Jēzus Kristus tiecās pēc tā, lai ētiskās uzvedības mērs būtu katrā cilvēkā iekšā, nevis to uzspiestu ārēji likumi vai paražas. To nevar kādā “iedzīt” no ārpuses, to var iegūt tikai tad, ja dzīvē tiek īstenota “mīlestība pret Dievu” un savu tuvāko kā sevi pašu”. “Mīlestība vienam pret otru” (Jāņa evaņģ. 13, 34) dod mums iespēju rīkoties saskaņā ar mūsu patieso apziņu. Mīlot Dievu, mēs varam uzminēt, kādi ir Viņa augstākie mērķi. Kur vien izpaužas atsevišķu cilvēku, pāru, grupu utt. universālā mīlestība, atšķirība ir manāma. Jo vairāk katrā cilvēkā mīt šāda attieksme, jo mazāk svarīgi kļūst ārējie, detalizētie noteikumi.

Piemēram, seno “10 baušļu” saturs nav novecojis, tas ir kļuvis vispārēji atzīts. Ne pamatos, bet dažās detaļās tie ir pakļauti kultūras izmaiņām. To apliecina arī paša Mozus teiktais par to, ka sākumā viņš saņēma augstāku baušļu versiju, savukārt pēcāk viņam bija jālūdz vienkāršāka versija tiem, kas nebija tik attīstīti, lai to uztvertu. Tiktāl šie ētiskie principi kristietībā, jūdaismā un islāmā ir vieni un tie paši. Gandrīz visām citām reliģijām ir līdzīgi principi, kā parādīts “Pasaules reliģiju parlamenta deklarācijā par pasaules ētiku” (skat. mūsu saiti). Pamatā ētikas būtība ir izturēties pret citiem tā, kā mēs vēlētos, lai izturas pret mums, nenodarot citiem ļaunu, bet gan palīdzot. Galu galā tas ir galvenais kritērijs dalībai jaunajā laikā, par ko lūgšanā "Mūsu Tēvs” tiek sacīts: “...lai nāk Tava valstība!” (Mateja evaņģ. 6) un par ko Kalna sprediķī ir teikts: “Lēnprātīgie iemantos zemi”.
Plašākā nozīmē no tā izriet visdažādāko cilvēka esamības līmeņu dzīvei svarīgi aspekti. Daži kristieši Kalna sprediķa ētiku uzskata par “pārliecināšanas ētiku”, maldīgi uzskatot, ka to nevar izmantot tieši. Lai arī tas nesniedz mums instrukcijas, piemēram, kā pieņemt sarežģītus politiskos lēmumus, tā ir kā mēraukla. Ja cilvēku tā dēvētā “atbildības ētika” palīdz pieņemt tādus sabiedriskus lēmumus, kas ir pretrunā ar to, ko saskaņā ar Kalna sprediķi, katram vajadzētu darīt, nevajadzētu domāt, ka Jēzus būtu izlēmis tādā veidā.
Katrs cilvēks pats atbild par savu līdzdalību notiekošajā. Grupas, izdarot spiedienu un rādot pozitīvu vai negatīvu piemēru, arī ir atbildīgas par savu līdzdalību. Katrai grupai nepieciešams savs “grupas ētikas kodekss”, kā jau dažās profesijās tas pastāv. Tātad bez individuālās ētikas būtu nepieciešama arī grupu un sabiedrības “strukturālā ētika”. Likums ar tā patvaļīgi pieņemtajām normām nevar to aizvietot. 
Tabula.

Šeit ir arī mūsu papildu lapas "Vispārējie kristiešu uzskati par sabiedrību un politiku” un "Kristiešu uzskati par ekonomiku un sociālajiem jautājumiem”.

Ar zinātnieku ārējo darbu - novērojumu, hipotēzi, teorijas izstrādi un pierādījumu – vairumā gadījumu, pētot dažādus ar cilvēci un reliģiju saistītus jautājumus, vien nepietiek. Ne vienmēr uz vietas ir kāds, kurš spēj, neatstājot ne mazāko šaubu, atklāt augstāko realitāti (kā tas bija Jēzus mācekļiem) vai arī kurš dod mums iespēju to uztvert (kā minēts Jāņa evaņģ. 1, 51).Tomēr ir daudzas liecības par “slāņiem” cilvēciskajā būtnē un ārpus tās, kā saknes nav meklējams zināmajā vielu un spēku spektrā, bet kas izpaužas tikai to sekās. Dzīvības enerģija, psihes/prāta un apziņas darbība... (Daži piemēri dažādās ways.of-christ.net pamatteksta vietās). Bieži vien dažādu senu kultūru “pirmszinātniskajās” tradīcijās atklājas empīrisms un zinātniskais raksturs. Mūsdienās, kā liecina Gētes zinātniskie apsvērumi, arī ir iespējams izstrādāt atbilstošas uztveres un novērtēšanas metodes. Pastāv arī zinātniskā epistemoloģija (izziņas teorija), ko R. Štainers izveidoja, balstoties uz Gētes iesākto darbu. Jaunajām zinātniskajām pieejām, piemēram, kvantu fizikai, kvantu bioloģijai, jaunajai astrofizikai un visbeidzot jaunās “paradigmas” attīstībai vai pasaules skatam ir tā pati tendence; tomēr lielākajā daļā gadījumu bez jaunajam saturam pielāgotu jaunu metožu meklēšanas kā R. Štainers to darīja.
Tātad mēs zinām , ka pašreizējā zinātniskā informācija a) parāda tikai sīku realitātes daļu;
b) ka zinātnes pamati ir kļuvuši daudz relatīvāki. Matēriju var aplūkot kā saspiestu enerģiju – vai pat kā kondensētu garu. Enerģijas spēj attīstīt ātrumu, kas ir pat lielāks par gaismas ātrumu un sniedzas pat līdz bezgalībai (“tahioni”...) Šīs daļiņas var pat kļūt “jaunākas”. Laiks kļūst pat vēl relatīvāks nekā relativitātes teorijā. Šīs daļiņas var tādējādi pamest mūsu telpu un var atkal uzrasties no kaut kā līdzīga ārpasaulei/ transcendencei – tādējādi pat telpa ir mazāk absolūta nekā tā attēlota “telpas izliekuma” teorijā. Atlikusī “informācija”(jēdziens kibernētikā) nav taustāma, ir bez matērijas un enerģijas. Tādējādi tā nevar tikt aprakstīta, izmantojot vecās metodes. To varētu dēvēt par “apziņu”;
c) Līdz šim šis lūzums vecajā pasaules uzskatā , lai būtu precīzi, nebūtu īsti “Dieva esamības pierādījums”, bet vismaz sagatavošanās tam. Dažiem cilvēkiem tas šķiet pietiekami, jo viņi ir bijuši tikai novecojušā materiālistiskā uzskata ierobežoti un tagad var spert tiešākus soļus ceļā pie Dieva. Tomēr – palūkojieties uz to! Tas turpinās. Kas ir šī “informācija” un citi procesi visumā (b)? Kas/kurš nemitīgi rada jaunu matēriju un enerģiju un atkal to izdzēš? Kas/kurš matērijā un cilvēku dzīvē regulē slieksni starp dzīvību un nāvi un pāreju starp tām – un tādā pat mērā starp nomodu un miegu? Kas/kurš vienmēr ietekmē visumu ārpus laika un telpas un otru pusi? Vai cilvēciska būtne, kas spēj savā apziņā izjust laiku, enerģiju un telpu it kā “no ārpuses” – patiešām ir topošs Tā tēls, Kas var to darīt plašākā mērogā (salīdzināt Genesis 1,26)?
d.) Haosa un nejaušība tiek izslēgta. Šī pasaule, dzīvās būtnes un daļiņas un dzīves procesi norāda uz tik augstu kārtības pakāpi haosā, ka par vienkāršu nejaušību nevar būt ne runas. Noteiktība un nozīme būt veselā ir kā mākslu sintēze un trūkst vienojošās saiknes, kas būtu nepieciešama nejaušas evolūcijas gadījumā. . Šis aspekts padara grūtāku neticēšanu nekā ticēšanu – centrālajam sākotnējam saprātam, kas nosaka “radīšanas programmu” sākumu un beigas un pasaules attīstības ceļu, izmantojot mainīgas likumsakarības. Mūsdienās ir radusies iespēja ar savu saprātu sasniegt tādu pašu rezultātu kādu 800 gadus pirms Kristus dzimšanas izdevās sasniegt seno tautu mītiskajai apziņai. Šīs tautas Dieva darbus apzinājās ar “labo smadzeņu puslodi”. Dažu tautu “dievi” sākotnēji bija viena Dieva raksturīgās īpašības. Tikai tad, kad šī gudrība bija zaudēta, tie tika uztverti kā atsevišķi “dievi” un pat sajaukti ar ļoti attīstītām cilvēciskām būtnēm). Līdzīgi ceļi ir likuši neticīgajiem zinātniekiem, piemēram, Maksam Tūrkaufam, Georgam Todorofam un citiem, pievērsties ticībai.
e) Galu galā ticība kā dziļa pārliecība ir kas vairāk kā vienkārša ticība ar saprātu kaut kam. f) Vēl jo vairāk, ir svarīgi arī citi cilvēki, ne tikai mistiķi, bet arī vienkārši ticīgie, kuri ir piedzīvojuši pārveidojošo saziņas ar Dievu un Kristu ietekmi un kas šajā kontekstā ir patiesi izjutuši, kā uz viņiem iedarbojas radošais Svētais Gars. Šie ceļi var vest arī uz pilnīgi neatkarīgu izpratni un ieskatiem saistībā ar viņu pieredzes dabu. Šeit ir iekļauti “Kristus ceļi” uzskati.

Update English / Deutsch.

Notikumi pirms tam: 1. Mozus grāmatā (Genesis), 1,29 ir teikts: Un Dievs sacīja: “Redzi, Es jums esmu devis visu augus, kas nes sēklu, kas vien ir zemes virsū, un visus kokus, kas augļus nes, kam sēkla sevī; tie lai jums būtu par ēdamo”. Tas atbilst uzskatam, ka zobi un gremošanas sistēmas orgāni cilvēkam galvenokārt ir kā veģetārietim, kas ēd augļus (un nevis “visēdājam”, kas ēd visu, kā varētu domāt, zinot dzīvnieku klases – “gaļēdāji”, “visēdāji”, “zālēdāji”).
Tomēr pēc lielajiem plūdiem (arheologi ir konstatējuši, ka tie ir notikuši, piemēram, Vidējos Austrumos”) Mozus 1. grāmatā (9, 3-4) Dievs saka Noasam: "Viss, kas vien kust un kam ir dzīvība, lai jums ir par barību;… Vienīgi miesu tās dzīvībā, tās asinīs, jums nebūs ēst”. Līdz šim viss minētais attiecās līdz laikam, kad radās mūsdienu tautas; tāpēc, ja vārdi nodoti precīzi, tas neattiecās uz vēlāka laika perioda ebrejiem.
Pēc masveida izceļošanas no Ēģiptes tas tika atzīts un turpmāki detalizēti apraksti tika pievienoti 5. Mozus grāmatā 14, 3-21. Šķiet, ka pēc plūdiem princips bija tāds, ka ir atļauts ēst visu un jāatsakās tikai no visnepiemērotākās pārtikas. Daži no šiem aspektiem ir atrodami arī diaitētikā. Neskatoties uz to, joprojām bija gadījumi, kad tika uzsvērta veģetārās pārtikas vērtība – bez jebkādiem saistošajiem noteikumiem, skat. Daniēla grām 1,8.

Ir novērojama cieša saikne starp daudzām, mūsdienu apstākļos neizpildāmām prasībām saistībā ar upurēšanu un upurētas gaļas lietošanu uzturā. Pravietis Hozejs (6.6) jau ir teicis: "Man ir prieks par mīlestību un ne par upuriem nokautiem lopiem, Man patīk Dieva atziņa un nebūt ne dedzināmie upuri”. Atsaucoties uz šo fragmentu, Jēzus sacīja: “Bet jūs eita un mācaities, ko tas nozīmē: “Man patīk žēlastība un ne upuris” (Mateja evaņģ. 9, 13 un 12, 7). Runājot par Lūkas evaņģ. 22, 11, kur Jēzus jautā, kur viņš var ēst Pashā jēru – kas pēdējo vakariņu laikā neparādās nemaz – tad turpinājums ir rodams agrīnās kristietības “apokrifiskajos” rakstos (kas netika iekļauti Bībeles kanonā ap mūsu ēras 400. gadu), piemēram, “Eusēbija evaņģēlijs”. Šeit viņš atbild: "Vai es gribētu ēst (jēra) gaļu ar jums šajās ebreju Lieldienās?” Šāda veida teikumu atainošanai aramiešu valodā tika izmantots mazāk vārdu, tādējādi ļaujot vaļu visdažādākajām interpretācijām, ja nebija zināma oriģinālā intonācija. Tas noveda pie tā, ka bija dažādi pretrunīgi skaidrojumi.

Apustuļu darbos 15, 19 tiek stāstīts par to, kā Jēkabs uzstājas viņa vadītās kopienas priekšā, aicinot “neapgrūtinot tos, kas no pagāniem atgriežas pie Dieva (kurus uz to pamudinājis Pāvils). Bet viņiem vajag pavēlēt, lai sargās no apgānīšanās ar elkiem, no netiklības un no nožņaugtu dzīvnieku un asins baudīšanas”. Tomēr agrīnās baznīcas vēsturnieks Eusēbijs un apokrifiskie apustuļu darbi utt. liek domāt, ka Jēzus, Jānis, Pēteris un Jēkabs paši parasti uzturā nelietoja gaļu.
Saskaņā ar Mateja evaņģ. 15, 11-20 un Marka evaņģ. 7, 17-21, Jēzus vairāk uzsvēra “lietas, kas nāk laukā no mutes”, nevis “kas mutē ieiet”; tomēr tas vairāk bija saistīts ar farizejiem par roku mazgāšanu pirms ēšanas. Tāda pat vērtību saistība tiek dota Jēzus teicienā par “baļķi paša acī” un “skabargu kāda cita acī”. Tas nozīmē, ka ir labāk sākt ar paša vājajiem punktiem, nebaidoties no ārējas ietekmes. Jebkurā gadījumā, minētajā fragmentā netiek teikts, ka cilvēks nedrīkst ēst gaļu.
Lūkas evaņģ. 10,8 Jēzus ieteica mācekļiem visās pilsētās, kur viņi ieies un kur viņus uzņems, ēst visu, ko viņiem cels priekšā. Tas nebūt uzreiz nenozīmē, ka šis jautājums bija vienaldzīgs. Arī mūsdienās, piemēram, arābu valstīs, viesis, kurš atsakās no piedāvātā dzēriena vai ēdiena, var izraisīt neaprēķināmu reakciju, ja nav pietiekami prasmīgs. Pirmajiem mācekļiem tika piešķirta tāda spēja, ka nekādas ļaunas zāles nevarēja viņiem nodarīt pāri (Marka evaņģ. 16, 18). Tāpēc nav jēgas vispārināt šādus Bībeles citātus, neņemot vērā ārējos faktorus.

*) Tie, kas meklē informāciju par mūsdienu veģetārisma uzturu, to var atrast šeit: http://www.ivu.org
Ways–of-christ.net neatbild par citu mājaslapām un automātiski neatbalsta visu to saturu.

Griba kļūt veselam.
Jēzus nesagatavotam cilvēkam uzdod svarīgu jautājumu: “Vai tu gribi vesels kļūt ?" (Jāņa evaņģ. 5,6) Jēzus runā par dvēseli. Slimnieks apraksta sarežģījumus palīdzības meklēšanā. Tomēr šis jautājums palīdz slimniekam aizdomāties, vai viņš tiešām vēlas kļūt vesels. Tas ir pirmais izveseļošanās priekšnosacījums. Kamēr zemapziņa aizšķērso viņa ceļu pēc dziedniecības un palīdzības, ir gandrīz neiespējami pieņemt palīdzību. Neskatoties uz to, varētu būt iespējams sniegt pirmo palīdzību vai atvieglot simptomus. Tomēr izdziedināšana ir kas vairāk, un tā iespējama tikai tad, kad slimnieks to vēlas savā sirdī un attiecīgi sakoncentrē paša dziedinošo spēku.
Šajā procesā ir iesaistīti ne tikai profesionāli mediķi, kas sadarbojas ar pacientu, bet arī patiesi “dziednieki”, kas atbalsta pacientus ar savu ticību un lūgšanām.

Ticības spēks.
Mateja evaņģ. 9, 22: Kāda sieva aizskāra Jēzus drēbju vīli un tapa vesela. Jēzus: "Tava ticība tev ir palīdzējusi!” Jebkurš, kurš ir ar to saskāries, piekritīs, ka ticības spēks viņa attiecībās ar Dievu ir kas īpašs. Lai arī mediķi zina cilvēka pārliecības spēku no “placebo efekta”(kur zāļu vietā tiek lietots cukurs), tomēr tam nav tik liels efekts kā ticības spēkam.
Arī Jēzus ir cilvēciska būtne – vesela un apveltīta ar veselo saprātu, vesela miesā, prātā un garā.

Fragmenti no pamatteksta nodaļas par “brīnumdarbiem*): Jēzus Kristus ne tikai atsaucas uz “kosmisko enerģiju”, kā to dara arī daži mūsdienu dziednieki, bet arī atsaucas uz ticību iespējā kļūt caur Viņu veselam, beidzot ar Dievu caur redzamu personu Jēzu.
Mūsdienās dziedniecība, sākotnējā nozīmē papildināta ar lūgšanu attiecībā pret visdziļāko cilvēciskās būtnes daļu, saistītu ar Kristu, kurš vēlas, lai cilvēki tiktu dziedināti un kļūtu pilnīgāki, - kuri vēlāk var darīt pat vēl "lielākas lietas nekā Viņš"(Jāņa evaņģ. 14, 12-13).
Tomēr garīgā dziedniecība pati par sevi un ar to saistītā prāta un gara izaugsme, tomēr ir “žēlastība” un to nevar piespiest. Mēs tikai varam tam sagatavoties.
Dziedināšanas gadījumi bieži bija "zīmes", kas bija kā lielāka un daudz pamatīgāka vietā. No dzimšanas aklā cilvēka izdziedēšanas laikā sabātā (sestdienā) Jēzus atbildēja, ka iemesli nav grēki, “bet lai Dieva darbi būtu redzami" (Jāņa evaņģ. 5, 6-9; 9,3...)
Mūsdienās pieredze un parapshiloģiskie pētījumi liecina, ka Jēzus patiesībā varēja ietekmēt dabas spēkus. Pašlaik mums ir svarīgi aplūkot šo parādību mūsu pašreizējajā cilvēka dabas skatījumā holistiskajai, integrētajai kristīgajai dziedniecībai utt.

Roku uzlikšana kādam.
Jēzus un Viņa mācekļi bieži uzlika rokas uz cilvēkiem, lai viņus izdziedētu. Dažos gadījumos tas tiek praktizēts arī mūsdienās. Cilvēks, kurš uzliek savas rokas uz slimnieka galvas vai pleciem, skaita lūgšanu, iespējams, draudzes klātbūtnē. Tas stiprina iejūtību un apziņu, ka cilvēks ir kā kanāls, pa kuru tiek saņemta Dieva palīdzība. To var uztvert simboliski. Tomēr mūsdienu garīgi dziedniecisko kustību pārstāvju vidū ir arī apzināti kristieši – un mēs zinām, ka tā tas patiešām ir. Agrīnās kristietības laikos šis spēks tikai dēvēts par “pneuma” (grieķu val.), “dzīves elpa” vai Svētais Gars*. Šāda metode, daļēji to kombinējot ar citām, tika izmantota dziedniecībai un arī svētīšanai. Skat., piemēram, Mateja evaņģ. 19, 13, Marka evaņģ. 8, 23; 10,16 (bērnu svētīšana); Lūkas evaņģ. 4, 40-41 (dziedniecība un eksorcisms jeb ļauno garu izdzīšana); 24, 50 (mācekļu svētīšana); apustuļu darbi 6,6 un 19, 12;28,8.Tomēr lūgšanai par dziedniecību nebūt nav nepieciešama roku uzlikšana slimajam cilvēkam. Tas iedarbojas arī no attāluma, kas gan, domājams, ir grūtāk.

Psihiskās/psihosomatiskās slimības.
Psihes atveseļošana, dzīves enerģija un ķermenis ir cieši saistīti. Pat gudrs speciālista vai kāda cita cilvēka padoms var ietekmēt psihosomatiskās slimības – ja saprātīgs padoms tiek ņemts vērā un netiek pieļautas vecās kļūdas.

Fragmenti no mūsu pamatteksta nodaļas “Svētās dusmas un...emocijas” *): Jēzus nemitīgi dzīvoja “pozitīvā trīcēšanā Dieva priekšā” un līdzjūtībā pret cilvēkiem... Normālās cilvēciskajās būtnēs gandrīz visas emocijas ir sākotnēji sajauktas vismaz ar neapzinātu stimulāciju - atbildes mehānismiem, kas atšķiras katra dzīves gājuma dēļ un atšķiras pēc stipruma, bet pamatā ir ļoti līdzīgi. Iemācīties ielūkoties sevī ir ilgstošs mācīšanās process...un atrast šos mehānismus mūsu pašu reakcijās un raugoties uz to, tā vietā lai apspiestu to, galu galā pilnveidot to, lai varētu to piedāvāt Dievam.
Parasti nav diez ko efektīvi strādāt pie visa problēmu kopuma nekavējoties. Būtu daudz efektīvāk vispirms meklēt šī kopuma sastāvdaļas; un tad noteikt, vai tas ir “baļķis paša acī” vai arī "skabarga citā acī”, kas ir par to atbildīga (Mateja evaņģ. 7, 1-5). Jēzus un dažas kristiešu skolas uzsver “baļķi savā acī”, jo savas negatīvās iezīmes saskatīt ir daudz grūtāk un tas ir jāiemācās. Savas kļūdas labot ir arī vieglāk. Psiholoģijas skolas dažreiz labāk izvēlas sākt skatīties uz visu no upura viedokļa, tomēr galu galā tas liek raudzīties uz abām pusēm.

Viens iespējamais veids, kā to izdarīt, ir šāds:
1. palūkoties uz emociju, kas tiek izjusta kā negatīva un kā tā ir radusies (piemēram, naids un dusmas, vienaldzība un iedomība, ārkārtīgi lielas šaubas).
2. Tā vietā, lai to apcerētu, gaidiet brīdi, lai apzinātos, kas tas īsti ir.
3. Uzticiet šo problēmu, ko nu jau izjūtat, savā lūgšanā Dievam.
4. Mierīgi gaidiet, līdz jūtat kādu atvieglojumu.
Meditācijas ***vingrinājumu laikā var rasties sajūta, ka no jums uz augšu plūst enerģija, un, iespējams, pēc tam arī ka saņemat atjaunojošas enerģijas plūsmu, kas nāk no augšas un plūst uz leju. To ir iespējams arī apvienot ar elpošanu: negatīvās emocijas jāizelpo ar tādu domu, ka atdodat tās Dievam un ieelpot pozitīvās īpašības, ko Dievs savā žēlastībā vēlas dot. (Tāds ir viens no Atosa kalna kristīgo mūku ilgstošās lūgšanas paveidiem kā minēts pamatteksta nodaļā “Klusums tuksnesī”).

Garīgās problēmas.
Fragments no pamatteksta nodaļas “Apskaidrošanās”*: Ir ”pozitīva domāšana” un “pozitīvi apgalvojumi”(vadoši principi). Ja nepastāv egoisms un lieluma mānija, nenotiek nekādas tehniskas manipulācijas, domas tiešām var tikt pārveidotas tādā stāvoklī, kas ir tuvāks tam, kas nāk no Dieva un tādējādi atvērot sevi Dievam. Tomēr šīs domas skolas literatūrā tas nav apspriests pietiekami rūpīgi un tas var novest pie pašapmāna.

"Likteņa problēmas”.
Mūsdienu garīgie dziednieki vēsta par situācijām, kad rodas iespaids, ka dziedniecība vēl nav iespējama vai “nav vēl atļauta”. Tas ir kaut kā līdzīga “programmām” līmenis. Piemēram, slimnieks var vispirms vēlēties kaut ko iemācīties no slimības. Ar Dieva palīdzību, iespējams rast risinājumu arī šajā situācijā. Skat. arī rindkopu “Griba kļūt veselam” augstāk.

Tiesiskā situācija.
Piemēram, Vācijā, saskaņā ar konstitūcijā noteikto reliģisko novirzienu brīvību, kristīgā dziedniecība un roku uzlikšana slimniekiem ir atļauta. Tomēr tiem, kas vēlas to piedāvāt kā pakalpojumu ārpus sev tuvo cilvēku un paziņu loka, vispirms jāiegūst informācija par tiesisko situāciju savā valstī. Ja kāds veic darbības, ko kāds cits varētu uzskatīt par diagnozi vai tiešu terapiju – pat ja tā ir bezmaksas vai pilnībā balstīta uz ziedojumiem, Vācijā tādēļ ir nepieciešams nokārtot medicīniskās prakses eksāmenu vai arī ir jābūt ārsta licencei (garīgie dziednieki, piemēram, bieži jūt slimības ar rokām). Viņu metodes lielākajā daļā gadījumu atšķiras no tām, kādas sākotnēji bija kristiešiem, tomēr ir arī daudz kopīgu iezīmju). Lai arī būtu vēlams, lai likumi kļūtu labāk pielāgoti specifiskajai šāda veida iestāžu dabai, būtu mazāk birokrātijas, Vācijas garīgo dziednieku federācijas iesaka cilvēkiem ar šādām spējām nokārtot ārsta eksāmenu. Ja kāds vēlas praktizēt tikai psiholoģisko konsultēšanu vai garīgo dziedniecību, iespējams nokārtot vienkāršotāku eksāmenu.
Citās valstīs****: Anglijā **** garīgie dziednieki ir vairāk pieņemti, pat slimnīcās.

*) Ways –of-christ-net pamattekstā šī un citas tēmas tiek aplūkotas tādā aspektā, kas skar ne tikai dziedniecību parastajā nozīmē, bet gan attiecas arī uz cilvēku attīstību kopumā.i
**) Saistībā ar labāko attieksmi lūgšanas laikā, salīdziniet mūsu papildu lapu "Lūgšana par mieru...”.
***) Piedāvājam papildu lapu "Kristīgā meditācija”.
****) Nacionālā Garīgo dziednieku federācija (NGDF) – piemēram, Harija Edvardsa kustība piedāvā papildu dziednieku pakalpojumus, kā arī dziedniecības attīstības treniņus un kursus. htttp://www.nfsh.org.uk
Pasaules Dziedniecības federācija – apvieno dažādas grupas visā pasaulē. Skat. http://wfh.org.uk
Pašlaik mēs nezinām nevienu asociāciju šajā jomā, kas būtu balstīta tikai uz kristīgajiem avotiem vai arī kurā būtu tikai kristīgie dziednieki. Tomēr dažreiz arī brīvajās baznīcās, piemēram, baptistu vai vasarsvētku baznīcās, dziedniecībai tiek izmantotas intensīvas un efektīvas Bībeles lūgšanas. Dažās katoļu svētvietās, piemēram, Lurdesā, arī ir novēroti ārkārtas dziedniecības gadījumi, pateicoties lūgšanām un ticībai.
Ways–of-christ.net neatbild par citu mājaslapām un automātiski neatbalsta visu to saturu.

*) Šeit var iekļaut arī citus.
**) šeit varētu vēl pievienot detaļas vai arī apsvērt tās meditatīvā ceļā pēc lūgšanas, kā šī: apturēt vardarbības izplatību“, „atrisināt problēmas, iznīcinot vienu vardarbības cēloni", "piemērot tikai tādus drošības mērus, kas nepieciešami, lai piešķirtu mierīgiem cilvēkiem to cilvēktiesības", "sākt mierīgu dialogu ar citu reliģiju labās gribas cilvēkiem",... . Varat konsultēties ar Mateja evaņģ. 5:9 un 26:52, un Baznīcu paziņojumi par mieru.
Dažādu reliģiju Svētie raksti sākotnēji galveno uzsvaru lika uz cilvēku ar tā negatīvām pusēm – Bībele, Korāns, Zend - Avesta un Bhagavad – gīta...,bet ne uz ārējiem kariem. Vēlāk tam bieži netika pievērsta uzmanība vai tas tika pārprasts, bet mūsdienās reliģijām ir vairāki kopējie ētiskie pamatojumi, pretēji šī egoistiskās civilizācijas brūkošajām vērtībām. Atšķirīgās reliģijas, protams, var saglabāt savas atšķirības. Lūgšanu skaitīšana, dzīvošana un rīkošanās vienā "garā" harmonē.
***) Daba kliedz pēc palīdzības. Laiks lūgšanām, Dievs paglāb mūs no "satrauktajiem" dabas spēkiem. Tomēr tas neaizstāj izmaiņas cilvēka uzvedībā attiecībā uz pasaules radīšanas atlikušo daļu.
****)Lūkas evaņģ. 11:2; 21:31. Atklāsmes grāmata 11:16; ....
Šīs lapas jaunie viedokļi nav pretrunā ar baznīcu daudzveidīgajām lūgšanām. Skat. arī attiecībā uz lūgšanām, lūgšanu "Mūsu tēvs" ar Bībeles fragmentiem utt. Dievs var izdalīt viņam sniegto mīlestību visās baznīcās.

Kad esiet pieskaņots Dievam, kā ticīgais, jūs varat svētīt katru un visu, ko vēlaties, ciktāl jūtat, ka tas ir saskaņā ar Dieva gribu *). Tā nav tikai parastā priesteru svētība no Numuriem 6:23 - 7:1.

Bībelē ir daudzas vietas attiecībā uz svētību. Dažas tipiskākās:
Caharijas grāmata 8:13; Apustuļu darbi 3:26; Efeziešiem 1:3; 1 Pētera 1. vēstule 3:9-11; 2. Laiku grāmata 11:26; Psalmi 115:13; Salamana pamācības 11:25; Mateja evaņģ. 5,44; Ebrejiem 6:7.

Dažas stingras kristiešu mācības sniedz vienpusīgu iespaidu, ka kristiešiem būtu jāsamierinās ar savu likteni, nevis jāžēlojas par pasaules kārtību: viņi var lūgt pēc uzlabojumiem vai kaut ko darīt to labā. Tomēr dedzīga žēlošanās Dievam par kaut ko – skat. žēlabas Vecajā derībā - ir retums. Šādu žēlošanos Jūs drīzāk varat atrast tādā literatūrā kā „Dons Kamilio un Pepone" ("Don Camillo and Peppone"). Tās sastopamas arī personīgās lūgšanās. Lai arī mēs neiesakām, lai kristieši atdarinātu ebrejus, kad tie dodas pie Raudu mūra Jeruzalemē, viņu pieredze rāda, ka žēlošanās Dievam varētu būt ļoti nozīmīga kristiešu dzīves daļa.

Ja noteiktas kristiešu vērtības un apsolījumi – piemēram, Kalna sprediķī Mt. 5:5 „Lēnprātīgie iemantos pasauli" tiek salīdzinātas ar tendencēm, kuras joprojām dominē pasaulē, kāds var padomāt, ka kristieši nevar iemantot apsolījumu. Bībelisks Apsolījums nav bezrūpīga žēlastība, kas var būt vai nebūt - un kas arī pastāv. Apsolījums paliek apsolījums; laiks, kad tas tiks piepildīts, var būt atkarīgs no cilvēka brieduma un/vai no lūgšanām.
["Debesu valstībā laužas iekšā ". Mt.11:12.]

Un vairs nebija skaidrs: vai tas ir pareizi sūdzēties par citiem cilvēkiem? Vai par velnišķīgiem spēkiem, kuri, iespējams, vilinājuši cilvēkus – daži teologi ir pierādījuši pretējo-? Ir iespējams domāt, ka abiem ir bijusi daļa atbildības. Vai arī var uzsvērt domu, ka „ļaunums tika pieļauts” (dažās cilvēku domās, piemēram, „jo cilvēkiem ir jāmācās izšķirt"). Tomēr, vai tikai pats Dievs ir tas "režisors", kurš drīkst kaut ko atļaut vai neatļaut, un vai darbojas tikai viņa "noteikumi"? Tas būtu pārāk vienkārši piedēvēt šīs pasaules ļaunumu un katru „atļauju” pašam Dievam. Pirmajos gadsimtos agrīnās Baznīcas tēvi – kurus joprojām cienīja Baznīcas citu mācību dēļ - rakstīja par eņģeļu hierarhijām, kas ir starp Dievu un cilvēku (un citām radībām). Citas izzinošās mācības runāja par tā sauktajiem „Arhontiem", kuriem bieži vien bija problemātiskas īpašības. Citas kultūras ir guvušas tādu pieredzi savā veidā, piemēram, tibetiešu „mirušo grāmata" ir pilna ar ieteikumiem, kā apieties ar tādām būtnēm pēc nāves. It īpaši, ja galvenās vai visnozīmīgākās problēmas aizēno cilvēku sīkumaini abpusēji pārmetumi, cilvēks var kādu dienu atklāt, ka ir tāda ‘skatuves režija' – ne pilnīgi bez kļūdām, zem paša Dieva, taču ļoti augstu, ja to salīdzina ar cilvēku vai negatīvajiem spēkiem.

Secinājums: sūdzēties Dievam ir patiešām iespējams, kas nozīmē to, ka viņš ir pareizais sarunu biedrs; bet ir pavisam bezjēdzīgi sūdzēties par viņu. Šī sūdzība var ietvert kāda cilvēka atklāsmi saistītu ar emocijām pret Dievu, pat ja šajās jūtās ir iekļautas dusmas par netaisnību, tā vietā, lai skumtu (Mt. 5:6). Tāpēc, ka risinājums ir atstāts Dievam, šī sūdzība patiesībā ir padziļinātas lūgšanas īpašs paveids. Tomēr mīlestība un dziļa cieņa pret Dievu un/vai Jēzu Kristu ir daļa no tā: tāpēc katram cilvēkam ir kāda aizsardzība, kas nav saistīta ar negativitāti, kas novestu nevis pie Dieva, bet gan kaut kur citur.

Cits veids ir sākumā ļaut emocijām norimt, šeit kļūst iespējama klasiskā lūgšana, nesot visu kā pateicību vai lūgumu Dievam. Protams, šī ir pareizā attieksme pret Dievu - vienmēr lūgt viņam šādā veidā. Tomēr atļauta ir arī augstākminētā sūdzība, ja vien tā ir godīga (patiesa) un ir nepieciešama.

Šeit ir izklāstīti psiholoģiskie un reliģiski – ētiskie viedokļi. Cilvēkam ir arī individuālā un sociālā daba. Vienkāršu pašapziņu un solidaritātes attieksmi pret citiem var iemācīt, ja cilvēks ir tam atvērts. Visur, kur mūsu egoistiskā puse ir pārāk stipra, tas ir vienkārši tāpēc, ka altruistiskai pusei nav iespējas atraisīties vai arī tā ir atrofējusies pēc spēcīgās rietumu sabiedrības "dresūras". Sociālistiskās sabiedrības ar pārāk uzsvērtu solidaritāti, kas mūsu rakstura individuālistisko pusi, ar tās vēlmi pēc brīvības, atstāj bez uzraudzības ("atrofētu"), arī ir pretrunā ar cilvēka dabu. Ja cilvēki neatrod līdzsvarotus apstākļus, ātrāk vai vēlāk tas sāk izpausties caur kritiku utt. Vai nu sabiedrība to saprot laicīgi, vai arī tā degradējas. Tas attiecas arī uz dominējošo ekonomiku, ar tās tipiskiem Globāliem spēlētājiem. Jēzus mums iesaka vispirms atrisināt savas problēmas (Mateja evaņģ. 7. nodaļa).

No vienas puses, nevar vienkārši pārveidot vispārējo vērtību skalu Kalna sprediķī (Mateja evaņģ. 5 –7. nodaļa) utt. tieši norādījumos, kā atrisināt problēmas sabiedrībā. Bet no otras puses, tas nebūtu saskaņā ar Jēzus gudrību, pielietot labdarību privātā dzīvē, pa to laiku piemērojot pretējus principus organizācijās vai politiskās funkcijās. Godīgām ētiskām vērtībām** jāpierāda to vērtība visos līmeņos, pat globālā.
Piem, labdarības vērtība un fakts, ka Jēzus kļuva nabadzīgs, bez šaubām ir svarīgs, pat pēc baznīcu sociālās labdarības, mūsdienu sociālajiem jautājumiem, ieskaitot cilvēku uzvedību kompānijās. Arī Mateja evaņģ. 22. un 21. nodaļa runā par praktiskajiem aspektiem: labdarība un arī tradicionālā "desmitā tiesa" kļūst Jēzus atzītas, tas ir – neskaitot romiešu nodokli -10% dāvinājumu no ienākuma reliģiskiem un labdarības mērķiem.
Alegorija Mateja evanģ. 25. nodaļas 14 –30. punktā / Lūkas evanģ. 19. nodaļā izskata zināmus materiālus faktus. Bet konteksts (Lūkas evanģ.: Ētiskā nodokļu ievācēja uzvedība; Mateja evanģ.: iepriekšējā alegorija par jaunavu uzticības spēku) rāda, ka ar to ir domāts vairāk nekā tikai pasaulīgo preču un finanšu palielināšana. Skaidrāk, piem., Lūkas evanģ. 12. nodaļas 33. punkts rāda, ka dvēseles bagātības tiek augstāk novērtētas nekā zemes bagātības. Tomēr atbildība par apiešanos ar uzticētām precēm, attiecas arī uz materiālām vērtībām. Piem., padoms, lai palīdzētu nabadzīgiem un invalīdiem. Šeit, materiālais vai finanšu atbalsts ir vispāratzīta vērtība, tā vietā, lai materiālas lietas vispār padarītu nederīgas. Šajā gadījumā tas atkarīgs no tā, kam īpašums vai nauda tiek izmantota.
Melot un krāpt, praktizēt „uzbrukšanu” („atbrīvošanās no kolēģiem”, kolēģu izstumšana no sabiedrības”) un realizēt projektus, vispirms nenoskaidrojot to nekaitīgumu cilvēkiem, kas nav noziedznieki un nejautājot tiem, kas iesaistīti, nav atbildīgā kopības sajūta, kuru pastāvīgi rādīja Jēzus. Jēzus arī nerunā par „iedzimtām nepieciešamībām” kā attaisnojumu katrai neveiksmei.

Augļošanas aizliegums ir pazīstams no islāma; bet ebreji un kristieši arī var atrast līdzīgu padomu Bībelē (Vecajā derībā tie bija aizliegumi): 
Ecēhiēla grāmata:18:8-9: Viņš, kas neaizdod naudu un neplēš augļus (cits skaidrojums: pārmērīgus augļus), kas attur savu roku no netaisnības un kas spriež taisnu tiesu pretinieku starpā, kas staigā Manos likumos un uzticīgi tur Manas tiesas, tas ir taisns, tas dzīvos, saka Dievs Tas Kungs.
Skat. arī Ezras grāmata 7:24 (Augļu, nodevu un nodokļu aizliegums īpašām profesijām); 
Daži cilvēki tradicionāli izskaidro, ka Salamana pamācības 28:8 nozīmē, ka nav svarīgi, kā tiek izmantota no augļošanas nopelnītā nauda, tāpēc, ka bagātie to galu galā izmanto nabadzīgo labā vai sabiedriskai labklājībai. Bet mūsdienās liels naudas daudzums visur tiek izmantots atkarībā no tās vērtības, Bībeles panta iepriekšējais pieņēmums netiek īstenots. Lai īstenotu Bībeles panta vērtības, ir svarīgi zināt, kā nauda tiek faktiski izmantota.
Attiecībā uz augļošanu, skatīt arī Jauno derību Mateja eveņģ. 23:23 un 17:24.
Pirmais jautājums bija, kas varētu būt interesants arī ārpus konteksta, kurā Vecā derība radās. Tādēļ atšķirības 2. Laiku grāmatas 23. un 21. nodaļā šeit netiek apspriestas.

*) Ernsts Fērs (Ernst Fehr), Cīrihes Universitātes "Institut für Empirische Wirtschaftsforschung" Šveicē direktors, saskaņā ar interviju "Spektrum der Wissenschaft" 2002. gada martā, "Reziproker Altruismus...".
**) Šo vērtību reliģiskie aspekti ir aprakstīti galvenā teksta par „Kristus ceļu” Kalna sprediķa nodaļā.
***) Skatīt arī mūsu papildus lapu "Ētisko vērtību pamati".

No vienas puses, nevar vienkārši pārveidot vispārējo vērtību skalu Kalna sprediķī (Mateja evaņģ. 5. – 7. nodaļa) utt. tieši norādījumos, kā atrisināt problēmas sabiedrībā. Bet no otras puses, tas nebūtu saskaņā ar Jēzus mācību, pielietot labdarību privātā dzīvē, pa to laiku piemērojot pretējus principus organizācijās vai politiskās funkcijās. Godīgām ētiskām vērtībām** jāpierāda to vērtība visos līmeņos, pat globālā.
Piem., tas būtu pretrunā ar taisnīgumu un atbildību, kuru Jēzus rāda, lai noturētu sevi pret konkurentiem ar negodīgām metodēm, maldinātu sabiedrību un realizētu projektus, vispirms nenoskaidrojot to nekaitīgumu cilvēkiem, kas nav noziedznieki un nejautājot tiem, kas iesaistīti.

Update English / Deutsch.

Jeremijas grāmatā 29,7 mēs atrodam pravieša padomu: "Rūpējieties par tās pilsētas labklājību, kur Es jūs liku aizvest... Pielūdziet To Kungu par to, jo tās labklājībā būs arī jūsu labklājība”. Tas ierosina lēmumu par vienotības sajūtu. Arī Mateja evaņģ. 5,13, Mateja evaņģ. 13,33 utt. iesaka būt sirsnīgi ieinteresētam sabiedrībā un būt "zemes sālim”.
Ir arī situācijas, kurās kristieši tika lūgti norobežoties no sliktā stāvokļa sociālajos jautājumos. Atklāsmes grāmata 18,4: "Es dzirdēju vēl citu balsi no debesīm saucam: "Izeita no viņas (Babilonas pilsēta), Mana tauta, lai jums nebūtu dalības viņas grēkos un jūs neķertu viņas mocības...”.

*) Tīmekļa lapai Ways-of-Christ.net nav politiskā mērķa. Šeit ir tikai sniegta vispārējā viela pārdomām par šo tematu.
**) Skatīt arī mūsu papildus lapas "Ētisko vērtību pamati";
un "Kristiešu viedokļi par ekonomiskiem un sociāliem jautājumiem".

Kristietība un filozofija: Komentārs par Habermasa runu “Ticība un zināšanas” (2001. gads*).
- Ar piezīmi attiecībā uz citām filozofiskām skolām -

Habermass īsteno apgaismoto kristiešu svarīgās “priekšlaicīgās piekāpšanās”, kuras sekulāriem domātājiem tagad vajadzētu demonstrēt kontaktos ar šiem mūsdienu kristiešiem.
- Reliģiskai apziņai jāstrādā garīgi “atšķirīgos” kontaktos ar citām konfesijām un reliģijām. Komentāri: vismaz rietumvalstīs šajā attiecībā ir ierobežots civilizācijas daudzums. Viedokļi, kas svarīgi ekumeniskajam vai starpreliģiju dialogam atrodas “galvenajā tekstā” un dažās papildus lapās, piem., attiecībā uz Baznīcām un Ētiku.
- Reliģiskai apziņai vajadzēja pieskaņoties zinātniskajām iestādēm. Komentāri: No mūsu viedokļa, zinātniskā galvenā tendence bieži nav vienā līmenī ar pēdējiem pētījumiem, vai to neatzīst, ietekmēta ar ekonomiskiem vai citiem iemesliem. Tādēļ attiecībā uz daudziem jautājumiem, šāda veida iestāde ir kļuvusi apstrīdama. Zinātniskajā jomā trūkst arī starpdisciplīnu sadarbības un plurālisma. Tas tikai attiecas ne tikai uz jautājumiem, kas svarīgi cilvēka tēlam, piem., gēnu inženierija; (tās problēmas ir minējis arī Habermass), bet arī uz citām zinātnēm. Mēs šādus jaunos zinātniskos pētījumus izskatām vairākās vietās galvenajā tekstā, pēc Soļiem evaņģēlijos. Patiešām ir nepieciešams dialogs starp reliģiju un zinātni. Tomēr saskaņā ar mūsu pieredzi, būtu jāiekļauj arī jaunās (dabas) zinātnes** skolas un arī “autsaideru izpēte” utt. Turklāt no reliģiskā viedokļa, jāietver atklāsmes, kas izcēlušās no apzinātas dziļas reliģisku pieredžu apgūšanas tikai teoloģisko uzskatu vietā. Tikai šādā veidā ir iespējams nerunāt par pārpratumiem. Iepriekšējie dialogi, kas balstījās uz vecām zinātniskām paradigmām (veciem pamata pieņēmumiem par pasaules dabu) un/vai aprobežotiem kristiešu viedokļiem, nebija pietiekami. Cilvēciskās disciplīnas arī varētu gūt labumu no procesa, kurā cilvēks atkal kļūst par cilvēku un viņā dvēsele kļūst atkal par dvēseli, tā vietā, lai aplūkotu tikai smadzeņu ķīmisko funkciju.
- Apgaismotajai reliģiskajai apziņai vajadzēja “pieņemt konstitucionālas valsts priekšnosacījumus...”. Viņš atzīmē, ka bez šī etapa ir iespējama sagrāve. Komentāri: Šī mūsdienu kristiešu pielāgošana brīvo pilsoņu vērtībām ir solis atpakaļ uz agrās kristietības pirmsākumiem pirms kristietības sajaukšanās ar valsts piespiedu līdzekļiem kopš 325 A.D.

*) "Glaube und Wissen", Vācijas grāmatu pārdevēju balvas par mieru uzvarētāja runa. FAZ /SZ 2001. gada 15. oktobris, 9. lpp.; vai Vācijas interneta teksts.
**) skatīt arī mūsu papildus lapu " Zinātne un ticība Dievam".

***) Anotācija: Habermass un citas filozofiskās skolas:

Jurgens Habermass – bez tam Teodors V. Adorno un Herberts Markūze– piederēja pie "Frankfurter Schule" ("Frankfurtes skolas"), - viņu "kritiskā teorija" ievērojami ietekmēja 1968. gada studentu kustību un ietvēra pārveidotas neomarksistu, apgaismošanas un ateistiskas izcelsmes idejas. 
Galvenokārt Gintars Rūrmosers ar viņa konservatīvo filozofisko un teoloģisko viedokli kopš 1969. gada kritizēja 1968. gada teoriju un kustības aktivitātes. Viņš redzēja viņu utopiju kā “surogāta reliģiju” (reliģijas aizvietošana, kas konkurēja ar kristiešu glābšanas doktrīnu vai “eshataloģiju”), un mēģināja saglabāt vecās “abu karaļvalstu- reliģijas un valsts, abas Dievam vēlamās” mācības - no Augustīna. Tādēļ iepriekšējie nebija spējīgi sev pajautāt, vai kāda no konservatīvajām vērtībām jāsaglabā, un pēdējie, palaida garām iespēju pamanīt jauno sociālo kustību likumīgo motivāciju (ārpus ideoloģiskiem sagrozījumiem), kuri tika virzīta pret formālistisko autoritārismu -. Tomēr daudzi cilvēki Vācijā un citur domā par šiem jautājumiem diferencētāk , tāpēc, ka viņi vairs ilgāk nepieņem vecās 1968. gada “frontes līnijas”. Tomēr izpēte nevirzījās uz priekšu vienādi – joprojām ir grāmatas, kas attiecina katru ļaunumu pasaulē oponentiem un ignorē savu draugu kļūdas.

Pirmā Mozus grāmata 1:26-28 "Tad Dievs sacīja: Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības, tie lai valda ...pār visu zemi”.**) Tas nenozīmē, kā tas tika attiecināts, ka cilvēks var rīkoties apkārtējo vidi bez atbildības, tieši pretēji. Ir domāta oriģinālā cilvēces dievišķīgā vīzija kā iepriekšējo radījumu virsotnei, ar īpašībām “pēc viņa līdzības”. Šī cilvēka autoritāte ir dabiska cilvēku autoritāte, kura varēja “piešķirt vārdus” citām būtnēm un kura patiešām varēja ar viņiem apieties atbildīgi. Pirmā Mozus grāmata 2:15 nosauc šo atbildību šādā veidā: "Un Dievs Tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un sargātu”. Dārzs ir dzīva radība, kas arvien vairāk atveras. Cilvēks vēlāk atstāja savu vienotību ar Dievu un viņa radīšanu (skatīt stāstu par Paradīzi) un kļuva egoistisks. Bāze tika atstāta un tādēļ cilvēkam viss jāmācās no jauna, tā vietā, lai sūdzētos kādai iestādei, ko varēja darīt tai laikā, kamēr “Ādams un Ieva” atradās Paradīzē. Jaunā derība augstu vērtē arī radīšanu. Romiešiem 1:20 mēs lasām, ka “Kopš pasaules radīšanas Viņa neredzamās īpašības, gan viņa mūžīgais spēks, gan viņa Dievišķība , ir skaidri saredzamas Viņa darbos, tāpēc viņiem nav ar ko aizbildināties...”. Romiešiem 8:19: "Arī visa radība ilgodamās gaida to dienu, kad Dieva bērni parādīsies sava godībā”(cits tulkojums: "... uz atpestītajām dzīvajām būtnēm”, būtnēm, kas kļuvušas perfektākas. Romiešiem 8:22: "Jo mums ir zināms, ka visa visa radība vēl aizvien līdz ar mums nopūšas un klusībā cieš sāpes”. Marka evaņģ. 16:15: "Un Viņš tiem sacīja: "Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai”. (skatīt arī Kolosiešiem 1:23).
Tagad Jēzus Kristus palīdz, bet viņš nepārņem cilvēku atbildību par citiem cilvēkiem un dzīvām būtnēm. Viņš palīdz, lai cilvēki var kļūt “pilnīgi, kā jūsu Debesu tēvs ir pilnīgs” (Mateja evaņģ. 5:48), ideāli, kādi viņi bija domāti sākumā – atbildīgs “Dieva tēls”. Tādēļ radīšana notiek vēlreiz. Bet tas atkarīgs no cilvēka, vai viņš pieņems tā palīdzību. Romiešiem 1:20 pat apgalvo, ka tam, kurš turpinās dzīvot bez Dieva “nav ar ko aizbildināties”.

Skatīt arī mūsu lapu "Ētisko vērtību pamati".

Cilvēka dzīves sākums: 
Konservatīviem un kritiskiem kristiešiem ir attiecīgs viedoklis par cilvēku, ka cilvēka dzīvība sākas ar radīšanu.
Dadzos veidos Bībele rāda cilvēka dzīvību kā vienu veselu, no tā dievišķā pirmsākuma līdz tālākai dzīvei caur paaudzēm, ieskaitot dažādas indivīda attīstības stadijas. Bībele nerunā par “dzīvi bez nozīmes vai bez cilvēka pašcieņas”neatkarīgi no tā, va tas attiecas uz nedzimušiem, veciem vai slimiem cilvēkiem.
Kristiešu ētikas vācu rokasgrāmatā "Handbuch der christlichen Ethik" profesors Böckle nosauc dažus teologus, kuri pieņēma, ka radīšanas vietā nedaudz vēlāk sākums ir "implantācija".
Modernā zinātne parasti grib būt brīva no vērtībām, bet tās pētījumu rezultāti tikai rāda “plūstošas pārejas”, piemēram, apaugļotas olšūnas stāvokli un pieaugušu personu. Vienalga cik detalizētas ir teorijas par cilvēka dzīves sākumpunktu, tās ir tikai pieņēmumi. Piemēram, embriologs Ēriks Blekšmits: agrākais “bioģenētiskais likums”, kuru pieņēma Hekele, ka embrijs atkārto dzīvnieka evolūcijas stadijas, ir novecojis. Katrs orgāns cilvēkā attīstās saskaņā ar tā mērķa plānu. Mūsdienās ambrija reakciju var nofilmēt ar ultraskaņas kamerām. Cilvēku ģenētikas speciālists, profesors L. Lejeune arī apgalvoja, ka gēni apaugļotā olšūnā jau satur pieauguša cilvēka organisma plānu. Mēs varētu teikt, ka viņi ir šī plāna fiziskā kopija. Smadzeņu pētījums, attīstības psiholoģijas neiroloģija sniedz līdzīgas atskārsmes. Holistiskā un objektīvā izpēte var atrast apziņu un atmiņu arvien agrākā un agrākā stadijā.
Tādēļ šie novērtējumi ir svarīgi arī ārpus reliģisko grupu robežām.

Tomēr cits jautājums ir, kā rīkoties ar šādiem viedokļiem. Vecās derības laikā bauslis “Tev nebūs nokaut”- Exodus jeb otrās Mozus grāmatas 20. nodaļā šaurākā nozīmē paredzēja “Tev nebūs nogalināt”, vēlāk viedokļi par to, kas ir nonāvēšana un slepkavība mainījās. Plašākā nozīmē, baušļa norma tiek piemērota visiem cilvēka dzīvībām, un veģetārieši pat to attiecina uz dzīvniekiem. Starpreliģiju “Pasaules ētikas”** modernā pieeja ietver “respekta kultūras visai dzīvībai” modeli.
Tomēr kārtīgiem maternitātes centriem - neskatoties uz palīdzību dzemdēt bērnu – jānogalina tie, kuri nopietni norūpējušies par grūtībām, bailēm, iekšējiem konfliktiem utt. – tā vietā, lai nolādētu visus tos, kuri domā par abortu. Sievietes parasti nepieņem lēmumu par bērna abortu “viegli”. Jāapsver arī kopējā vīrieša un sievietes atbildība, tā vietā, lai šo problēmu attiecinātu tikai sievietei.
Ja mērķis ir samazināt abortu kaitu, tad ir arī nepieciešams, kā sabiedrībai, atvieglot dzīvi ar bērnu sabiedrībā. Tas nozīmē vērsties pie sociālām problēmām tā vietā, lai radītu vēl vairāk slodzes trūcīgiem, jo nabadzība ir iemesls ļoti daudziem abortiem mūsdienās.

Juridiskie jautājumi *:
Jēzus Kristus veicināja ētisko uzvedību, balstotītu uz apzinātiem lēmumiem, tā vietā, lai būtu spēks tikai ar ārējā likuma vai paradumu spiedienu, kā tas bija Vecās derības laikā. Tomēr likuma standarti var atbalstīt ētiskos jautājumus, kā cilvēce to mēģināja darīt daudzās dzīves sfērās.
Salīdzinot starptautiski, krimināllikumam, striktam vai liberālam, šķiet, ka ir tikai neliela ietekme uz abortu skaitu. Tādēļ, kā minēts, ir nepieciešami citi centieni.

Aborts gēnu inženierijas un reprodukcijas medicīnas kontekstā.
Zinātniskā izpēte un mākslīgā apaugļošana arī patērē “embrijus”. Dažās valstīs tas ir aizliegts ar likumu. Pēdējā laikā pirmsimplantācijas diagnoze ir kļuvusi par jaunu vilinājumu, lai radītu papildus iemeslus abortam.

Sekas citās dzīves jomās. Kur ir paredzēta dzīvības aizsardzība, jāmin arī briesmas dzimušām vai pieaugušām personām, it īpaši riski, kuri ir bīstami dzimušām un nedzimušām dzīvībām vienlaicīgi. Apkārtējās vides problēmām ir slikta ietekme gan uz māti, gan embriju, kuri ir jutīgāki nekā pieaugušas personas. Kustības nedzimušas dzīvības aizsardzībai ne vienmēr runā par šiem jautājumiem. Tādā pašā veidā, apkārtējās vides aizsargātāji parasti izlaida aborta problēmu. Piemēram, Vācijas televīzijas žurnālists Francis Alts par šo situāciju jau bija norūpējies 1985. gadā.

*) "Kristus ceļi" nav politiska tīmekļa vietne. Mēs neesam pret nevienu un neizvirzām politiskas prasības. Šajā lapā mēs jūs vienkārši informējam par vispārējiem standartiem.
**) Skatīt arī mūsu papildus lapu "Ētisko vērtību pamati"

Jūs varat rakstīt Kristus ceļiem e-pastu (ja iespējams, vācu vai angļu valodā, ja rakstāt citā valodā, rakstiet īsus teikumus un norādiet valodu).