirstīgajām atliekām", vairāki no kuriem atrodas Izraēlā un citās vietās. Tuvo Austrumu reģionā, kur notiek kapu aplaupīšanas un kapos atrastie kaulu trauki "nozūd" - un tūkstoši šādu trauku atrodas muzejos, daži no šiem kauliem tiek nodoti atkārtotai apbedīšanai un notiek līdzīgas darbības- ir gandrīz neiespējami iegūt drošas ziņas par atsevišķām personām. Šajā sakarā arī iegravēti bieži sastopami vārdi neko nepierāda. Arī varbūtības aprēķins nevar izslēgt dažādās ģimenēs sastopamo vārdu līdzību. 
Visaptveroša vēstures pētniecība nedrīkstētu pieņemt, ka Augšāmcelšanās tās pārmantotajā izpratnē nav notikusi. Mūsdienu atziņu situācijai būtu atbilstošāk uz Jēzu attiecināmos profētus uzskatīt ne tikai par subjektīvu cerību avotu pirms 2000 gadiem, bet gan ņemt vērā, ka tā var būt norāde uz kaut ko pavisam reālu, kas daļēji vēl jāapzina līdz tā notikšanai.
Papildus informācija (angļu valodā): http://dukereligion.blogspot.com/2008/01/talpiot-tomb-controversy-revisited.html 

* 4. Ir vēl daudz pieņēmumu par Jēzus dzīvi, kas rosina aplūkot dažādas idejas. Piem. tēze, ka Jēzus ir bijis Grieķijas kiniskās filozofijas piekritējs... Papildus citi Jēzu gribēja pat pielīdzināt Mozum, ēģiptiešu faraonam, Jūlijam Cēzaram vai kareivīgam bizantiešu ķeizaram.

** Interesanti, ka šāda veida grāmatās netiek minēts fakts, vissenākais 1. gadsimta evaņģēlija teksts arī tika atrasts Kumrānā, kas liecina. Salīdzinot ar mūsdienu tekstiem, ka teksti bija pierakstīti ļoti precīzi.

Atpakaļ uz saturu.

 

Dabaszinātnes un ticība Dievam.

Zinātnieku pieejas Dievam likumība.

Jēzus atzina, ka ir cilvēki, kuriem nepieciešams spēt uzraudzīt, skaitīt, mērīt un svērt kā Toma gadījumā, kurš mācekļu vidū pārstāv “zinātnisko tipu” un būtībā ir kā prototips daudziem mūsdienu cilvēkiem. Kad viņam bija iespēja pārbaudīt, vai tiešām viņa priekšā stāvēja Jēzus Kristus, Jēzus sacīja: “Neesi neticоgs, bet ticоgs". Jēzus vēlējās, lai Toms izmanto viņa jauno pieredzi, apsverot tik godīgi un pamatīgi, ka šaubu sakne izzuda un pār viņu nāca apskaidrība. Fakts, ka Jēzus tomēr bija tas jāsaka, nenozīmē, ka Toms bija skeptiķis, tagad ārējās realitātes "noslepkavots" un "piespiests ticēt" pat dēļ bailēm no soda. Tas drоzвk nozоmз, ka Toms saglabвja spзju nonвkt pie jauniem secinвjumiem un pвrliecоbas pats, neatkarоgi no citiem. Šeit nav nosodīts veids, kā tikt galā ar faktiem un domām, kā daži skaidrotāji to nepareizi saprata, jo viņiem nebija pietiekamu zināšanu par cilvēka apziņu. Par spīti tam Tomam tomēr bija jāiemācās, ka ir arī citi veidi, kā pārliecināt sevi, ne tikai fizisko faktu novērošana. Jēzus zināja, kas bija vajadzīgs Tomam. Viņš nevēlējās nevienu piespiest. Tas pārāk līdzinātos tiesai, un nebija ne mazākā nodoma provocēt viņu atteikties no kaut kā, par ko viņš vēl nebija nobriedis izlemt.

Zinātne, kas neņem vērā biežus atgadījumus, kad kaut kas neietilpst vecās teorijas rāmjos, nav zinātnes vārda cienīga. Īsts ģēnijs kā Einšteins nenodarbojās ar “zināšanu kontroli”, bet sāka ar atklātiem jautājumiem. Šādi meklējumi arī var būt viens no ceļiem pie Dieva – kamēr vien motīvs ir patiess un zinātni nenovirza no ceļa ekonomiskās un citas līdzīgas intereses.

Ar zinātnieku ārējo darbu - novērojumu, hipotēzi, teorijas izstrādi un pierādījumu – vairumā gadījumu, pētot dažādus ar cilvēci un reliģiju saistītus jautājumus, vien nepietiek. Ne vienmēr uz vietas ir kāds, kurš spēj, neatstājot ne mazāko šaubu, atklāt augstāko realitāti (kā tas bija Jēzus mācekļiem) vai arī kurš dod mums iespēju to uztvert (kā minēts Jāņa evaņģ. 1, 51).Tomēr ir daudzas liecības par “slāņiem” cilvēciskajā būtnē un ārpus tās, kā saknes nav meklējams zināmajā vielu un spēku spektrā, bet kas izpaužas tikai to sekās. Dzīvības enerģija, psihes/prāta un apziņas darbība... (Daži piemēri dažādās ways.of-christ.net pamatteksta vietās). Bieži vien dažādu senu kultūru “pirmszinātniskajās” tradīcijās atklājas empīrisms un zinātniskais raksturs. Mūsdienās, kā liecina Gētes zinātniskie apsvērumi, arī ir iespējams izstrādāt atbilstošas uztveres un novērtēšanas metodes. Pastāv arī zinātniskā epistemoloģija (izziņas teorija), ko R. Štainers izveidoja, balstoties uz Gētes iesākto darbu. Jaunajām zinātniskajām pieejām, piemēram, kvantu fizikai, kvantu bioloģijai, jaunajai astrofizikai un visbeidzot jaunās “paradigmas” attīstībai vai pasaules skatam ir tā pati tendence; tomēr lielākajā daļā gadījumu bez jaunajam saturam pielāgotu jaunu metožu meklēšanas kā R. Štainers to darīja.
Tātad mēs zinām , ka pašreizējā zinātniskā informācija a) parāda tikai sīku realitātes daļu;
b) ka zinātnes pamati ir kļuvuši daudz relatīvāki. Matēriju var aplūkot kā saspiestu enerģiju – vai pat kā kondensētu garu. Enerģijas spēj attīstīt ātrumu, kas ir pat lielāks par gaismas ātrumu un sniedzas pat līdz bezgalībai (“tahioni”...) Šīs daļiņas var pat kļūt “jaunākas”. Laiks kļūst pat vēl relatīvāks nekā relativitātes teorijā. Šīs daļiņas var tādējādi pamest mūsu telpu un var atkal uzrasties no kaut kā līdzīga ārpasaulei/ transcendencei – tādējādi pat telpa ir mazāk absolūta nekā tā attēlota “telpas izliekuma” teorijā. Atlikusī “informācija”(jēdziens kibernētikā) nav taustāma, ir bez matērijas un enerģijas. Tādējādi tā nevar tikt aprakstīta, izmantojot vecās metodes. To varētu dēvēt par “apziņu”;
c) Līdz šim šis lūzums vecajā pasaules uzskatā , lai būtu precīzi, nebūtu īsti “Dieva esamības pierādījums”, bet vismaz sagatavošanās tam. Dažiem cilvēkiem tas šķiet pietiekami, jo viņi ir bijuši tikai novecojušā materiālistiskā uzskata ierobežoti un tagad var spert tiešākus soļus ceļā pie Dieva. Tomēr – palūkojieties uz to! Tas turpinās. Kas ir šī “informācija” un citi procesi visumā (b)? Kas/kurš nemitīgi rada jaunu matēriju un enerģiju un atkal to izdzēš? Kas/kurš matērijā un cilvēku dzīvē regulē slieksni starp dzīvību un nāvi un pāreju starp tām – un tādā pat mērā starp nomodu un miegu? Kas/kurš vienmēr ietekmē visumu ārpus laika un telpas un otru pusi? Vai cilvēciska būtne, kas spēj savā apziņā izjust laiku, enerģiju un telpu it kā “no ārpuses” – patiešām ir topošs Tā tēls, Kas var to darīt plašākā mērogā (salīdzināt
Genesis 1,26)?
d.) Haosa un nejaušība tiek izslēgta. Šī pasaule, dzīvās būtnes un daļiņas un dzīves procesi norāda uz tik augstu kārtības pakāpi haosā, ka par vienkāršu nejaušību nevar būt ne runas. Noteiktība un nozīme būt veselā ir kā mākslu sintēze un trūkst vienojošās saiknes, kas būtu nepieciešama nejaušas evolūcijas gadījumā. . Šis aspekts padara grūtāku neticēšanu nekā ticēšanu – centrālajam sākotnējam saprātam, kas nosaka “radīšanas programmu” sākumu un beigas un pasaules attīstības ceļu, izmantojot mainīgas likumsakarības. Mūsdienās ir radusies iespēja ar savu saprātu sasniegt tādu pašu rezultātu kādu 800 gadus pirms Kristus dzimšanas izdevās sasniegt seno tautu mītiskajai apziņai. Šīs tautas Dieva darbus apzinājās ar “labo smadzeņu puslodi”. Dažu tautu “dievi” sākotnēji bija viena Dieva raksturīgās īpašības. Tikai tad, kad šī gudrība bija zaudēta, tie tika uztverti kā atsevišķi “dievi” un pat sajaukti ar ļoti attīstītām cilvēciskām būtnēm).
Līdzīgi ceļi ir likuši neticīgajiem zinātniekiem, piemēram, Maksam Tūrkaufam, Georgam Todorofam un citiem, pievērsties ticībai.
e) Galu galā ticība kā dziļa pārliecība ir kas vairāk kā vienkārša ticība ar saprātu kaut kam. f) Vēl jo vairāk, ir svarīgi arī citi cilvēki, ne tikai mistiķi, bet arī vienkārši ticīgie, kuri ir piedzīvojuši pārveidojošo saziņas ar Dievu un Kristu ietekmi un kas šajā kontekstā ir patiesi izjutuši, kā uz viņiem iedarbojas radošais Svētais Gars. Šie ceļi var vest arī uz pilnīgi neatkarīgu izpratni un ieskatiem saistībā ar viņu pieredzes dabu. Šeit ir iekļauti “
Kristus ceļi” uzskati.

1998. gadā katoļu baznīca izdeva encikliku "Fides et Ratio" (Ticība un prāts/ saprāts) un pāvests Benedikts XVI šo tēmu skāra arī savā 2006. gadā turētajā Rēgensburgas runā: ticība bez saprāta un saprāts bez ticības nav neko vērta, jo tādejādi cilvēks būtu zaudējis savu pilnību. Mihails Springers savukārt žurnāla "Spektrum der Wissenschaft" 2007. janvāra numurā argumentē, ka ne visi trūkstošie fakti automātiski attiecas uz racionāli neizskaidrojamām parādībām vai uz Dievu. Tas šeit nav mūsu galvenais jautājums, bet gan tas, kādus secinājumus ir iespējams no tā izdarīt, skat. augstāk. Taču autors arī piekrīt, ka ticība, ka zinātne kādreiz varēs atbildēt uz būtiskajiem neatbildētajiem jautājumiem arī ir sava veida ticība. Situācija ir tāda, ka šeit ir bijis pietiekami grūti sniegt atsevišķajam zinātniekam iespēju vēl neticēt Dievam (tai nav obligāti jābūt ateistiskai attieksmei, bet gan drīzāk agnostiskai, tas nozīmē ticības trūkumu bez galēja secinājuma, ka Dievs nepastāv). Arī cits jaunais uzskats, kas atzīst ticību Dievam tikai kā līdzekli materiālās kultūras ētiskajai nodrošināšanai, viens pats neatbilst augstāk minētajiem aspektiem.

Update English/ Deutsch.

Atpakaļ uz saturu.

 

Apziņa, smadzeņu pētīšana un brīva griba.

Jau sen, vēl pirms pētniecības attīstības mūsdienu izpratnē, viedi cilvēki dažādās kultūrās un dažādos laikmetos*), cenšoties pieņemt lēmumus, uzkrāja atziņas par dažādu iekšējo impulsu izcelsmi. Garīgie un reliģiskie attīstības virzieni pierāda, ka cilvēks ir spējīgs reāli pilnveidot savas spējas ētisku lēmumu pieņemšanā, nevis uztvert visu kā iepriekš noteiktu. Taču arī reliģiozā ziņā bija cilvēki, kas sliecās uz fatālismu – ticību, ka viss lielākā vai mazākā mērā ir likteņa noteikts (iepriekš izlemts).

Arī mūsdienās domāšanas spējas parasti ir tikai daļēji apzinātas. Ja kāds vēlas sākt apzināties un saglabāt apziņu pār jūtām, kas ietekmē domas, viņam vai viņai ir ilgstoši jāpievērš tām uzmanība, lai pamazām varētu izprast tās arvien labāk. Gribas impulsi veidojas vēl neapzinātāk un ir nepieciešamas lielas pūles, lai tos pilnībā izprastu vai patstāvīgi un brīvi ietekmētu. Piemēram, Rūdolfs Šteiners (Rudolf Steiner) jau saprata, ka cilvēka griba ir neapzināta – neatkarīgi no mūsdienu smadzeņu pētniecības atziņām. Taču viņš arī apzinājās to, kas vēl nav zinātniski izpētīts, proti, ka gribas paškontroli var ļoti labi trenēt. Daudzi kristieši ir pārliecinājušies, ka ir iespējams vēl vairāk – cilvēka gribu var arvien vairāk un vairāk „nodot Dieva ziņā“. Tas noteiktā mērā ir iespējams ikvienā cilvēka attīstības līmenī – arī tad, ja cilvēks savu iekšējo pasauli nav izzinājis ļoti padziļināti. Tā ir sava veida „instance“, kas pavada pa šo ceļu. Šis ceļš agrāk vai vēlāk noved pie arvien apzinātākas dzīves. (Šai praksei nav nekādas saistības ar piederību kādai baznīcas organizācijai un tās prasību izpildīšanu.)

Saistībā ar iepriekš minēto dažu mūsdienu neirologu atklājumi ļauj izdarīt secinājumus, kas atšķiras no tiem, kas aprakstīti dažādos zinātniskos žurnālos. Roku kustību eksperimentālas pētīšanas laikā viņi secināja, ka jau pirms apzināta nolūka kustināt rokas nervu sistēmā veidojās noteikta gatavība kustības izdarīšanai. Eksperimentā iesaistītās personas domāja, ka darbība ir jau sākusies, taču patiesībā tā sākās 1/100 milisekundes pēc tam.**) 
Tas apstiprina iepriekš minēto, ka cilvēka rīcību un lēmumu pieņemšanu ietekmē ne tikai domāšana, bet gan visa sarežģītā cilvēka būtība. Taču konstatētais „gatavības potenciāls“ ne pavisam nenozīmē, ka šādi neapzināti gribas impulsi automātiski nosaka cilvēka rīcību. Tas būtu nepamatots un sasteigts secinājums. Tātad brīva griba vēl nekādā gadījumā nav pierādīta kā nepatiesa, kā daži uzskatīja. Saskaņā ar iepriekš minēto cilvēku pieredzi (praktiskiem pētījumiem gadu tūkstošu gaitā) būtu pareizi pieņemt, ka brīvas gribas īstenošanai nepietiek ar intelektu vien. Domāšana un labi nodomi ir tikai pirmais solis uz atbildīgāku pašapziņu, cilvēkam ir jāizvērtē arī zemapziņā esošās jūtas un ierastie, neapzinātie gribas impulsi. Tad cilvēks varēs ātrāk apzināties savu „neiroloģisko gatavības potenciālu“. Tātad pilnīgi noteikti ir iespējams dzīvot atbildīgāk.

Turklāt jāņem vērā, ka, piemēram, mērot nervu galu elektrisko potenciālu, tikai no klasiskas dabaszinātnes viedokļa runā par „cēloņiem“. Aplūkojot to no humanitāro zinātņu skatupunkta, ir iespējams saskatīt „darbību“, gluži kā klavieres, kuras saskaņā ar savu gribu spēlē dvēseliski garīga būtne. Par to nevar lemt tikai dabaszinātņu, bioloģijas līmenī. Bioloģijas līmenī nevar arī spriest par to, vai un kā uz šo komplekso cilvēka organismu iedarbojas Dieva griba***). Tomēr pastāv zinātniskas pieejas, kas pievēršas šiem jautājumiem. Piemēram, zinātnieki varētu mēģināt izmērīt, kā cilvēka rīcību izmaina tas, ja viņš ar lūgšanām cīnās pret nevēlamiem gribas impulsiem****). Tikai šī metode neļaus viņiem spriest par to, kas lūgšanas „ir“ ticīgiem cilvēkiem.

*) Taču ņemiet vērā, ka pastāv atšķirības dažādos cilvēka apziņas attīstības līmeņos – arhaiskajā, maģiskajā, mītiskajā un intelektuālajā... Cilvēka apziņas attīstības pakāpes ir aprakstītas mūsu rakstos „Vispārējie viedokļi par dabas reliģijām“ un „Reliģija kā atkalapvienošanās ar Dievu“. Cilvēka tieksmju avoti noteiktos laikmetos ir vairāk uztverti kā ārēji apstākļi, citos – kā iekšēji. Mūsdienās pastāvošās apziņas attīstības iespējas ir izstrādātas, pamatojoties uz mūsu Pamatteksta 1. daļā aprakstītajiem Jēzus dzīves posmiem. Mūsdienās cilvēks apzināti – atšķirībā no agrākā, instinktīvākā veida – var, piemēram, mācīties saskatīt savstarpējās sakarības starp savu apkārtni, vidi un visu pasauli.  Tādējādi sabiedrībā papildus sociālajām un ekoloģiskajām atziņām veidojas arī vispārēji ētiski un ar reliģiju saistīti filozofiski viedokļi.

**) Piemēram, rakstā „Zinātnes spektrs", kas publicēts 2005. gada aprīlī. 

***) Skatiet arī mūsu vietni „Dabaszinātne un ticība Dievam“.

****) Skatiet arī mūsu viedokli par tēmu „Ikdienas dzīves pieņemšana“.

Atpakaļ uz saturu.

 

Jēzus Kristus un cilvēku uzturs.

Notikumi pirms tam: 1. Mozus grāmatā (Genesis), 1,29 ir teikts: Un Dievs sacīja: “Redzi, Es jums esmu devis visu augus, kas nes sēklu, kas vien ir zemes virsū, un visus kokus, kas augļus nes, kam sēkla sevī; tie lai jums būtu par ēdamo”. Tas atbilst uzskatam, ka zobi un gremošanas sistēmas orgāni cilvēkam galvenokārt ir kā veģetārietim, kas ēd augļus (un nevis “visēdājam”, kas ēd visu, kā varētu domāt, zinot dzīvnieku klases – “gaļēdāji”, “visēdāji”, “zālēdāji”).
Tomēr pēc lielajiem plūdiem (arheologi ir konstatējuši, ka tie ir notikuši, piemēram, Vidējos Austrumos”) Mozus 1. grāmatā (9, 3-4) Dievs saka Noasam: "Viss, kas vien kust un kam ir dzīvība, lai jums ir par barību;… Vienīgi miesu tās dzīvībā, tās asinīs, jums nebūs ēst”. Līdz šim viss minētais attiecās līdz laikam, kad radās mūsdienu tautas; tāpēc, ja vārdi nodoti precīzi, tas neattiecās uz vēlāka laika perioda ebrejiem.
Pēc masveida izceļošanas no Ēģiptes tas tika atzīts un turpmāki detalizēti apraksti tika pievienoti 5. Mozus grāmatā 14, 3-21. Šķiet, ka pēc plūdiem princips bija tāds, ka ir atļauts ēst visu un jāatsakās tikai no visnepiemērotākās pārtikas. Daži no šiem aspektiem ir atrodami arī diaitētikā. Neskatoties uz to, joprojām bija gadījumi, kad tika uzsvērta veģetārās pārtikas vērtība – bez jebkādiem saistošajiem noteikumiem,
skat. Daniēla grām 1,8.

Ir novērojama cieša saikne starp daudzām, mūsdienu apstākļos neizpildāmām prasībām saistībā ar upurēšanu un upurētas gaļas lietošanu uzturā. Pravietis Hozejs (6.6) jau ir teicis: "Man ir prieks par mīlestību un ne par upuriem nokautiem lopiem, Man patīk Dieva atziņa un nebūt ne dedzināmie upuri”. Atsaucoties uz šo fragmentu, Jēzus sacīja: “Bet jūs eita un mācaities, ko tas nozīmē: “Man patīk žēlastība un ne upuris” (Mateja evaņģ. 9, 13 un 12, 7). Runājot par Lūkas evaņģ. 22, 11, kur Jēzus jautā, kur viņš var ēst Pashā jēru – kas pēdējo vakariņu laikā neparādās nemaz – tad turpinājums ir rodams agrīnās kristietības “apokrifiskajos” rakstos (kas netika iekļauti Bībeles kanonā ap mūsu ēras 400. gadu), piemēram, “Eusēbija evaņģēlijs”. Šeit viņš atbild: "Vai es gribētu ēst (jēra) gaļu ar jums šajās ebreju Lieldienās?” Šāda veida teikumu atainošanai aramiešu valodā tika izmantots mazāk vārdu, tādējādi ļaujot vaļu visdažādākajām interpretācijām, ja nebija zināma oriģinālā intonācija. Tas noveda pie tā, ka bija dažādi pretrunīgi skaidrojumi. (Praktiski izzudušās, vēlāk lielākoties musulmanizētās jūdu-kristiešu kopienas bija īstas un svarīgas agrīnās kristietības daļas, lai gan kā parādīts augstāk minētajā piemērā, viņu uzskati bija atšķirīgi no citām tajā laikā veidošanas procesā esošajām baznīcām.) 

Apustuļu darbos 15, 19 tiek stāstīts par to, kā Jēkabs uzstājas viņa vadītās kopienas priekšā, aicinot “neapgrūtinot tos, kas no pagāniem atgriežas pie Dieva (kurus uz to pamudinājis Pāvils). Bet viņiem vajag pavēlēt, lai sargās no apgānīšanās ar elkiem, no netiklības un no nožņaugtu dzīvnieku un asins baudīšanas”. Tomēr agrīnās baznīcas vēsturnieks Eusēbijs un apokrifiskie apustuļu darbi utt. liek domāt, ka Jēzus, Jānis, Pēteris un Jēkabs paši parasti uzturā nelietoja gaļu.
Saskaņā ar
Mateja evaņģ. 15, 11-20 un Marka evaņģ. 7, 17-21, Jēzus vairāk uzsvēra “lietas, kas nāk laukā no mutes”, nevis “kas mutē ieiet”; tomēr tas vairāk bija saistīts ar farizejiem par roku mazgāšanu pirms ēšanas. Tāda pat vērtību saistība tiek dota Jēzus teicienā par “baļķi paša acī” un “skabargu kāda cita acī”. Tas nozīmē, ka ir labāk sākt ar paša vājajiem punktiem, nebaidoties no ārējas ietekmes. Jebkurā gadījumā, minētajā fragmentā netiek teikts, ka cilvēks nedrīkst ēst gaļu.
Lūkas evaņģ. 10,8 Jēzus ieteica mācekļiem visās pilsētās, kur viņi ieies un kur viņus uzņems, ēst visu, ko viņiem cels priekšā. Tas nebūt uzreiz nenozīmē, ka šis jautājums bija vienaldzīgs. Arī mūsdienās, piemēram, arābu valstīs, viesis, kurš atsakās no piedāvātā dzēriena vai ēdiena, var izraisīt neaprēķināmu reakciju, ja nav pietiekami prasmīgs. Pirmajiem mācekļiem tika piešķirta tāda spēja, ka nekādas ļaunas zāles nevarēja viņiem nodarīt pāri (Marka evaņģ. 16, 18). Tāpēc nav jēgas vispārināt šādus Bībeles citātus, neņemot vērā ārējos faktorus.

Vēl lielākā mēra nekā ar Bībelē dotajiem uztura mācības aspektiem reliģiskais gavēnis ir pamatots ar ķermeņa attīrīšanu, kā rezultātā paaugstinās atvērtība dziļākai dvēseliskai un garīgai pieredzei. No vienas puses šī tradīcija bija dziļi iesakņojusies katoļu baznīcā, kur tā tika praktizēta piektdienās kā atsauce uz Lielo piektdienu un gavēņa laikā starp „ķekatām" un Lieldienām. Pēc ilgāka laika, kad gavēnim netika piešķirta īpaša nozīme, tā loma tagad ir palielinājusies arī ārpus šīs baznīcas. Gavēņa laikā papildus atteikšanās no uztura tiek citādā veidā brīvprātīgi praktizēta arī atteikšanās spēja kā tāda. Tas atgādina arī to, ka daudzi cilvēki pasaulē cieš badu. Cik tam var būt dziļas sekas, rāda no viduslaiku mistiķiem līdz mūsdienām novērotā atteikšanās no ēdiena - „inedia”, kurai ir daudz lielāka ietekme nekā dažu nedēļu gavēnim. Tā tiek praktizēta gan kristīgajā kontekstā, gan ārpus tā un mūsdienās bieži tiek dēvēta par "Gaismas uzturu". Tā rāda, ka gars var pārvaldīt matēriju daudz stiprāk nekā tas līdz šim ir zinātniski izprasts. Tā priekšnoteikums ir, ka attiecīgā persona zina, ka viņu "vada” Dievs vai attiecīgi atrodas profesionālā uzraudzībā, lai izvairītos no bīstamības. (Tas nav uzskatāms par ieteikumu iet jebkuru ceļu.)

Ķermenis ir instruments un pret instrumentu ir jāizturas ar atbildību un ētiski.
Papildus no Bībeles viedokļa arī dzīvnieki ir Dieva radītas būtnes un mūsu līdzradības, tātad tās nav „lietas”, ar kurām varētu apieties pēc sava prāta kā tas daļēji notiek vēl mūsdienās (šo rīcību vismaz ierobežo Dzīvnieku aizsardzības likumi). 
Ņemot to vērā, cilvēkam beidzot ir jāizlemj, kā viņš vēlas dzīvot.

*) Tie, kas meklē informāciju par mūsdienu veģetārisma uzturu, to var atrast šeit: http://www.ivu.org
Ways–of-christ.net neatbild par citu mājaslapām un automātiski neatbalsta visu to saturu.

Atpakaļ uz saturu.

 

Jēzus Kristus un dziedniecība – arī mūsdienās.

Daudzi cilvēki uzskatīja Jēzu un viņa mācekļus par kustību ķermeņa un gara dziedniecībai, jo mūsdienās tas nav kas pats par sevi saprotams, pie tā ir jāstrādā.

Griba kļūt veselam.
Jēzus nesagatavotam cilvēkam uzdod svarīgu jautājumu: “Vai tu gribi vesels kļūt ?"
(Jāņa evaņģ. 5,6) Jēzus runā par dvēseli. Slimnieks apraksta sarežģījumus palīdzības meklēšanā. Tomēr šis jautājums palīdz slimniekam aizdomāties, vai viņš tiešām vēlas kļūt vesels. Tas ir pirmais izveseļošanās priekšnosacījums. Kamēr zemapziņa aizšķērso viņa ceļu pēc dziedniecības un palīdzības, ir gandrīz neiespējami pieņemt palīdzību. Neskatoties uz to, varētu būt iespējams sniegt pirmo palīdzību vai atvieglot simptomus. Tomēr izdziedināšana ir kas vairāk, un tā iespējama tikai tad, kad slimnieks to vēlas savā sirdī un attiecīgi sakoncentrē paša dziedinošo spēku.
Šajā procesā ir iesaistīti ne tikai profesionāli mediķi, kas sadarbojas ar pacientu, bet arī patiesi “dziednieki”, kas atbalsta pacientus ar savu ticību un lūgšanām.

Ticības spēks.
Mateja evaņģ. 9, 22: Kāda sieva aizskāra Jēzus drēbju vīli un tapa vesela. Jēzus: "Tava ticība tev ir palīdzējusi!” Jebkurš, kurš ir ar to saskāries, piekritīs, ka ticības spēks viņa attiecībās ar Dievu ir kas īpašs. Lai arī mediķi zina cilvēka pārliecības spēku no “placebo efekta”(kur zāļu vietā tiek lietots cukurs), tomēr tam nav tik liels efekts kā ticības spēkam.
Arī Jēzus ir cilvēciska būtne – vesela un apveltīta ar veselo saprātu, vesela miesā, prātā un garā.

Fragmenti no pamatteksta nodaļas par “brīnumdarbiem*): Jēzus Kristus ne tikai atsaucas uz “kosmisko enerģiju”, kā to dara arī daži mūsdienu dziednieki, bet arī atsaucas uz ticību iespējā kļūt caur Viņu veselam, beidzot ar Dievu caur redzamu personu Jēzu.
Mūsdienās dziedniecība, sākotnējā nozīmē papildināta ar lūgšanu attiecībā pret visdziļāko cilvēciskās būtnes daļu, saistītu ar Kristu, kurš vēlas, lai cilvēki tiktu dziedināti un kļūtu pilnīgāki, - kuri vēlāk var darīt pat vēl "lielākas lietas nekā Viņš"
(Jāņa evaņģ. 14, 12-13).
Tomēr garīgā dziedniecība pati par sevi un ar to saistītā prāta un gara izaugsme, tomēr ir “žēlastība” un to nevar piespiest. Mēs tikai varam tam sagatavoties.
Dziedināšanas gadījumi bieži bija "zīmes", kas bija kā lielāka un daudz pamatīgāka vietā. No dzimšanas aklā cilvēka izdziedēšanas laikā sabātā (sestdienā) Jēzus atbildēja, ka iemesli nav grēki, “bet lai Dieva darbi būtu redzami"
(Jāņa evaņģ. 5, 6-9; 9,3...)
Mūsdienās pieredze un parapshiloģiskie pētījumi liecina, ka Jēzus patiesībā varēja ietekmēt dabas spēkus. Pašlaik mums ir svarīgi aplūkot šo parādību mūsu pašreizējajā cilvēka dabas skatījumā holistiskajai, integrētajai kristīgajai dziedniecībai utt.

Roku uzlikšana kādam.
Jēzus un Viņa mācekļi bieži uzlika rokas uz cilvēkiem, lai viņus izdziedētu. Dažos gadījumos tas tiek praktizēts arī mūsdienās. Cilvēks, kurš uzliek savas rokas uz slimnieka galvas vai pleciem, skaita lūgšanu, iespējams, draudzes klātbūtnē. Tas stiprina iejūtību un apziņu, ka cilvēks ir kā kanāls, pa kuru tiek saņemta Dieva palīdzība. To var uztvert simboliski. Tomēr mūsdienu garīgi dziedniecisko kustību pārstāvju vidū ir arī apzināti kristieši – un mēs zinām, ka tā tas patiešām ir. Agrīnās kristietības laikos šis spēks tikai dēvēts par “pneuma” (grieķu val.), “dzīves elpa” vai Svētais Gars*. Šāda metode, daļēji to kombinējot ar citām, tika izmantota dziedniecībai un arī svētīšanai. Skat., piemēram, Mateja evaņģ. 19, 13, Marka evaņģ. 8, 23; 10,16 (bērnu svētīšana); Lūkas evaņģ. 4, 40-41 (dziedniecība un eksorcisms jeb ļauno garu izdzīšana); 24, 50 (mācekļu svētīšana); apustuļu darbi 6,6 un 19, 12;28,8.Tomēr lūgšanai par dziedniecību nebūt nav nepieciešama roku uzlikšana slimajam cilvēkam. Tas iedarbojas arī no attāluma, kas gan, domājams, ir grūtāk.

Psihiskās/psihosomatiskās slimības.
Psihes atveseļošana, dzīves enerģija un ķermenis ir cieši saistīti. Pat gudrs speciālista vai kāda cita cilvēka padoms var ietekmēt psihosomatiskās slimības – ja saprātīgs padoms tiek ņemts vērā un netiek pieļautas vecās kļūdas.

Fragmenti no mūsu pamatteksta nodaļas “Svētās dusmas un...emocijas” *): Jēzus nemitīgi dzīvoja “pozitīvā trīcēšanā Dieva priekšā” un līdzjūtībā pret cilvēkiem... Normālās cilvēciskajās būtnēs gandrīz visas emocijas ir sākotnēji sajauktas vismaz ar neapzinātu stimulāciju - atbildes mehānismiem, kas atšķiras katra dzīves gājuma dēļ un atšķiras pēc stipruma, bet pamatā ir ļoti līdzīgi. Iemācīties ielūkoties sevī ir ilgstošs mācīšanās process...un atrast šos mehānismus mūsu pašu reakcijās un raugoties uz to, tā vietā lai apspiestu to, galu galā pilnveidot to, lai varētu to piedāvāt Dievam.
Parasti nav diez ko efektīvi strādāt pie visa problēmu kopuma nekavējoties. Būtu daudz efektīvāk vispirms meklēt šī kopuma sastāvdaļas; un tad noteikt, vai tas ir “baļķis paša acī” vai arī "skabarga citā acī”, kas ir par to atbildīga
(Mateja evaņģ. 7, 1-5). Jēzus un dažas kristiešu skolas uzsver “baļķi savā acī”, jo savas negatīvās iezīmes saskatīt ir daudz grūtāk un tas ir jāiemācās. Savas kļūdas labot ir arī vieglāk. Psiholoģijas skolas dažreiz labāk izvēlas sākt skatīties uz visu no upura viedokļa, tomēr galu galā tas liek raudzīties uz abām pusēm.

Viens iespējamais veids, kā to izdarīt, ir šāds:
1. palūkoties uz emociju, kas tiek izjusta kā negatīva un kā tā ir radusies (piemēram, naids un dusmas, vienaldzība un iedomība, ārkārtīgi lielas šaubas).
2. Tā vietā, lai to apcerētu, gaidiet brīdi, lai apzinātos, kas tas īsti ir.
3. Uzticiet šo problēmu, ko nu jau izjūtat, savā lūgšanā Dievam.
4. Mierīgi gaidiet, līdz jūtat kādu atvieglojumu.
Meditācijas ***vingrinājumu laikā var rasties sajūta, ka no jums uz augšu plūst enerģija, un, iespējams, pēc tam arī ka saņemat atjaunojošas enerģijas plūsmu, kas nāk no augšas un plūst uz leju. To ir iespējams arī apvienot ar elpošanu: negatīvās emocijas jāizelpo ar tādu domu, ka atdodat tās Dievam un ieelpot pozitīvās īpašības, ko Dievs savā žēlastībā vēlas dot.
(Tāds ir viens no Atosa kalna kristīgo mūku ilgstošās lūgšanas paveidiem kā minēts pamatteksta nodaļā “Klusums tuksnesī”).

Garīgās problēmas.
Fragments no pamatteksta nodaļas “Apskaidrošanās”*: Ir ”pozitīva domāšana” un “pozitīvi apgalvojumi”(vadoši principi). Ja nepastāv egoisms un lieluma mānija, nenotiek nekādas tehniskas manipulācijas, domas tiešām var tikt pārveidotas tādā stāvoklī, kas ir tuvāks tam, kas nāk no Dieva un tādējādi atvērot sevi Dievam. Tomēr šīs domas skolas literatūrā tas nav apspriests pietiekami rūpīgi un tas var novest pie pašapmāna.

"Likteņa problēmas”.
Mūsdienu garīgie dziednieki vēsta par situācijām, kad rodas iespaids, ka dziedniecība vēl nav iespējama vai “nav vēl atļauta”. Tas ir kaut kā līdzīga “programmām” līmenis. Piemēram, slimnieks var vispirms vēlēties kaut ko iemācīties no slimības. Ar Dieva palīdzību, iespējams rast risinājumu arī šajā situācijā. Skat. arī rindkopu “Griba kļūt veselam” augstāk.

Tiesiskā situācija.
Piemēram, Vācijā, saskaņā ar konstitūcijā noteikto reliģisko novirzienu brīvību, kristīgā dziedniecība un roku uzlikšana slimniekiem ir atļauta. Tomēr tiem, kas vēlas to piedāvāt kā pakalpojumu ārpus sev tuvo cilvēku un paziņu loka, vispirms jāiegūst informācija par tiesisko situāciju savā valstī. Ja kāds veic darbības, ko kāds cits varētu uzskatīt par diagnozi vai tiešu terapiju – pat ja tā ir bezmaksas vai pilnībā balstīta uz ziedojumiem, Vācijā tādēļ ir nepieciešams nokārtot medicīniskās prakses eksāmenu vai arī ir jābūt ārsta licencei (garīgie dziednieki, piemēram, bieži jūt slimības ar rokām). Viņu metodes lielākajā daļā gadījumu atšķiras no tām, kādas sākotnēji bija kristiešiem, tomēr ir arī daudz kopīgu iezīmju). Lai arī būtu vēlams, lai likumi kļūtu labāk pielāgoti specifiskajai šāda veida iestāžu dabai, būtu mazāk birokrātijas, Vācijas garīgo dziednieku federācijas iesaka cilvēkiem ar šādām spējām nokārtot ārsta eksāmenu. Ja kāds vēlas praktizēt tikai psiholoģisko konsultēšanu vai garīgo dziedniecību, iespējams nokārtot vienkāršotāku eksāmenu.
Citās valstīs****: Anglijā **** garīgie dziednieki ir vairāk pieņemti, pat slimnīcās.

Neatkarīgi no juridiskajiem jautājumiem, dziedināšanu meklējošais dara sev pašam labu, ja ievēro veselīgu uzturu jeb diētu vai arī ja nodarbojas ar ārstniecisko fizkultūru un pēc iespējas pietiekošāk atvēl laiku miegam un lūgšanām.

*) "Kristus ceļi" pamattekstā šī un citas tēmas tiek aplūkotas tādā aspektā, kas skar ne tikai dziedniecību parastajā nozīmē, bet gan attiecas arī uz cilvēku attīstību kopumā.i
**) Saistībā ar labāko attieksmi lūgšanas laikā, salīdziniet mūsu papildu lapu "Lūgšana par mieru...”.
***) Piedāvājam papildu lapu "Kristīgā meditācija”.
****) Nacionālā Garīgo dziednieku federācija (NGDF) – piemēram, Harija Edvardsa kustība piedāvā papildu dziednieku pakalpojumus, kā arī dziedniecības attīstības treniņus un kursus. htttp://www.nfsh.org.uk
Pasaules Dziedniecības federācija – apvieno dažādas grupas visā pasaulē. Skat. http://wfh.org.uk
Pašlaik mēs nezinām nevienu asociāciju šajā jomā, kas būtu balstīta tikai uz kristīgajiem avotiem vai arī kurā būtu tikai kristīgie dziednieki. Tomēr dažreiz arī brīvajās baznīcās, piemēram, baptistu vai vasarsvētku baznīcās, dziedniecībai tiek izmantotas intensīvas un efektīvas Bībeles lūgšanas. Dažās katoļu svētvietās, piemēram, Lurdesā, arī ir novēroti ārkārtas dziedniecības gadījumi, pateicoties lūgšanām un ticībai.
"Kristus ceļi" neatbild par citu mājaslapām un automātiski neatbalsta visu to saturu.

Atpakaļ uz saturu.

  

Svētība.

Kad esiet pieskaņots Dievam, kā ticīgais, jūs varat svētīt katru un visu, ko vēlaties, ciktāl jūtat, ka tas ir saskaņā ar Dieva gribu *). Tā nav tikai parastā priesteru svētība no Numuriem 6:23 - 7:1.

JŪS varat izplatīt svētību. Nav nepieciešams formulējums un to nevajag teikt skaļi, bet pareizā attieksme ir "būt svētītam kā Dievs vēlas..." . Dievs nedarīs neko nepareizu ar jūsu svētību. Šī tradīcija ir kļuvusi reta mūsdienās, bet tā var būt svarīga.

Bībelē ir daudzas vietas attiecībā uz svētību. Dažas tipiskākās:
Caharijas grāmata 8:13
; Apustu
ļu darbi 3:26; Efeziešiem 1:3; 1 Pētera 1. vēstule 3:9-11; 2. Laiku grāmata 11:26; Psalmi 115:13; Salamana pamācības 11:25; Mateja evaņģ. 5,44; Ebrejiem 6:7.

*) Piemēram, ja tiek svētīti ieroči, eņģeļiem var būt problēmas ar šo "svētību"...

Atpakaļ uz saturu.

 

Želošanās kā iespējama kristiešu dzīves daļa.

Dažas stingras kristiešu mācības sniedz vienpusīgu iespaidu, ka kristiešiem būtu jāsamierinās ar savu likteni, nevis jāžēlojas par pasaules kārtību: viņi var lūgt pēc uzlabojumiem vai kaut ko darīt to labā. Tomēr dedzīga žēlošanās Dievam par kaut ko – skat. žēlabas Vecajā derībā - ir retums. Šādu žēlošanos Jūs drīzāk varat atrast tādā literatūrā kā „Dons Kamilio un Pepone" ("Don Camillo and Peppone"). Tās sastopamas arī personīgās lūgšanās. Lai arī mēs neiesakām, lai kristieši atdarinātu ebrejus, kad tie dodas pie Raudu mūra Jeruzalemē, viņu pieredze rāda, ka žēlošanās Dievam varētu būt ļoti nozīmīga kristiešu dzīves daļa.

Ja noteiktas kristiešu vērtības un apsolījumi – piemēram, Kalna sprediķī Mt. 5:5 „Lēnprātīgie iemantos pasauli" tiek salīdzinātas ar tendencēm, kuras joprojām dominē pasaulē, kāds var padomāt, ka kristieši nevar iemantot apsolījumu. Bībelisks Apsolījums nav bezrūpīga žēlastība, kas var būt vai nebūt - un kas arī pastāv. Apsolījums paliek apsolījums; laiks, kad tas tiks piepildīts, var būt atkarīgs no cilvēka brieduma un/vai no lūgšanām.
["Debesu valstībā laužas iekšā ". Mt.11:12.]

Un vairs nebija skaidrs: vai tas ir pareizi sūdzēties par citiem cilvēkiem? Vai par velnišķīgiem spēkiem, kuri, iespējams, vilinājuši cilvēkus – daži teologi ir pierādījuši pretējo-? Ir iespējams domāt, ka abiem ir bijusi daļa atbildības. Vai arī var uzsvērt domu, ka „ļaunums tika pieļauts” (dažās cilvēku domās, piemēram, „jo cilvēkiem ir jāmācās izšķirt"). Tomēr, vai tikai pats Dievs ir tas "režisors", kurš drīkst kaut ko atļaut vai neatļaut, un vai darbojas tikai viņa "noteikumi"? Tas būtu pārāk vienkārši piedēvēt šīs pasaules ļaunumu un katru „atļauju” pašam Dievam. Pirmajos gadsimtos agrīnās Baznīcas tēvi – kurus joprojām cienīja Baznīcas citu mācību dēļ - rakstīja par eņģeļu hierarhijām, kas ir starp Dievu un cilvēku (un citām radībām). Citas izzinošās mācības runāja par tā sauktajiem „Arhontiem", kuriem bieži vien bija problemātiskas īpašības. Citas kultūras ir guvušas tādu pieredzi savā veidā, piemēram, tibetiešu „mirušo grāmata" ir pilna ar ieteikumiem, kā apieties ar tādām būtnēm pēc nāves. It īpaši, ja galvenās vai visnozīmīgākās problēmas aizēno cilvēku sīkumaini abpusēji pārmetumi, cilvēks var kādu dienu atklāt, ka ir tāda ‘skatuves režija' – ne pilnīgi bez kļūdām, zem paša Dieva, taču ļoti augstu, ja to salīdzina ar cilvēku vai negatīvajiem spēkiem. Šī ideja arī attiecas uz izseno filozofisko jautājumu par „teodiceju" vai attiecīgi uz sakarību starp Dievu un ļaunumu pasaulē (tā "attaisnojumu"). 

Secinājums: sūdzēties Dievam ir patiešām iespējams, kas nozīmē to, ka viņš ir pareizais sarunu biedrs; bet ir pavisam bezjēdzīgi sūdzēties par viņu. Šī sūdzība var ietvert kāda cilvēka atklāsmi saistītu ar emocijām pret Dievu, pat ja šajās jūtās ir iekļautas dusmas par netaisnību, tā vietā, lai skumtu (Mt. 5:6). Tāpēc, ka risinājums ir atstāts Dievam, šī sūdzība patiesībā ir padziļinātas lūgšanas īpašs paveids. Tomēr mīlestība un dziļa cieņa pret Dievu un/vai Jēzu Kristu ir daļa no tā: tāpēc katram cilvēkam ir kāda aizsardzība, kas nav saistīta ar negativitāti, kas novestu nevis pie Dieva, bet gan kaut kur citur.

Cits veids ir sākumā ļaut emocijām norimt, šeit kļūst iespējama klasiskā lūgšana, nesot visu kā pateicību vai lūgumu Dievam. Protams, šī ir pareizā attieksme pret Dievu - vienmēr lūgt viņam šādā veidā. Tomēr atļauta ir arī augstākminētā sūdzība, ja vien tā ir godīga (patiesa) un ir nepieciešama.

Atpakaļ uz saturu.

 

Kristiešu ceļš - ikdienišķās dzīves pieņemšana.

Ikviens, kurš cenšas pārveidoties no nepilnībām sevī uz labākām īpašībām – kur Jēzus darbojas gan kā paraugs, gan palīgs – (salīdziniet ar lappusi "...ethics"), vispirms
sāks apzināties savas vājās puses, kļūdas un kļūmes, ko tie ir pieļāvuši, tā vietā, lai attiecinātu savu slikto garastāvokli, problēmas un ļaunum uz citiem (salīdziniet Mt. 7, 1. „Netiesājiet, un jūs netiksiet tiesāti! 2. Kādu tiesu jūs spriedīsiet, tāda jums tiks spriesta, un ar kādu mēru jūs mērīsiet, ar tādu jums tiks atmērīts. 3. Bet ko tu raugi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā acī neredz?...")
Ikviens to atceras vai pieraksta uz papīra un cenšas laboties pēc iespējas drīzāk, klusumā
(cf. galvenais teksts, nodaļa "klusums tuksnesī") , un rūpīgi, it kā kaut ko izstrādātu. Ja kādam ir panākumi, tie ir jāpieraksta. Šajā situācijā ir nepieciešamas mūsu pūles—varbūt ar piemērotas lūgšanas palīdzību, un Dieva palīdzība var tikt sniegta atbilstoši katra ticībai. Tomēr, ja to veic nopietni, kāds, raugoties uz uzvedību, domām un emocijām, beigās mainīs arī savu uzvedību. Ir vieglāk vienmēr atrast kādu problēmas daļu, un tad lūgties par tās atrisināšanu … (Cf. noda ļa "Svētā degsme un viedokļi par emocijām")
Ir grūti mainit “dzīves paradumus”, tomēr, tas ir iespējams, ja kāds spēj aizvien vairāk uzzināt par savām neapzinātajām esamības daļām. Neskatoties uz to, dažos gadījumos panākumi ir manāmi uzreiz. Salīdziniet ar veiksmīgo smēķētāja lēmumu uzreiz un uz visiem laikiem pārtraukt smēķēšanu. (Cf. nodaļa "Kristus pārveidošanās").
Šī prakse "paraudzīties uz notikušo un apzināti to lūgšanā pieņemt" jau ir garīgs ceļš, kas mums palīdz lielā mērā pilnveidoties, un mūs pavada visā mūsu dzīves laikā. Tomēr, intensīvi praktizējot, jau drīz var parādīties dažas svarīgas pārmaiņas. Šo problēmu “dziļākie slāņi” joprojām var būt mums vēl redzami, lai gan jau ir manāms zināms uzlabojums.

- Arī katra paša sirdsapziņa sūta impulsus ... (Mt. 5, 5 un 5, 9).

(Šī prakse galvenokārt ir domāta cilvēkiem, kuru problēmas psihologi varētu novērtēt kā "parastas". Ja kāds vēlas uzlabot savas paša personības iezīmes, kas zināmā mērā tiek uzskatītas par “sliktām”, vēl jo vairāk ir nepieciešams gūt atbalstu no pieredzējuša, iespējams, arī psiholoģiski apmācīta cilvēka – jo viņš vai viņa kļūst mazāk kontrolējama kā "parastie" cilvēki, kad nonāk līdz pašu problēmu izskatīšanai. Ja šī spēja būtu tik ierobežota, ka tas nebūtu veicams pat ar citu palīdzību, tas joprojām būtu iespējams cilvēkam, kurš par attiecīgo personu lūdzas, papildus piemērotai terapijai. Ja "priekšnosacījums” ir atrast palīdzību: Ir zināms, ka Jēzus pats izmantoja svarīgo jautājumu "Vai vēlies tapt vesels?" Cf. lappuse "...dziedniecība".)

Atpakaļ uz saturu.

 

Vispārējie kristiešu viedokļi par ekonomiskiem un sociāliem jautājumiem.

Saskaņā ar pēdējo ekonomisko pētījumu*, cilvēks nav tikai egoistiska būtne, kā iepriekš pieņēma pašreizējā liberālā ekonomiskā teorija. Tikai neliels mazākums reaģēja vienīgi saskaņā ar personīgām interesēm. Lielākā daļa cilvēku, citas vērtības, kā "brīvprātīgā abpusējā sadarbība" izbaudīja vienādi vai pat nozīmīgāk. Tomēr pat ja šī "abpusējā nesavtība" – kā egoisms – automātiski nenoved pie visas sabiedrība labuma, bet var radīt kliķes, tādēļ tikai apzināti un konsekventi ētiskie lēmumi var mums palīdzēt progresēt.

Šeit ir izklāstīti psiholoģiskie un reliģiski – ētiskie viedokļi. Cilvēkam ir arī individuālā un sociālā daba. Vienkāršu pašapziņu un solidaritātes attieksmi pret citiem var iemācīt, ja cilvēks ir tam atvērts. Visur, kur mūsu egoistiskā puse ir pārāk stipra, tas ir vienkārši tāpēc, ka altruistiskai pusei nav iespējas atraisīties vai arī tā ir atrofējusies pēc spēcīgās rietumu sabiedrības "dresūras". Sociālistiskās sabiedrības ar pārāk uzsvērtu solidaritāti, kas mūsu rakstura individuālistisko pusi, ar tās vēlmi pēc brīvības, atstāj bez uzraudzības ("atrofētu"), arī ir pretrunā ar cilvēka dabu. Ja cilvēki neatrod līdzsvarotus apstākļus, ātrāk vai vēlāk tas sāk izpausties caur kritiku utt. Vai nu sabiedrība to saprot laicīgi, vai arī tā degradējas. Tas attiecas arī uz dominējošo ekonomiku, ar tās tipiskiem Globāliem spēlētājiem. Jēzus mums iesaka vispirms atrisināt savas problēmas (Mateja evaņģ. 7. nodaļa).

No vienas puses, nevar vienkārši pārveidot vispārējo vērtību skalu Kalna sprediķī (Mateja evaņģ. 5 –7. nodaļa) utt. tieši norādījumos, kā atrisināt problēmas sabiedrībā. Bet no otras puses, tas nebūtu saskaņā ar Jēzus gudrību, pielietot labdarību privātā dzīvē, pa to laiku piemērojot pretējus principus organizācijās vai politiskās funkcijās. Godīgām ētiskām vērtībām** jāpierāda to vērtība visos līmeņos, pat globālā.
Piem, labdarības vērtība un fakts, ka Jēzus kļuva nabadzīgs, bez šaubām ir svarīgs, pat pēc baznīcu sociālās labdarības, mūsdienu sociālajiem jautājumiem, ieskaitot cilvēku uzvedību kompānijās. Arī
Mateja evaņģ. 22. un 21. nodaļa runā par praktiskajiem aspektiem: labdarība un arī tradicionālā "desmitā tiesa" kļūst Jēzus atzītas, tas ir – neskaitot romiešu nodokli -10% dāvinājumu no ienākuma reliģiskiem un labdarības mērķiem. Taču gatavība palīdzēt Jēzus izpratnē balstās uz brīvu gribu - nav iespējams no tā attīstīt tiešus īpašuma piespiedu sadales konceptus. Vēl joprojām ir spēkā 9. un 10. bauslis: "Tev nebūs iekārot .. sava tuvākā mantu." Neskatoties uz visiem mēģinājumiem uzlabot daudzu cilvēku sociālo stāvokli, atsevišķie likteņi paliek Dieva rokās.
Alegorija
Mateja evanģ. 25. nodaļas 14 –30. punktā / Lūkas evanģ. 19. nodaļā izskata zināmus materiālus faktus. Bet konteksts (Lūkas evanģ.: Ētiskā nodokļu ievācēja uzvedība; Mateja evanģ.: iepriekšējā alegorija par jaunavu uzticības spēku) rāda, ka ar to ir domāts vairāk nekā tikai pasaulīgo preču un finanšu palielināšana. Skaidrāk, piem., Lūkas evanģ. 12. nodaļas 33. punkts rāda, ka dvēseles bagātības tiek augstāk novērtētas nekā zemes bagātības. Tomēr atbildība par apiešanos ar uzticētām precēm, attiecas arī uz materiālām vērtībām. Piem., padoms, lai palīdzētu nabadzīgiem un invalīdiem. Šeit, materiālais vai finanšu atbalsts ir vispāratzīta vērtība, tā vietā, lai materiālas lietas vispār padarītu nederīgas. Šajā gadījumā tas atkarīgs no tā, kam īpašums vai nauda tiek izmantota.
Melot un krāpt, praktizēt „uzbrukšanu” („atbrīvošanās no kolēģiem”, kolēģu izstumšana no sabiedrības”) un realizēt projektus, vispirms nenoskaidrojot to nekaitīgumu cilvēkiem, kas nav noziedznieki un nejautājot tiem, kas iesaistīti, nav atbildīgā kopības sajūta, kuru pastāvīgi rādīja Jēzus. Jēzus arī nerunā par „iedzimtām nepieciešamībām” kā attaisnojumu katrai neveiksmei.

Augļošanas aizliegums ir pazīstams no islāma; bet ebreji un kristieši arī var atrast līdzīgu padomu Bībelē (Vecajā derībā tie bija aizliegumi): 
Ecēhiēla grāmata:18:8-9: Viņš, kas neaizdod naudu un neplēš augļus (cits skaidrojums: pārmērīgus augļus), kas attur savu roku no netaisnības un kas spriež taisnu tiesu pretinieku starpā, kas staigā Manos likumos un uzticīgi tur Manas tiesas, tas ir taisns, tas dzīvos, saka Dievs Tas Kungs.
Skat. arī
Ezras grāmata 7:24 (Augļu, nodevu un nodokļu aizliegums īpašām profesijām); 
Daži cilvēki tradicionāli izskaidro, ka
Salamana pamācības 28:8 nozīmē, ka nav svarīgi, kā tiek izmantota no augļošanas nopelnītā nauda, tāpēc, ka bagātie to galu galā izmanto nabadzīgo labā vai sabiedriskai labklājībai. Bet mūsdienās liels naudas daudzums visur tiek izmantots atkarībā no tās vērtības, Bībeles panta iepriekšējais pieņēmums netiek īstenots. Lai īstenotu Bībeles panta vērtības, ir svarīgi zināt, kā nauda tiek faktiski izmantota.
Attiecībā uz augļošanu, skatīt arī Jauno derību
Mateja eveņģ. 23:23 un 17:24.
Pirmais jautājums bija, kas varētu būt interesants arī ārpus konteksta, kurā Vecā derība radās. Tādēļ atšķirības 2. Laiku grāmatas 23. un 21. nodaļā šeit netiek apspriestas.

Bībelē šajā sakarā tiek ieteikts neiekļūt nevajadzīgos parādos (Salamana Pamācību grāmata 22:7), tālredzīgi plānot (Salamana Pamācību grāmata 21:5) un nepārtraukti pieņemties gudrībā un saprātā (piem. Salamana Pamācību grāmata 4:5-8). Bībelē ir atrodams ieteikums krāt naudu un katru gadu nolikt malā jau minēto "desmito tiesu", lai ar šo naudu būtu iespējams ceļot uz reliģiskajiem svētkiem un izdot to ziedojumos (5. Mozus grāmata 14:22-27). Pāvils aicināja kristiešus katru nedēļu nolikt malā kādu naudas summu, lai ar šo naudu būtu iespējams nepieciešamības gadījumā palīdzēt līdzkristiešiem, kas ir nokļuvuši grūtībās (1. vēstule korintiešiem 16:1,2) un ieteica taupīgu apieties ar pasaulīgo mantu (1. vēstule Timotejam 6:8). Jēzus iziet no tā, ka piem. pirms būvprojekta uzsākšanas ir jāaprēķina, vai šim nolūkam ir pieejams pietiekams naudas daudzums (Lukass 14:28). Arī mūsdienās būtu vairāk nepieciešama ilgtspējīga saimnieciskā darbība nekā terapija un profilakse: pārmērīgo privāto, biznesa un sabiedrisko parādu rezultātā ir radusies finansiāli nestabila situācija. Mājas lapai Kristus ceļi nav politisku mērķu, tādēļ tajā tiek sniegti tikai vispārīgi viedokļi.

*) Ernsts Fērs (Ernst Fehr), Cīrihes Universitātes "Institut für Empirische Wirtschaftsforschung" Šveicē direktors, saskaņā ar interviju "Spektrum der Wissenschaft" 2002. gada martā, "Reziproker Altruismus...".
**) Šo vērtību reliģiskie aspekti ir aprakstīti
galvenā teksta par „Kristus ceļu” Kalna sprediķa nodaļā.
***) Skatīt arī mūsu papildus lapu
"Ētisko vērtību pamati".

 Atpakaļ uz saturu.

 

Vispārējie kristiešu viedokļi par sabiedrību un politiku *.

Mateja evaņģ. 22, 21; Marka evaņģ. 12,13-17; Lūkas evaņģ. 20,20-26: "Dodiet Cēzaram, kas Cēzara un Dievam, kas Dieva!" ir reālistiska attieksme attiecībā uz nodokļu maksāšanu romiešiem. Tā parāda arī skaidru mākslu atšķirt valsti no reliģijas. Bet tas nenozīmē būt iztapīgam iestādēm kopumā, Apustuļu darbi 5,29: "...Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem." Jēzus nerunā par „iedzimtām nepieciešamībām” kā attaisnojumu katrai neveiksmei.

No vienas puses, nevar vienkārši pārveidot vispārējo vērtību skalu Kalna sprediķī (Mateja evaņģ. 5. – 7. nodaļa) utt. tieši norādījumos, kā atrisināt problēmas sabiedrībā. Bet no otras puses, tas nebūtu saskaņā ar Jēzus mācību, pielietot labdarību privātā dzīvē, pa to laiku piemērojot pretējus principus organizācijās vai politiskās funkcijās. Godīgām ētiskām vērtībām** jāpierāda to vērtība visos līmeņos, pat globālā.
Piem., tas būtu pretrunā ar taisnīgumu un atbildību, kuru Jēzus rāda, lai noturētu sevi pret konkurentiem ar negodīgām metodēm, maldinātu sabiedrību un realizētu projektus, vispirms nenoskaidrojot to nekaitīgumu cilvēkiem, kas nav noziedznieki un nejautājot tiem, kas iesaistīti. Tādējādi kristīgā darbošanās sekmē arī patstāvīgu domāšanu, kura stāv pāri vienpusējam „labēji-/kreisajam“ domāšanas veidam.

Mat. 7:3-5 "...izvelc papriekš baļķi no savas acs un tad lūko izvilkt skabargu no sava brāļa acs" acīmredzot nav domāts tā, ka cilvēkā ir jāredz tikai viņa vājības kā to uzskata daži kristīgie grupējumi. Mums vienkārši ir vienmēr jāsāk strādāt pie sevis, lai mēs no tām atbrīvoti varētu kādam citam kaut ko pārmest vai kādu kritizēt, ja tas ir vajadzīgs. Tas attiecas gan uz mūsu draugu un paziņu loku, gan uz politiķiem.

Jeremijas grāmatā 29,7 mēs atrodam pravieša padomu: "Rūpējieties par tās pilsētas labklājību, kur Es jūs liku aizvest... Pielūdziet To Kungu par to, jo tās labklājībā būs arī jūsu labklājība”. Tas ierosina lēmumu par vienotības sajūtu. Arī Mateja evaņģ. 5,13, Mateja evaņģ. 13,33 utt. iesaka būt sirsnīgi ieinteresētam sabiedrībā un būt "zemes sālim”.
Ir arī situācijas, kurās kristieši tika lūgti norobežoties no sliktā stāvokļa sociālajos jautājumos. Atkl
āsmes grāmata 18,4: "Es dzirdēju vēl citu balsi no debesīm saucam: "Izeita no viņas (Babilonas pilsēta), Mana tauta, lai jums nebūtu dalības viņas grēkos un jūs neķertu viņas mocības...”.

*) Tīmekļa lapai Ways-of-Christ.net nav politiskā mērķa. Šeit ir tikai sniegta vispārējā viela pārdomām par šo tematu.
**) Skatīt arī mūsu papildus lapas
"Ētisko vērtību pamati";
un "Kristiešu viedok
ļi par ekonomiskiem un sociāliem jautājumiem".

Atpakaļ uz saturu.

 

Kristietība un filozofija: Komentārs par Habermasa runu “Ticība un zināšanas” (2001. gads*).
- Ar piezīmi attiecībā uz citām filozofiskām skolām -

Filozofs Prof. Dr. Jurgens Habermass, kas līdz šim tika uzskatīts par ateistu, arī atzina reliģisko ideju nozīmīgumu kā vērtību un laicīgās sabiedrības vienotības pirmsākumu. Cilvēka līdzība Dievam. kas radīts ar spējām un tiesībām uz brīvību, var pat kaut ko nozīmēt arī “reliģiski nekompetentam” (burtiski: "reliģiski nemuzikālam”) – kā viņš uz sevi raugās. Viņš saka, ka pasaule nav spējīga progresēt bez samierināšanas un piedošanas – vērtībām, kas radušās no reliģijas. Viņš atsaucas uz “tiem, kam nevainīgi darīts pāri, kas pazemoti un nogalināti, pārsniedzot visus cilvēcīgi iespējamos ļaunuma kompensēšanas pasākumus”. "Zaudēta atdzimšanas cerība atstāj aiz sevis acīmredzamu tukšumu” (sekulārā sabiedrībā).

Habermass īsteno apgaismoto kristiešu svarīgās “priekšlaicīgās piekāpšanās”, kuras sekulāriem domātājiem tagad vajadzētu demonstrēt kontaktos ar šiem mūsdienu kristiešiem.
- Reliģiskai apziņai jāstrādā garīgi “atšķirīgos” kontaktos ar citām konfesijām un reliģijām. Komentāri: vismaz rietumvalstīs šajā attiecībā ir ierobežots civilizācijas daudzums. Viedokļi, kas svarīgi ekumeniskajam vai starpreliģiju dialogam atrodas “galvenajā tekstā” un dažās papildus lapās, piem., attiecībā uz
Baznīcām un Ētiku.
- Reliģiskai apziņai vajadzēja pieskaņoties zinātniskajām iestādēm. Komentāri: No mūsu viedokļa, zinātniskā galvenā tendence bieži nav vienā līmenī ar pēdējiem pētījumiem, vai to neatzīst, ietekmēta ar ekonomiskiem vai citiem iemesliem. Tādēļ attiecībā uz daudziem jautājumiem, šāda veida iestāde ir kļuvusi apstrīdama. Zinātniskajā jomā trūkst arī starpdisciplīnu sadarbības un plurālisma. Tas tikai attiecas ne tikai uz jautājumiem, kas svarīgi cilvēka tēlam, piem., gēnu inženierija; (tās problēmas ir minējis arī Habermass), bet arī uz citām zinātnēm. Mēs šādus jaunos zinātniskos pētījumus izskatām vairākās vietās galvenajā tekstā, pēc Soļiem evaņģēlijos. Patiešām ir nepieciešams dialogs starp reliģiju un zinātni. Tomēr saskaņā ar mūsu pieredzi, būtu jāiekļauj arī jaunās (dabas) zinātnes** skolas un arī “autsaideru izpēte” utt. Turklāt no reliģiskā viedokļa, jāietver atklāsmes, kas izcēlušās no apzinātas dziļas reliģisku pieredžu apgūšanas tikai teoloģisko uzskatu vietā. Tikai šādā veidā ir iespējams nerunāt par pārpratumiem. Iepriekšējie dialogi, kas balstījās uz vecām zinātniskām paradigmām (veciem pamata pieņēmumiem par pasaules dabu) un/vai aprobežotiem kristiešu viedokļiem, nebija pietiekami. Cilvēciskās disciplīnas arī varētu gūt labumu no procesa, kurā cilvēks atkal kļūst par cilvēku un viņā dvēsele kļūst atkal par dvēseli, tā vietā, lai aplūkotu tikai smadzeņu ķīmisko funkciju.
- Apgaismotajai reliģiskajai apziņai vajadzēja “pieņemt konstitucionālas valsts priekšnosacījumus...”. Viņš atzīmē, ka bez šī etapa ir iespējama sagrāve. Komentāri: Šī mūsdienu kristiešu pielāgošana brīvo pilsoņu vērtībām ir solis atpakaļ uz agrās kristietības pirmsākumiem pirms kristietības sajaukšanās ar valsts piespiedu līdzekļiem kopš 325 A.D.

Kamēr kristieši / reliģiskās aprindas saskaras ar sekulārām institūcijām, parasti pielāgojot savu valodu to pasaulīgai valodai, Habermass tagad griežas pie sekulāri domājošiem cilvēkiem, lai tie sazinoties ar reliģiskiem cilvēkiem pielāgotu savu valodu reliģiskai valodai, tā vietā, lai vienkārši "ignorētu to, kas bija domāts".  Sekulārajam vairākumam "nevajadzētu uzspiest vairākuma vēlēšanas" jautājumos, kuri ir būtiski ticīgajiem, patiesi nepārbaudot, lai redzētu, ko viņi var paši var mācīties no šī protesta. Komentāri: . Zinātniekiem, politiķiem utt. vajadzētu pieskaņoties papildu “noteikts kaut kas” konceptos, tādos kā “aizsargāt radīšanu”, “radība”, pat “cilvēks/dzīva būtne” utt., salīdzinājumā ar konceptiem kā “kosmoss”vai “biosfēra”, “ekoloģija”, “dzīva būtne”, “saprātīgie cilvēki”... .

Habermass cer būt par starpnieku - “trešo pusi”starp reliģiju un zinātni: “demokrātisks, apgaismots veselais saprāts” – pēcsekulārā sabiedrībā”, sagatavojoties ilgstošai reliģisko grupu pastāvēšanai šajā sabiedrībā. Komentāri: Piem., Vācijā šī apmaiņa pārāk labi nedarbojas, vai tikai tiktāl vismaz lielās baznīcas jāielūdz piedalīties dažās diskusijās. ASV, piemēram, indivīdu reliģiskās aktivitātes tiek turētas augstākā vispārējā cieņā, bet sekulārā sabiedrībā reliģiskās vērtības bieži pieņem neatpazīstamu formu.

*) "Glaube und Wissen", Vācijas grāmatu pārdevēju balvas par mieru uzvarētāja runa. FAZ /SZ 2001. gada 15. oktobris, 9. lpp.; vai Vācijas interneta teksts.
**) skatīt arī mūsu papildus lapu
" Zinātne un ticība Dievam".

***) Anotācija: Habermass un citas filozofiskās skolas:

Jurgens Habermass – bez tam Teodors V. Adorno un Herberts Markūze– piederēja pie "Frankfurter Schule" ("Frankfurtes skolas"), - viņu "kritiskā teorija" ievērojami ietekmēja 1968. gada studentu kustību un ietvēra pārveidotas neomarksistu, apgaismošanas un ateistiskas izcelsmes idejas. 
Galvenokārt
Gintars Rūrmosers ar viņa konservatīvo filozofisko un teoloģisko viedokli kopš 1969. gada kritizēja 1968. gada teoriju un kustības aktivitātes. Viņš redzēja viņu utopiju kā “surogāta reliģiju” (reliģijas aizvietošana, kas konkurēja ar kristiešu glābšanas doktrīnu vai “eshataloģiju”), un mēģināja saglabāt vecās “abu karaļvalstu- reliģijas un valsts, abas Dievam vēlamās” mācības - no Augustīna. Tādēļ iepriekšējie nebija spējīgi sev pajautāt, vai kāda no konservatīvajām vērtībām jāsaglabā, un pēdējie, palaida garām iespēju pamanīt jauno sociālo kustību likumīgo motivāciju (ārpus ideoloģiskiem sagrozījumiem), kuri tika virzīta pret formālistisko autoritārismu -. Tomēr daudzi cilvēki Vācijā un citur domā par šiem jautājumiem diferencētāk , tāpēc, ka viņi vairs ilgāk nepieņem vecās 1968. gada “frontes līnijas”. Tomēr izpēte nevirzījās uz priekšu vienādi – joprojām ir grāmatas, kas attiecina katru ļaunumu pasaulē oponentiem un ignorē savu draugu kļūdas.

Atpakaļ uz saturu.

 

Vispārēji kristiešu viedokļi par ekoloģiskiem jautājumiem *.

Pirmā Mozus grāmata 1:26-28 "Tad Dievs sacīja: Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības, tie lai valda ...pār visu zemi”.**) Tas nenozīmē, kā tas tika attiecināts, ka cilvēks var rīkoties apkārtējo vidi bez atbildības, tieši pretēji. Ir domāta oriģinālā cilvēces dievišķīgā vīzija kā iepriekšējo radījumu virsotnei, ar īpašībām “pēc viņa līdzības”. Šī cilvēka autoritāte ir dabiska cilvēku autoritāte, kura varēja “piešķirt vārdus” citām būtnēm un kura patiešām varēja ar viņiem apieties atbildīgi. Pirmā Mozus grāmata 2:15 nosauc šo atbildību šādā veidā: "Un Dievs Tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un sargātu”. Dārzs ir dzīva radība, kas arvien vairāk atveras. Cilvēks vēlāk atstāja savu vienotību ar Dievu un viņa radīšanu (skatīt stāstu par Paradīzi) un kļuva egoistisks. Bāze tika atstāta un tādēļ cilvēkam viss jāmācās no jauna, tā vietā, lai sūdzētos kādai iestādei, ko varēja darīt tai laikā, kamēr “Ādams un Ieva” atradās Paradīzē. Jaunā derība augstu vērtē arī radīšanu. Romiešiem 1:20 mēs lasām, ka “Kopš pasaules radīšanas Viņa neredzamās īpašības, gan viņa mūžīgais spēks, gan viņa Dievišķība , ir skaidri saredzamas Viņa darbos, tāpēc viņiem nav ar ko aizbildināties...”. Romiešiem 8:19: "Arī visa radība ilgodamās gaida to dienu, kad Dieva bērni parādīsies sava godībā”(cits tulkojums: "... uz atpestītajām dzīvajām būtnēm”, būtnēm, kas kļuvušas perfektākas. Romiešiem 8:22: "Jo mums ir zināms, ka visa visa radība vēl aizvien līdz ar mums nopūšas un klusībā cieš sāpes”. Marka evaņģ. 16:15: "Un Viņš tiem sacīja: "Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai”. (skatīt arī Kolosiešiem 1:23).
Tagad Jēzus Kristus palīdz, bet viņš nepārņem cilvēku atbildību par citiem cilvēkiem un dzīvām būtnēm. Viņš palīdz, lai cilvēki var kļūt “pilnīgi, kā jūsu Debesu tēvs ir pilnīgs” (Mateja evaņģ. 5:48), ideāli, kādi viņi bija domāti sākumā – atbildīgs “Dieva tēls”****. Tādēļ radīšana notiek vēlreiz. Bet tas atkarīgs no cilvēka, vai viņš pieņems tā palīdzību. Romiešiem 1:20 pat apgalvo, ka tam, kurš turpinās dzīvot bez Dieva “nav ar ko aizbildināties”.

Atklāsmes grāmata (attiecībā uz tās dabu skatīt mūsu galvenā teksta 2. daļu) patiešām nosauc katastrofālus notikumus, kurus cilvēce vai cilvēces daļa un daba var piedzīvot. Bet šie blakus apstākļi dievišķo labojumu laikā nevienā vietā nav definēti kā kaut kas pozitīvs vai kā ļoti dievišķi mērķi. Atklāsmes grāmata ne attaisno ne atbalsta cilvēkus, kuri veicina daudzu sugu nāvi vai citas katastrofas. Gluži pretēji, Atklāsmes grāmata raugās uz šo civilizāciju kritiski. Atklāsmes grāmata nemaina Jaunās derības pārējās daļas pozitīvo vīziju, piemēram, Kalna sprediķī (Mateja evaņģ. 5. nodaļā “Lēnprātīgie iemantos zemi”).

Attiecībā uz "kreacionismu", kas ir īpaši izplatīts angliski runājošajās valstīs: mūsu mājas lapa nepārstāv nekādus "ismus”. Cilvēka un pasaules radīšana patiešām liek nojaust dievišķo gudrību, nevis ir notikusi tīras sakritības pēc. Skat. arī mūsu mājas lapu "Zinātne un ticība Dievam". Ir pieļaujamas arī šaubas par līdz galam nepierādītiem arheoloģijas un ģeoloģijas laika hronoloģijas datiem. Taču tiem, kas Pirmajā Mozus grāmatā aprakstītās "7 pasaules radīšanas dienas” izprot kā 7 dienas ar 24 stundām mūsu šīsdienas izpratnē, būtu jāņem vērā sekojošais: tas nav ticībai izšķirošs jautājums. Mūsu tagadējās dienas priekšnoteikums ir gatavā vai attiecīgi izveidotā pasaule ar tās patreizējo rotācijas periodu, kuru sākumā jau nemaz nebija. Jau Bībelē ir teikts "Dievam tūkstoš gadi ir kā viena diena". Iespējams, ka šīs „7 dienas” nozīmē kaut ko reālu, bet tās drīzāk ir jāsaprot kā "laika periodus" vai "radīšanas ciklus" ar nenosakāmu ilgumu. Jaunākie atklājumi drīz pierādīs, ka nedrīkst uzskatīt tieši pašus apjomīgākos radīšanas procesus par visīsākajiem un arī daudzi līdzšinējie arheoloģijas koncepti tiks gāzti. Bībelē ir pietiekami daudz norādes, ka Dievs jau pirms Mozus ir atklājies tādiem cilvēkiem kā Henoha un Noas. Iespējams, ka mūsdienu pasaules radīšanas koncepts ir cēlies no seniem, sākumā mutiski pārmantotiem un vēlāk pierakstītiem stāstiem no šādiem - patiesiem – avotiem. Daļa no šīm tradīcijām ir saglabājušās arī citu kultūru mantojumā. Teoloģija ir norādījusi uz dažām vērā ņemamām līdzībām ar šumeru Eposu par Gilgamešu. Tas nenozīmē, ka Mozus Pirmā grāmata ir norakstīta no šumeriem, bet ir arī jāatceras, ka Ābrams ir cēlies no Mezopotāmijas.

*) Šī tīmekļa vietne nav politiska rakstura. Tādēļ mēs dodam tikai vispārējus viedokļus šādām dzīves jomām un nesniedzam padomus īpašām mūsdienu politiskām darba kārtībām.

**) To varētu uzskatīt par speciālu pan-en-teistiskās teorijas ("Dievu ir iespējams atrast arī viņa radītajā") formu, ko nedrīkst sajaukt ar panteismu ("Dievs ir viss"). Tomēr vistiešākā saite starp Dievu un viņa radīto notiek ar cilvēku palīdzību (skat. arī Jāņa 14:21, 14:23, 15). Pat šī saite praktiski tiek īstenota tikai tādā mērā, kādā aug cilvēka apziņa un kādā viņš kļūst aizvien līdzīgāks Kristum. Arī prieks par Dieva radīto var novest pie Dieva, bet šis „radības misticisms" var novest arī neceļos, kur Dievs ir tikai nosaukums paša cilvēka materiālajām interesēm un vēlmēm.

****) Mūsu galvenā teksta 1. daļā mēs esam aprakstījuši apziņas paplašināšanas iespējas paralēli soļiem Jēzus dzīvē. Mūsdienās cilvēks var apzināti - atšķirībā no senāka, instinktīvāka veida - piem. iemācīties, atkal vairāk apzināties sakarības ar savu tiešo un apkārtējo vidi un zemi. Viņš var atrast ceļu pie "tīklveida domāšanas" (jēdziens, kuru citādā nozīmē lietoja Frederic Vester) vai "multifaktoriālas domāšanas" (Döring lietotais jēdziens sarežģītu ekoloģisko kopsakarību studijām, kas nomaina šim nolūkam nederīgo veco "lineāro" vai "monokauzālo" domāšanu = "1 iemesls  → 1 iedarbība". Skat. arī mūsu lapu "Apziņa, smadzeņu pētniecība un brīva griba" un lapas "Ētisko vērtību pamati", "Ekonomijas un sociālo jautājumu kristīgie aspekti", "Sabiedrības un politikas vispārējie kristīgie aspekti", "Kristietība un filozofija..."

Skatīt arī mūsu lapu "Ētisko vērtību pamati".

Atpakaļ uz saturu.

 

Nedzimusi cilvēka dzīvība *.

Cilvēka dzīves sākums: 
Konservatīviem un kritiskiem kristiešiem ir attiecīgs viedoklis par cilvēku, ka cilvēka dzīvība sākas ar radīšanu.
Dadzos veidos Bībele rāda cilvēka dzīvību kā vienu veselu, no tā dievišķā pirmsākuma līdz tālākai dzīvei caur paaudzēm, ieskaitot dažādas indivīda attīstības stadijas. Bībele nerunā par “dzīvi bez nozīmes vai bez cilvēka pašcieņas”neatkarīgi no tā, va tas attiecas uz nedzimušiem, veciem vai slimiem cilvēkiem.
Kristiešu ētikas vācu rokasgrāmatā "Handbuch der christlichen Ethik" profesors Böckle nosauc dažus teologus, kuri pieņēma, ka radīšanas vietā nedaudz vēlāk sākums ir "implantācija".
Modernā zinātne parasti grib būt brīva no vērtībām, bet tās pētījumu rezultāti tikai rāda “plūstošas pārejas”, piemēram, apaugļotas olšūnas stāvokli un pieaugušu personu. Vienalga cik detalizētas ir teorijas par cilvēka dzīves sākumpunktu, tās ir tikai pieņēmumi. Piemēram,
embriologs Ēriks Blekšmits: agrākais “bioģenētiskais likums”, kuru pieņēma Hekele, ka embrijs atkārto dzīvnieka evolūcijas stadijas, ir novecojis. Katrs orgāns cilvēkā attīstās saskaņā ar tā mērķa plānu. Mūsdienās ambrija reakciju var nofilmēt ar ultraskaņas kamerām. Cilvēku ģenētikas speciālists, profesors L. Lejeune arī apgalvoja, ka gēni apaugļotā olšūnā jau satur pieauguša cilvēka organisma plānu. Mēs varētu teikt, ka viņi ir šī plāna fiziskā kopija. Smadzeņu pētījums, attīstības psiholoģijas neiroloģija sniedz līdzīgas atskārsmes. Holistiskā un objektīvā izpēte var atrast apziņu un atmiņu arvien agrākā un agrākā stadijā.
Tādēļ šie novērtējumi ir svarīgi arī ārpus reliģisko grupu robežām.

Tomēr cits jautājums ir, kā rīkoties ar šādiem viedokļiem. Vecās derības laikā bauslis “Tev nebūs nokaut”- Exodus jeb otrās Mozus grāmatas 20. nodaļā šaurākā nozīmē paredzēja “Tev nebūs nogalināt”, vēlāk viedokļi par to, kas ir nonāvēšana un slepkavība mainījās. Plašākā nozīmē, baušļa norma tiek piemērota visiem cilvēka dzīvībām, un veģetārieši pat to attiecina uz dzīvniekiem. Starpreliģiju “Pasaules ētikas”** modernā pieeja ietver “respekta kultūras visai dzīvībai” modeli.
Tomēr kārtīgiem maternitātes centriem - neskatoties uz palīdzību dzemdēt bērnu – jānogalina tie, kuri nopietni norūpējušies par grūtībām, bailēm, iekšējiem konfliktiem utt. – tā vietā, lai nolādētu visus tos, kuri domā par abortu. Sievietes parasti nepieņem lēmumu par bērna abortu “viegli”. Jāapsver arī kopējā vīrieša un sievietes atbildība, tā vietā, lai šo problēmu attiecinātu tikai sievietei.
Ja mērķis ir samazināt abortu kaitu, tad ir arī nepieciešams, kā sabiedrībai, atvieglot dzīvi ar bērnu sabiedrībā. Tas nozīmē vērsties pie sociālām problēmām tā vietā, lai radītu vēl vairāk slodzes trūcīgiem, jo nabadzība ir iemesls ļoti daudziem abortiem mūsdienās.

Juridiskie jautājumi *:
Jēzus Kristus veicināja ētisko uzvedību, balstotītu uz apzinātiem lēmumiem, tā vietā, lai būtu spēks tikai ar ārējā likuma vai paradumu spiedienu, kā tas bija Vecās derības laikā. Tomēr likuma standarti var atbalstīt ētiskos jautājumus, kā cilvēce to mēģināja darīt daudzās dzīves sfērās.
Salīdzinot starptautiski, krimināllikumam, striktam vai liberālam, šķiet, ka ir tikai neliela ietekme uz abortu skaitu. Tādēļ, kā minēts, ir nepieciešami citi centieni.

Aborts gēnu inženierijas un reprodukcijas medicīnas kontekstā.
Zinātniskā izpēte un mākslīgā apaugļošana arī patērē “embrijus”. Dažās valstīs tas ir aizliegts ar likumu. Pēdējā laikā pirmsimplantācijas diagnoze ir kļuvusi par jaunu vilinājumu, lai radītu papildus iemeslus abortam.

Sekas citās dzīves jomās. Kur ir paredzēta dzīvības aizsardzība, jāmin arī briesmas dzimušām vai pieaugušām personām, it īpaši riski, kuri ir bīstami dzimušām un nedzimušām dzīvībām vienlaicīgi. Apkārtējās vides problēmām ir slikta ietekme gan uz māti, gan embriju, kuri ir jutīgāki nekā pieaugušas personas. Kustības nedzimušas dzīvības aizsardzībai ne vienmēr runā par šiem jautājumiem. Tādā pašā veidā, apkārtējās vides aizsargātāji parasti izlaida aborta problēmu. Piemēram, Vācijas televīzijas žurnālists Francis Alts par šo situāciju jau bija norūpējies 1985. gadā.

*) "Kristus ceļi" nav politiska tīmekļa vietne. Mēs neesam pret nevienu un neizvirzām politiskas prasības. Šajā lapā mēs jūs vienkārši informējam par vispārējiem standartiem.
**) Skatīt arī mūsu papildus lapu
"Ētisko vērtību pamati"

  

Atpakaļ uz šīs daļas saturu

Uz 4. daļu: Vecā Derība un ieguldījums dialogā ar citām reliģijām
Uz 1a daļu - Soļi evaņģēlijos ( nodaļas 1-15);
Uz 1b daļu - Soļi evaņģēlijos ( nodaļas 16-25);
Uz 2. daļu: Soļi Atklāsmes grāmatā, pravietojumi spiest šeit;

Uz galveno lapu

Jūs varat rakstīt Kristus ceļiem e-pastu (ja iespējams, vācu vai angļu valodā, ja rakstāt citā valodā, rakstiet īsus teikumus un norādiet valodu).

Atsauce uz citām valodām un autortiesībām.

Teksts internetā vācu un angļu valodā pašlaik tiek atjaunots. Mēs nevaram garantēt 100% tulkojumu precizitāti citās valodās, izņemot vācu un angļu. Jūs drīkstat drukāt savu šīs mājaslapas eksemplāru un dot kopijas visām ieinteresētajām personām, nemainot saturu .

Īsi citāti no Bībeles – balstīti uz dažādiem tulkojumiem – ir doti papildus atbilstošajām Kristus ceļu pamatteksta nodaļām. Tomēr šādas raksturīgās vietas nevar pilnībā aizstāt pilnu evaņģēliju nodaļu izpēti vai meditāciju.