Kristus ceļi.

Neatkarīga informatīvā mājaslapa,
kas balstīta uz vairākām izpētes
jomām un pieredzi.

 

Kristus ceļi cilvēku apziņā un izmaiņās pasaulē.

Pamatteksta saturs.

Uz 1a daļu - Soļi evaņģēlijos (nodaļas 1-15)

Uz 1b daļu - Soļi evaņģēlijos ( nodaļas 16-25)

Šī ir daļa 2: nodaļas saistībā ar soļiem Atklāsmes grāmatā.

Lai aplūkotu pēdējās saites, gaidiet, līdz lapa tiks lejupielādēta pilnībā.
26. Jāņa Atklāsmes grāmata
27. Kā izturēties pret pravietojumiem
28. Par Jāņa Atklāsmes grāmatas saturu: 7 baznīcas – ar nodaļu par mūsdienu baznīcām.
29. Septiņi zīmogi
30. Septiņas bazūnes
31. "Septiņi pērkoni" un divi pravieši
32. Sieviete un pūķis
33. Jūras "zvērs ar septiņām galvām"
34. "Zvers ar diviem ragiem" no zemes dzilem.
35. "Septiņas pēdējās mocības" un "Babilonas" gals; ...Kristus Otro atnākšanu
36. "1000 (īsti) miera gadi"
37. "Jaunās debesis", "jaunā zeme" un "jaunā Jeruzaleme" 

38. Uz abu daļu pēdējo nodaļu - Kristīgā attieksme
39. Ar tabulu "Kristīgā attieksme" - "Pasaulē, nevis no pasaules", "trešais ceļš"

Uz 3. daļu: Citas tēmas

Uz 4. daļu: Vecā Derība un ieguldījums dialogā ar citām reliģijām

Mājaslapa ar atsauci uz drukāšanai paredzēto daļu pilnu versiju.

Autortiesības (“Kristus ceļu” izdevniecības ziņas).
e-pasts.

 

Metodiskie norādījumi.

Nākamajās 37 nodaļās tiek aplūkoti soļi evaņģēlijos un Atklāsmes grāmatā. Var lasīt atsevišķas nodaļas vai tomēr labāk plašāka ieskata gūšanai skatīt nodaļas šajā secībā.
Tie, kuri ir ieinteresēti tuvāk iepazīties ar holistisko pieeju šiem jautājumiem, ieskaitot meditāciju par evaņģēlijiem, var piespiest šeit, lai izlasītu metodiskos norādījumus Tas var palīdzēt jaunu pieeju realitātei un piedalīties tajā bez vārdiem.

 

Jāņa Atklāsmes grāmata.

Intensīva Jāņa evaņģēlija meditatīva izstrāde liecina, ka tas pamatā ir balstīts uz viņa paša dzīves meditatīvo atspoguļojumu ar Jēzu.

Savukārt Jāņa Atklāsmes grāmatas izcelsme ir meklējama vīzijās. Tā nav ārēju zināšanu par dzīvi projicēšana nākotnē. Arī šo vīziju veids liecina – ja vien cilvēkam piemīt spēja saprast savas iekšējās vīzijas un tā tālāk - ka tās nāk no augstākiem avotiem nekā tā, kurā cerības, kas saistītas ar ārējo pasauli, transformējas mūsu iztēlē. Šajā gadījumā nekāda sajaukšanās ar personīgo prātu nav novērojama. Šis avots ir radīts skaidri – lai arī viens pats šādos procesos par garantiju nekalpo. “Tā ir Jēzus Kristus atklāsme, ko Dievs Viņam devis, lai parādītu Saviem kalpiem to, kam jānotiek drīzumā un ko Viņš, sūtīdams Savu eņģeli, darījis zināmu Savam kalpam Jānim…”.

Daudzi mūsdienu protestantu teologi nav ieinteresēti šāda veida atklāsmes. Rakstos. Patiesībā viņi ar savām virspusējajām metodēm nespētu tos atšifrēt - labākajā gadījumā tikai daļu no tiem, jo viņi nespēj noteikt to izveides "metodi” un ar to saistīto simboliku no pašu pieredzes. Katoļu baznīcā pastāv idejas par apokalipsi*, tomēr cilvēki reti tos ņem vērā, jo tas ir pārāk tālu no daudzu mūsdienu cilvēku un baznīcu pašapmierinātības. No otras puses, brīvās baznīcas un sektas tieši atsaucas uz apokalipsi*, tomēr tās interpretē pravietojumus, pamatojoties uz savām nepietiekamajām zināšanām, kā dēļ tās tajos redz kādu ārēju katastrofu, kā arī lielākajā daļā gadījumu redz sevi kā izredzētos vai vismaz vistiešāk izredzētos (* „apokalipse” Tulkojumā no grieķu valodas nozīmē “atklāsme”).

Nodaļā "Vasarsvētki" (ebreju Vasarsvētki)” jau tika runāts par pāreju no Kristus individuālā darba, ko viņš veica sev tuvu cilvēku lokā, uz plašāka mēroga attīstības procesiem.

Ja arī Sv. Jāņa evaņģēliju aplūkotu tādā pat veidā kā viņā evaņģēliju kā ieteikts "Ievadā...", var atklāties negaidītas lietas, kas nav atrodamas literatūrā.

Šajā atklāsmē notikumi attēloti tādā pat secībā jā Jēzus dzīvē. Tomēr šeit jau tiek runāts par cilvēces, zemes un visuma attīstību kopumā. Pat visrūpīgākā iekšējā meditatīvā apcere ļauj izdarīt secinājumu, ka šī Atklāsme nav tikai vienkārši tēlu kopums atsevišķu cilvēku “apgaismošanai”, kā daži varētu domāt, lai arī tā var būt noderīga, jo tajā tiek vilktas paralēles ar evaņģēlijiem. Patiess Atklāsmes līmenis – tā drīzāk ir apziņa, kurā tiek salīdzināti arhetipiskie ar Jēzu Kristu saistītie notikumi pirms 2000 gadiem un cilvēces un zemes attīstība visumā, caur ko tādā pat veidā caurauž sākotnējie posmi. Arī šeit ir iekļauts universālais Kristus aspekts, kas ir pretstatīts viņa kā cilvēka dēla darbībai pirms 2000 gadiem. Raugoties no šī skatupunkta, ir iespējams izdarīt dažus secinājumus par notikumiem, kas risinājās mazākā mērogā aptuveni pirms 2000 gadiem.

Tomēr Atklāsme ir nesalīdzināmi sarežģītāka nekā notikumu izklāsts evaņģēlijos. Tā arī nav vienkārši Jāņa skatījuma par Jēzus dzīvi "projekcija" uz pasaules notikumiem.

Atklāsme tās “elementā” apraksta notikumus vairākās esamības dimensijās un līmeņos. Hronoloģiskajai secībai ir otršķirīga nozīme. Tas liecina, ka daudzi vēsturisko notikumu skaidrojumi balstās uz vīzijām un bieži vien ir maldinoši.

No cita aspekta, kas arī ir pieļaujams, R. Štainers uzskata, ka daži mūsdienu garīgie mācekļi var paredzēt turpmākos apziņas stāvokļus. Skat. R. Štainers "Die Apokalypse des Johannes"("Jāņa Atklāsme“), lekciju cikls 1908. gadā.

Saskaņā ar Otto Hanišu (Otto Hanish), zoroastriski orienētās senās “Mazdazanas”dzīves reformu kustības dibinātāju, Oberdorfers (Oberdoerffer) saskatīja paralēles starp psiholoģiskajām sistēmām, piemēram, nervozajām saistībām cilvēciskajā būtnē. Grāmata: “Apokalypse” (“Apokalipse”) no “Deutsche Mazaznan-B”. Gablonzer Str.7, 76185 Karlsruhe, Germany, ja joprojām pieejama, iespējams, tikai vācu valodā).

Arturs Šults (Arthur Schult): "Das Johannesevangelium als Offenbarung des kosmischen Christus" („Sv. Jāņa evaņģēlijs kā kosmiskā Kristus atklāsme“) un „Weltenwerden und Johannesapokalypse" („Pasauļu radīšana un Sv. Jāņa atklāsme“), kurās soli pa solim tika mēģināts rast ezotērisko skaidrojumu. Protams, tie ir tikai centieni pietuvoties atklāsmei, galvenokārt balstīti uz simbolu pētīšanu, kam nepieciešami daudzi paskaidrojumi.

Piezīme: Atklāsmes sajaukšana ar Vecās Derības pravietojumiem neko daudz nedod. Lai arī tajās ir dažas vietas ar līdzīgiem tēliem. Tomēr ir nepieciešams salīdzināt to ar pirmskristietības laika vēsturiskajiem notikumiem, kas doti daudzu Bībeles izdevumu pielikumos. Tādējādi kļūst skaidrs, ka lielākajā daļā gadījumu šos pravietojumos tika paredzēti tādi pirmskristietības laika notikumi kā Babilonas krišana un atgriešanās no turienes, vēlāki kari valstī un ebreju uzvara tajā laikā, arī ar Mesiju jeb Kristu saistītie notikumi (saistībā ar Mesiju salīdzināt mūsu lapu par Veco Derību). Tikai retumis parādās kas tāds, kas norāda uz mūsdienām un notikumiem, kas aprakstīti Jāņa Atklāsmes grāmatā (piemēram, Jesajas grāmata, 24;25;27;66:15;Daniēla grāmata 7:9-28).

Jāņa atkl.5:6 tradicionālajā (kristīgajā) teoloģijā tiek uzskatīta par pamata vīziju: nokautais jērs, kas neskatoties uz to stāv taisni Dieva troņa priekšā. No kristīgā viedokļa baznīca tiek uzskatīta par pirmo vietu, kur jaunais tiek īstenots. Savādāk teologi Jāņa atklāsmes grāmatu redz kopsakarībā ar „laika beigu“ (eshatoloģisko) ticību nākošajai Dieva „valstībai“, īpaši saistībā ar attiecīgajām runām no Jēzus mācekļa gadiem. Ko Dievs iesāka ar Jēzu, bet kas nav pabeigts, attīstās tālāk līdz pilnībai; skat. Filipiešiem 1:6. Dažreiz „jaunu debesu un jaunas zemes“ sākums (Jāņa atkl. 21) tika pieņemts ar Jēzus krustā sišanu un augšāmcelšanos - un tika pieņemts, ka šī attīstība nepārtraukti turpinās šajā virzienā. Tomēr Jāņa atklāsmes grāmatā runa ir par lūzuma punktu, kuram pat tīri simboliskās interpretācijās tiek piedēvēts nekad nebijis apjoms. Šķietamā pretruna starp kautko, kas jau patiesībā eksistē un tā vēlākai īstenošanai tiks atrisināts tikai tad, ja vismaz nedaudz mediatīvi tiks saprasti Jēzus vārdi, ko viņš vairākas reizes ir teicis apmēram tā „Nāks laiks un ir jau tagad…" (Jāņa ev. 4 un 5): Tas nozīmē, ka tas, kas garīgajā līmenī jau reāli eksistē, parādīsies redzamajā līmenī tikai vēlāk.

Uz "mazo Atklāsmi" Mateja evaņģēlijā (angļu val.)

atpakaļ

 

Kā izturēties pret pravietojumiem.

Sākotnēji vajadzētu pieminēt dažas vispārējas domas par to, kā izturēties pret pravietojumiem, ne tikai pret Sv. Jāņa Atklāsmi, bet arī pret citām, galvenokārt īsām, atklāsmēm no apokriptiskās dažu pirmo gadsimtu pēc Kristus literatūras vai mūsdienu gaišreģu apokaliptiskajiem redzējumiem, kas parasti ir jaukta rakstura. Arhetipiskie Jāņa Atklāsmes "soļi" kā tādi, iespējams, ir tikpat neizbēgami kā dažādi embrija vai jebkuras dzīvas būtnes attīstības posmi vai noteikti mistiskās apziņas attīstības posmi utt. Tas tomēr ir atkarīgs no katra indivīda, kā viņš ies cauri šiem posmiem. Cilvēks var viegli iemācīties daudzas lietas un tādējādi izvairīties no ciešanām un neērtībām vai arī gaidīt, līdz notiek lielas katastrofas. Ja jūs pavērotu pasaules notikumus, neatkarīgi no praviešiem, jūs pamanītu tās pašas likumsakarības, vienalga, vai tas ir atsevišķa cilvēka liktenis vai arī tiek aplūkots plašāks konteksts.

Ne sākotnējās, tāpēc arī mazāk būtiskās nākotnes redzējumu detaļas, ir garīgās programmas, kas pēc kāda laika var sasniegt tādu punktu, no kura sāks attīstīties citi nākotnes notikumi, kas kļūst arvien ierobežoti pēc rakstura, telpā un laikā. Tomēr, ja cilvēku pūliņu rezultātā tiek mainītas atsevišķu indivīdu vai grupu sākotnējās garīgās programmas, mainīsies arī nākotnes detaļas, jo tās vairs neatbildīs sākotnējajai nepieciešamībai. Tāpēc redzējumi laiku pa laikam mainās. Tas attiecas arī uz atsevišķiem cilvēkiem, kuru skatījums nav tik plašs kā Jānim. Šādu cilvēku pasaules redzējums var novecot īsā laikā. Tomēr cilvēces iespēju loku ierobežo cilvēku slinkums.

Gaišreģi var vai nu uztvert vājus impulsus – tie bieži vien ir vistuvākie patiesībai – vai arī viņi jau simboliskā veidā redz skaidrākas iespējas vai pat precīzus notikumus. Tie var būt sajaukti ar informāciju no zemapziņas, jo detaļas pagaidām, droši vien, nav vēl nostiprinājušās – nemaz nerunājot par vienkāršu pagātnes pārdzīvojumu projicēšanu nākotnē vai arī bieži sastopamos, maldīgos priekšstatos un pavisam nepareizos skaidrojumos.

Tomēr šādā “nākotnes uztverē" atspoguļojas pretrunas starp dažādiem un daļēji pretrunīgiem nākotnes scenārijiem. Kolektīvajā cilvēces apziņā tas nozīmē “īstas, vēl līdz galam neizlemtas iespējas”, kā rašanos ir veicinājuši dažādi cilvēces priekšstati. Ikviens apzināti vai neapzināti piedalās šajā ilgstošajā nākotnes izlemšanas procesā. (* Skat. arī papildu logu nodaļas par "7 pēdējo mocību” beigās).

No vienas puses zeme ir apzināts, brīvs organisms, un tas nav mūsu varā noteikt Dievam, kā Viņam rīkoties ar šo Savas esamības daļu. No otras puses – arī cilvēks ir brīvs savā izvēlē pieņemt lēmumus un rast labākus problēmu risināšanas veidus. Līdzīgi arī ķermeņa šūnām ir plašs darbības diapazons, ko cilvēka apziņa centralizēti nenosaka, tomēr šī apziņa var pie tām vērsties ar pozitīvām domām utt.

Tādējādi mainīgas domas un lūgšanas ,mīlestība un ticība Dievam, glābjoša rīcība un žēlsirdība var nest un ir jau nesusi daudz nekā to varētu noprast pēc fatālistu uzskatiem.

Dažu mistiķu uzskats, ka augstākos esamības līmeņos ārpus telpas un laika viss jau ir un zemes uztvere par cīņu par pareiziem lēmumiem utt. abi ir pareizi, neatkarīgi viens no otra. To filozofiskajā pretnostatījumā netiek ņemts vērā, ka runa ir par diviem pavisam dažādiem plāniem, un tāpēc rezultāts būs nepareizs.

Papildu logs "Atklāsme un baznīcas"

atpakaļ

 

Par Jāņa Atklāsmes grāmatas saturu: Septiņas baznīcas.

Atklāsmes grāmatas 1. nodaļā Jānis apraksta pirmo Kristus ieraudzīšanas reizi pēc Viņa Debesbraukšanas. “Es apgriezos, lai redzētu”. Vēl precīzāk ir teikts 4. nodaļā: „Uznāc šurp...“, „tūliņ es tapu aizrauts garā“ nozīmē, ka šeit Kristus nenolaidās lejup pie Jāņa, bet Jānis ieguva spēju uz brīdi apzināti „uzkāpt“ līdz minētajam līmenim. Šis ir svarīgs brīdis un nebūt ne simbols. “Es esmu Pirmais un Pēdējais un Dzīvais. Es biju miris… Un man ir nāves un elles atslēgas“. Tā viņam sacīja Kristus, kas bija saplūdis ar Dievu vienā veselā. Šeit Viņš arī pieskaras vispārējajai tēmai, kas kā pavediens vijas cauri visai Atklāsmei: kas ir pamesti vai “aptumšoti”, nevis ar jebkādu gaismu, bet “patieso gaismu”, ar ko Jāņa evaņģēlija pirmajā nodaļā ir domāts Kristus. Sākumā viss tiek saistīts ar vairākkārt pareģoto Kristus otrreizējo atnākšanu “mākoņos”.

Kristus sevi parāda kā septiņu Āzijas baznīcu centru, - kā sauli, “bija ģērbies garos svārkos”- Viņa Gars skar visu, ieskaitot Viņa kājas, kas simbolizē gribu, - “apjozts ar zelta jostu ap krūtīm” - Viņa sirds mīlestība ir saistīta ar gudrību. "Viņa mati un galva bija balti..." - šīs saistības ar mīlestību dēļ galva ir mirdzoša, “Viņa acis bija kā uguns liesmas” - Viņa acis mirdz pasaulei, "Viņa kājas līdzīgas zelta metālam, krāsnī kausētam" – katrs Viņa solis nes šķīstību pasaulei, “un Viņa balss kā lielu ūdeņu balss”- arī Viņa balsī vibrē Gars. “Viņam labajā rokā septiņas zvaigznes”- Dievs pievelk visus spēkus un cilvēciskās īpašības, ar labo roku simbolizējot nākotni, kas ir aiz Viņa - "no Viņa mutes izgāja zobens, abās pusēs ass". -Viņš parāda patiesu spēju saprast atšķirības un salikt visu pa vietām.
Šī vīzija ir analoga Jāņa Kristītāja vīzijai Jāņa evaņģēlija sākumā, kur tiek runāts par "Patiesības Garu", kas nolaižas kā dūja, septiņas baznīcas ir analogas mācekļu aicināšanai.
(piemēram, Jāņa evaņģ. 1…).

"Septiņas draudzes” (septiņas baznīcas, Atklāsmes grāmata 2-3) tiešām pastāvēja. Tās simbolizēja dažādas kultūras problēmas, vērtības un iespējas, ko Kristus saista ar “baznīcas eņģeļiem”. Šajā kontekstā ar “eņģeļiem”, šķiet, domāti arī agrīnie šo draudžu līderi. Vēstules nebija tikai pārdabiska parādība. Bez tam tika uzskatīts, ka katra baznīca ir kāda eņģeļa aizgādībā. Jēdziens “eņģelis” – kā bezpersoniska būtne un spēks – varēja arī norādīt, ka kristiešu draudzes septiņās pilsētās arī atspoguļo tās īpašības, ko viņi iemieso un kas ir izteiktas arī citur.

Tāpēc ir sava daļa patiesības tajā, ka teosofiskās un rozenkreiceru un antroposofistu kustības ir vienisprātis, ka "7 baznīcas" ir kultūras, kas nomaina viena otru. Pašreizējā pāreja no Rietumu civilizācijas un maigāku tuvojošos kultūru tiek uztverta kā pāreja no 5. uz 6. un no 6. uz 7. baznīcu. Reizēm tiek mēģināts noteikt saikni starp idejām par "Ūdens laikmetu", kam, saskaņā ar dažādām astroloģiskajām un "New -Age"("Jaunā laikmeta"), būtu jāiestājas laikā no 1961. gada līdz 2000 gadam vai pat 2242. gadam, saskaņā ar R. Štaineru pilnībā tas neizpaudīsies līdz 3500. gadam. Tas tika saistīts ar pieņēmumu par 300-400 gadu pārejas laikmetiem. Pat ja šiem kosmiskajiem cikliem ir īsts pamats, nav tikuši ņemti vērā vairāki svarīgi apstākļi:

Apokalipses daba nav balstīta uz “mūžam ciklisko zodiaka zīmju apriti". Spirāles tēls, kurā viss attīstās uz arvien augstākiem un augstākiem līmeņiem, būtu labākais apraksts. Tomēr principiāli svarīgi ”kvanta lēcieni” cilvēces un pasaules attīstībā, par kuriem runāts Atklāsmes grāmatā, nevar notikt, balstoties tikai uz zemes ass kustību un attiecīgajiem astroloģiskajiem apstākļiem. Ja paraugāmies uz mūsdienu vēsturi, redzam, ka attīstības tempi kļūst arvien ātrāki. Šeit var izjust kāda augstāka spēka iejaukšanos. Ja pieļaujam, ka attīstība notiek cikliski, tas apokaliptiskajām izmaiņām jānotiek papildu, lielāka cikla ietvaros. Tomēr aiz tā var stāvēt ietekmes, par kurām tiek runāts apokalipsē.

Ja ņem vērā mazāk zināmus pētījumus par kosmiskajām izmaiņām, kas notika agrīnās vēstures laikmetā – kalendārus, arheoloģiskos atradumus, rakstiskas liecības, H.J. Andersena (H.J.Andersen) un citu izpētītās leģendas, astrofiziskās realitātes un ar to saistītie laikmeti nav tik konstanti, kā sākotnēji tika domāts. Spēcīgu spēku iejaukšanās var izjaukt vai uz laiku apturēt to darbību. Šādos gadījumos pagaidu cikliem būtu vēl šaurāka nozīme nekā pirmās 5 baznīcas, ar ko teosifisti domāja Indijas, Persijas, Ēģiptes un Haldejas, Grieķijas un Romas kultūru.un Rietumu kultūru līdz pat mūsdienām.

Papildus: "Enlightenment on the Apocalypse"( "Apgaismība uz apokalipsi”, Helēna Mollere (Helene Möller), 1884-1969, izdevējs: Radona-Verlag, Am Buchstein 14/15, D-61250 Usingen, Germany, pieejama arī angļu valodā) saista „7 baznīcas“ar dažādiem laikiem baznīcas vēsturē:
1.    33-   333 m. ē.: Cīņa par precīzu Dieva Vārda ievērošanu… .
2.   333. - 633. m. ē.: Senās baznīcas problēmas un uzticība tās mācībai. .
3.   633. - 933. m. ē.: Apgaismība caur (svētajiem) rakstiem. .
4.   933. - 1233. m. ē.: Draudi baznīcai no “godkāres, mīlestības pret greznību, mantkārības un baudkāres" puses.
(Anotācija: šajā laikaposmā bija arī kari un inkvizīcija).
5. 1233. – 1533. m.ē. “Nešķīstība un savtība" baznīcā, pēc kā notiek apostāze jeb…
(Tomēr grāmatā tiek aplūkotas katoļu un protestantu baznīcas kā Atklāsmes grāmatas 11. nodaļā minētie "2 liecinieki" - kā divi saderīgi partneri).
6. 1533. – 1833. m.ē. Virspusējā kristietība… .
(Anotācija: Šajā laika posmā bija racionālisma laikmeta sākums un pastāvēja arī mehāniskā zinātne.
7. 1833. – 2000. m.ē. Daudzu cilvēku vienaldzība pret baznīcām un Dievu.
(Tiek arī teikts, ka mēs tuvojamies krasām izmaiņām, kas būs līdz ar Kristus otro atnākšanu, kā aprakstīts turpmāk Jāņa Atklāsmes grāmatā, Tas tiek aplūkots kā kosmisks notikums, kas tiek aplūkots no vairākiem aspektiem. Lai arī dominē vecais scenārijs ar lieliem kariem, pretēji uzskatam, ka “tautu lūgšanas” var to mainīt – un it īpaši, ka ticīgie saista sevi ar Dievu un viņa iedvesmu un tādējādi kļūst Viņa pacelti).
Lai arī ir minētas arī citas mājaslapas un grāmatas, tas nenozīmē, ka "Kristus ceļi" automātiski atbalsta visu to saturu.

Salīdzinot ar šādiem Atklāsmes grāmatas posmiem, "7 draudzes" jebkurā gadījumā pārstāv līmeni (līmeņus) , ko var joprojām sasniegt ar ārējās dzīves apziņas spēku.

 

"7 baznīcas"un mūsdienu baznīcas.
(mājaslapās vācu un angļu valodā ir doti fragmenti no Atklāsmes grāmatas)

a) Septiņas agrīnās baznīcas Āzijā.

agrīnā baznīca

Kristus apraksts:

atzīšana

pārpratums

mērķis sevis pārvarēšanai

Efezā Viņš, „kurš labajā rokā tur septiņas zvaigznes, kurš iet starp septiņiem zelta lukturiem”. Smags darbs, pacietība, nespēj panest ļaunus cilvēkus, “ienīst Nikolaītu darbus kā Viņš tos ienīst****, un atpazinis viltus apustuļus, pacietība un grūtumu nešana Viņa Vārda dēļ un nepiekušana. "…tu esi atstājis savu pirmo mīlestību”. …”atgriezies un dari pirmos darbus. Bet, ja ne, tad Es nākšu pie tevis un nostumšu tavu lukturi no tā vietas, ja tu neatgriezīsies". "Tam, kas uzvar, Es došu ēst no dzīvības koka, kas ir Dieva paradīzē”.
Smirnā „Viņš, kurš ir Pirmais un Pēdējais, kurš mira un augšāmcēlās". „Es zinu tavus grūtumus un nabadzību, bet tu esi bagāts, un ka tevi zaimo tie, kas saucas par jūdiem un nav tādi, ir sātana sinagoga". "Nebīsties par to, kas tev būs jācieš! Redzi, velns metīs cietumā kādus no jums, lai jūs tiktu pārbaudīti. Jums būs bēdas desmit dienas. " "Esi uzticīgs līdz nāvei, tad es Tev došu dzīvības vainagu. To, kas uzvar, neievainos otrā nāve".
Pergamā Viņš, „kuram ir zobens, abās pusēs ass”. „Tu turies pie Mana Vārda un neaizliedz Manu ticību, arī mana uzticīgā liecinieka Antipas dienās, kurš tika nokauts pie jums, kur sātans mājo”. Daži Balaama mācības turētāji: mācīja Balaku –ēst elku upurus un piekopt netiklību, daži Nikolaītu mācības cienītāji. “Atgriezies! Bet, ja ne, tad Es nākšu drīz pie tevis un karošu pret viņiem ar Savas mutes zobenu". „Tam, kas uzvar, Es došu no apslēptās mannas, Es viņam došu baltu akmeni, un uz akmens būs jauns vārds rakstīts, ko neviens nezina, kā vien tas, kas to dabū".
Tiatīrā „Dieva Dēls, kā acis ir kā uguns liesmas un kājas līdzīgas zelta metālam”. „ Tu ļauj vaļu sievietei Jezabelei, kas saucas par pravieti, piekopt netiklību un ēst elku upurus. Drauds: Es likšu viņiem ciest, ja vien tie neatkāpsies no viņas mācības, Un viņas bērnus es nonāvēšu. “Es došu jums katram pēc jūsu darbiem". Pārējiem, kas neturas pie šīs mācības: „Es neuzvelšu jums nekādas citas nastas, bet, kas jums ir, to turiet, kamēr Es nākšu”. „Un tam, kas uzvar, kas dara Manus darbus līdz galam, Es došu varu pār tautām.un viņš tās ganīs ar dzels zizli, kā māla traukus sadauza; kā arī Es esmu saņēmis varu no Mana Tēva. Es došu viņam rīta zvaigzni”.
Sardos Tas, „kam septiņi Dieva Gari un kam septiņas zvaigznes”. "Es zinu tavus darbus". „Tev ir maz Sardos tādu, kas nav aptraipījuši drēbes; viņi staigās ar Mani baltās drēbēs, jo viņi ir tā cienīgi”. "Tev ir vārds, ka tu dzīvo, bet tu esi miris”. Uzmosties un stiprini tos, kas taisās mirt, jo Es neatradu tavus darbus pilnīgus Mana Dieva priekšā." Atceries tāpēc, ko tu esi dzirdējis un dabūjis. Turi to un atgriezies! Ja tu nebūsi nomodā, Es nākšu kā zaglis”. „Kas uzvar, tas būs ģērbts baltās drēbēs, un Es viņa vārdu neizdzēsīšu no dzīvības grāmatas, viņa vārdu Es apliecināšu Mana Tēva un Viņa eņģeļu priekšā".
Filadelfijā „Svētais, Patiesīgais, kam Dāvida atslēga, kas atver, un neviens neaizslēdz, kas aizslēdz un neviens neatver". "Es zinu tavus darbus". Tev ir maz spēka, un tomēr Manu mācību esi turējis un neesi aizliedzis Manu Vārdu. Tāpēc, ka esi turējis Manu pacietības mācību, Es tevi sargāšu pārbaudīšanas stundā. Kas nāks pār visu pasauli pārbaudīt tos, kas dzīvo virs zemes". "Es došu tev no sātana sinagogas, kas saucas par jūdiem, un nav tādi, bet melo; redzi, Es darīšu, ka viņi nāks un metīsies pie tavām kājām un atzīs, ka Es esmu tevi mīlējis”. „Turi, kas tev ir, ka neviens neatņem tavu vainagu. To, kas uzvar, Es darīšu par balstu Sava Dieva templī, un viņš nekad no tā neaizies, un Es rakstīšu uz viņa Sava Dieva Vārdu, arī Mana Dieva pilsētas, jaunās Jeruzalemes vārdu, kas nokāpj no debesīm, no Mana Dieva, un Manu jauno Vārdu".
Lāodikejā „Tas, kas ir Āmen, uzticīgais un patiesīgais liecinieks, Dieva radības sākums”. („Es zinu tavus darbus"; tomēr šeit nav skaidra pozitīva novērtējuma). "Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes". “…tu nezini, ka esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails. Es tev došu padomu: pērc no manis Zeltu, uguns kvēlē kausētu…”, “un baltas drēbes…”, un acu zāles tavās acis svaidīt…”. „Ko Es mīlu, tos es pārmācu un pamācu, tad nu iekarsies un atgriezies”. „Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani. Tam ,kas uzvar, es došu sēdēt pie Manis uz Mana goda krēsla, tā, kā Es esmu uzvarējis un sēdu pie Mana Tēva uz Viņa goda krēsla”.

* cits tulkojums: "straujā secībā”, **cits tulkojums: „draudzes”, **citi tulkojumi: "un nāves valstība"/"un elle"; ***izplatītāks tulkojums: "naids"(Kristus nevienu neienīst!); skat. arī Pāvila vēstuli efeziešiem, **** "remdens" nenozīmē to, ka ir kāda skaidri izteikta trešā pozīcija, bet gan to, ka nav noteiktas pozīcijas.
Jau tas, ka Kristus katru baznīcu uzrunā atsevišķi, liecina, ka katra baznīca saņem citu „programmu”.

 

b) Mūsdienu baznīcas.

"Septiņas agrīnās baznīcas” tiešām pastāvēja. Ways-of-christ.net pamattekstā ir minēta arī dažādu kultūras grupu vispārējā nozīme. Iespējams arī izpētīt, vai “7 baznīcām” raksturīgās īpašības piemīt arī mūsdienu baznīcām un to paspārnē esošajām grupām, un kristīgajās kustībās. Lai izvairītos no shematiskas identifikācijas, pētījumu rezultāti šeit sniegti netiek, tomēr nākamajās nodaļās tiek dots īss baznīcu un to iezīmju raksturojums, tādējādi dodot iespēju katram lasītājam pašam saskatīt līdzības. Šeit netiek tiesāta neviena baznīca – to varētu darīt tikai Kristus pats. Drīzāk pat otrādi. Atbilstība

Mūsdienu baznīcas/kustības.

Spēcīgās iezīmes.

Ar ko nāksies saskarties ieinteresētajiem cilvēkiem.

Grieķu, krievu, serbu pareizticīgo baznīcas; sīriešu pareizticīgo baznīca un daži senās ķeltu kristietības piekritēji; armēņu baznīca, ēģiptiešu koptiskā un etiopiešu baznīca;

„Toma baznīca" Indijā; nepāliešu baznīca;...

Bieži dziļa ticība, dažreiz spēcīga tiekšanās pēc garīguma – piemēram, mūkiem u. tml. – noturīgums, secīgums.
Oriģinalitātes pieskāriens. Bieži vien senas baznīcu tradīcijas, kā kristīgi ezotērisko tradīciju atliekas. Mācības par gudrību (Marija/Sofija).
Lielākajā daļā gadījumu skaisti, bet stingri tradicionālie rituāli, piemēram, 3 stundu stāvēšana kājās. (izņemot, piemēram, unikālo Sv. Toma baznīcu). Maz piemērotas mūsdienīgu un jaunu cilvēku daudzveidīgai meklēšanai it īpaši to, kas vēl nesen ir bijuši ateistu aprindās – kas bieži vien ir baznīcas perifērijā un domā laicīgākās kategorijās.
Komunistiskais spiediens un nacionālistiskās prioritātes lika dažām baznīcām ierobežot savu darbību vai arī radīja to naidīgumu pret citām baznīcām un tautām. ...
Brīvās baznīcas, evaņģēliskās baznīcas, Vasarsvētku baznīcas, kvēkeri;

Citas organizācijas, kas dažkārt tiek uzskatītas par “sektām”* ar apšaubāmiem argumentiem - Adventisti, Jaunā Apustuļu baznīca, mormoņi un citi.

Pieticība un bezkompromisa attieksme saistībā ar savu ticību un morāles vērtībām. Vienkārša un dabiska attieksme pret Jēzu Kristu atver tiešu pieeju Viņa enerģijai, it īpaši tiem, kas tam ir piemēroti. Spēcīga ticības izjušana, neparasta apskaidrība lūgšanas laikā, dziedniecība ticības ietekmē utt. dievkalpojumos. Intensīvas Bībeles studijas bez sarežģīto vietu apiešanas; spēcīgs savstarpējais atbalsts draudzes locekļu starpā – šie kristieši par Dievu atceras ne tikai svētdienās un Ziemassvētkos. Bez daudzkārtējas ticības stiprināšanas nav tiešu metožu, kā sagatavoties garīgajiem pārdzīvojumiem. Bieži vien klusuma un uz kristīgo meditāciju balstītu metožu trūkums (tas trūkst arī lielākajai daļai citu baznīcu).
Morālā stingrība, ko ar labākajiem nodomiem ievēro savstarpējās attiecībās, bieži sastāv no aizliegumiem, bez padomiem, piemēram, par to, kā veidot īsti draudzīgas attiecības.
Bieži nevēlēšanās saprast daudzveidīgās kristīgās pieredzes, kas sniedzas ārpus viņu ierasto priekšstatu rāmjiem. Nereti pastāv uzskats, ka, lai pievērstu citus ticībai, pilnībā pietiek ar to, kas ir pietiekams pašiem. Savas baznīcas kā īpaši izredzētās izjušana.
Dažreiz – pretēji šo kustību oficiālajai nostājai – tās atbalstīja arī kādus politiskos spēkus. ...
Vairākums protestantu baznīcu

un progresīvo „atvērto baznīcu” kustību.

Piemēram, Luteram ticības vistiešākais avots bija Bībele.
Plaša iesaistīšanās sociālajā darbībā. Bieži vien atvērtība, gatavība arī politisko lēmumu pieņemšanā balstīties uz ticību, spēja domāt pastāvīgi un pamācīt arī citus, turklāt ne tikai “morāles tematikas” ietvaros.
Atvērtība ekumeniskajām attiecībām ar citām baznīcām. ...
Mūsdienās vēsturiski kritiskā teoloģijas izpēte “nogalina” ticību daudzām lietām - un garīdznieku semināros cenšas iemācīt, kā tomēr draudzei sludināt ticību.
Daži meklē veidus, kā garīgi padziļināt ticību, bet tas reti dalās ar tiem ar citiem.
Izplatīta ir paviršība un pārlieka pielāgošanās sabiedrībai - arī baznīcas pasākumos. Reizēm baznīcas pat radīja problēmas un negatīvas tendences patērētāju un konkurences sabiedrībā (kalvinisms). ...
Kreisi orientēts katolicisms, feminisma teoloģija, “trešās pasaules” atbrīvošanas teorija.

Senā katoļu baznīca.

Pietuvinātība cilvēku dzīvei, kristīgi motivēta cīņa par sociālajām un cilvēku tiesībām utt. Vērīga attieksme pret to, kas notiek pašā baznīcā. Centieni rast piemērotu garīgo un cilvēcisko lomu arī sievietēm. Kopš kāda laika atvērtāka attieksme pret mistiskajiem ticības iepazīšanas veidiem. ... Dažiem ticība ir kļuvusi vienkāršotāka. Dažreiz pastāv tikai viedokļi par dzīļu psiholoģiju un sociālajām mācībām (kas attiecas uz visiem, pat uz humānistiem).Dažas feministu teoloģijas pārstāves ir iedvesmojuši senie kulti, un ne vienmēr tiek pārbaudīts, cik lielā mērā tie ir savietojami ar kristietību...
Romas katoļu baznīca

un stingrākas katoliskās kustības, piemēram, saistībā ar Jaunavas Marijas pravietojumu un harizmātisko kustību un misticismu.

Šīs baznīcas ticības un rituālu saglabāšana, piemēram, Marijas dievināšana un citi tradicionālie elementi, kas trūkst dažās citās baznīcās.
Labdarība, sociālais vērīgums visā pasaulē.
Daļēji kalpo kā kavējošais faktors sabiedrības ētisko normu pagrimumam.
Vismaz dažas iekšējās attīstības metodes (garīgie vingrinājumi, vienkāršas meditācijas dažiem baznīcas biedriem.
Mistiķiem, kuri visbiežāk ir tieši šīs baznīcas pārstāvji, ir pieredze Kristus krustā sišanas noslēpuma pārdzīvošanā. (Arī labi zināmais teologs Rahners secināja, ka nākotnes baznīcai vajadzētu veicināt kristīgo misticismu). ...
Šīs baznīcas iekšienē likmes tika liktas uz doktrīnām un dogmām un baznīcas vadības varu, nevis apmācīt cilvēkus, kas saprastu mūsdienu cilvēkus, kas bieži ir pašpaļāvīgi. Gandrīz netiek mēģināts atrast tādu valodu, kādā mūsdienu baznīca varētu padarīt ticību saprotamu dažādiem cilvēkiem. Morāles vērtības galvenokārt tiek izteiktas baušļos un aizliegumos. Ētisko “bremžu” funkcija nesniedzas līdz patiesai pārveidei un atjaunošanai.
Ir uzsākti mēģinājumi tikt vaļā no agrākajām inkvizīcijas un karu metodēm un sākt sadarbību ar laicīgās varas pārstāvjiem, tomēr šis ir grūts ceļš.
Tiek propagandēts uzskats, ka tikai sava baznīca ir pilnīgi patiesa.
Arī mistiķi labākajā gadījumā tikai tiek paciesti, neņemot vērā viņu kā ceļvežu lomu.
Rūdolfa Štainera kristīgā kopiena un kristioloģija; un kristīgie rozenkreiceri;

Īpašās kopienas: Jaunās atklāsmes kustības

Citas skolas, piemēram, tās, kuru pamatā ir Prof. J. Hurtaka mācības.

Šāda pieeja kristietībai ir līdzīga sen aizmirstajai (Tādējādi šāda veida kristietības nebija, un tas noveda pie daudziem gadījumiem mūsdienu baznīcās, kur nepieciešami uzlabojumi).l
Tiek izmantotas dažādas metodes, kā piekļūt tuvāk Dievam.
Piemēram, Hurtaks, strādā pie „Dieva Vārda” no senās Bībeles valodas. ...
Piemēram, antroposofisti strādā “Kristus Garā”, tomēr tieši neiekļauj Viņu savās lūgšanās( Rūdolfa Štainera izveidotā kristīgā kopiena neattiecas tieši uz antroposofiju).
(Ne visu mūsdienu rozenkreiceru grupu un alķīmiķu darbība liecina par to kristīgo izcelsmi).
Jaunās Atklāsmes kustības, kas pamazām novirzās no mistiķa Jākoba Lorbera mācības, vadās ne tikai pēc Bībeles, bet arī pēc pravietojumiem.
Ir nepieciešams izveidot savu viedokli par šo jomu, lai varētu novērtēt mācības****.
Dažas uz kristietības robežas esošas līdz galam nenoformētas grupas, piemēram, tās, kas tuvas Jaunā laikmeta grupām. Cenšas iziet aiz mūsdienu nepilnīgās materiālistiskās sabiedrības rāmjiem, kas ir saskaņā ar Atklāsmi.Tā virtā, lai nosodītu citus, lūkojas uz savām vērtībām un pieredzi. Dialogs ar daudzām skolām. ... Nav stingras robežas starp Kristu un citiem "Kristiem", kā arī dažu kustību “kristīgo apziņu”.Neskatoties uz to, ka reliģijas ir vienotas savos uzskatos par ētiku, bet ne pašu ticību, atšķirības tiek retušētas mākslīgi, kas tomēr nepalīdz.Tādēļ, ka Dievs stāv pāri visam, tomēr dažreiz netiek saprasts, ka ētisko lēmumu pieņemšanu uz zemes ne vienmēr ietekmē konstruktīvie un destruktīvie spēki. Tādēļ arī rodas iecietība pret negatīvām izpausmēm, nepietiekama ētiskā izturība grūtību priekšā, kas ir raksturīga iezīme organizētajā kristietībā. Kā kustības maz piedalās sabiedrības problēmu risināšanā. ...

* Būtu arī iespējams salīdzināt baznīcas ar sākotnējiem 12 apustuļiem. Dažādi cilvēki dažādās baznīcās rod to, kas palīdz viņiem virzīties uz priekšu.
**Ja jūs interesē kāda noteikta grupa, un tā: a) dod jums personisko brīvību un ļauj uzturēt attiecības ar ģimeni un draugiem; b) neatbalsta neētisku rīcību; c) necenšas iegūt jūsu īpašumu (izņemot biedra naudu - vai dažās valstīs nodokli – vai brīvprātīgos ziedojumus);d) atsaucas uz Bībeli vai Jauno Derību (uz Jēzu Kristu);e) atzīst, ka tā nav vienīgā patiesā kristietības grupa; - tātad apzīmējums "sekta", kas parasti tiek lietots negatīvā nozīmē, uz to neattiecas. Tas ir neatkarīgi no to teoloģisko skaidrojumu novērtēšanas – kas ir visām baznīcām – un no viņu papildu tradīciju vērtējuma – kas pastāv gandrīz visās baznīcās, izņemot protestantu jeb evaņģēliskās baznīcas.
***Piemēram, pats Jānis, Aleksandrijas Klemenss, Origēns, paulikāņi, Joahims del Fiorē, skolotājs Ekhards, Taulers, Zeize, Nicolaus of Kues (Cusanus), Jākobs Boeme, Angelus Sizēliuss, Pareacels, Novalis utt. Arī šādās apindās , līdzīgi kā baznīcās, var būt ierobežojumi, tomēr tās arī ir daļa no kristietības. Bogumilu un katariešu uztvere bija savā ziņā līdzīga, tikai viņi vienpusēji izolējās no pasaules.
****
Skat. nodaļu “Kā izturēties pret pravietojumiem” ways-of.christ.net pamattekstā. Ne visas šāda veida grupas darbojas kā sava veida baznīcu konkurentes, un tās neiesaka cilvēkiem atteikties no savām baznīcām (piemēram, Lorbers). Citas grupas kritizē lielās baznīcas, jo tās jūtas to vajātas.

c) Pieejas konfliktu baznīcu starpā risināšanai ekumeniskajā kustībā.

Kristietība sāk pilnībā izpausties, ja palūkojamies uz baznīcu ekumenisko daudzveidību. Ikviens, kurš atzīst par kristīgu mazāko izplatīto pamatbaznīcu kopsaucēju, dod cilvēkiem un baznīcām to, kas viņiem nepieciešams, lai virzītos uz priekšu kristietības atjaunošanā. Ja salīdzina ar agrīno baznīcu, kristietība ir kļuvusi virspusējāka. Kristiešiem nepieciešams mācīties vienam no otra. Tomēr katram ir iespēja saglabāt savu identitāti. Lielāka apziņa par kopīgu piederību baznīcu dažādībā nenozīmē centienus tagad izveidot vienotu kristietība modeli. Pats Kristus savās vēstulēs 7 baznīcām nemaz nepiemin šo vienotību. Viņš zināja, ka cilvēki ir dažādi. Citur gan Viņš pareģo, ka nāks laiks, kad būs viens gans un viens "ganāmpulks", kas nebūt nenozīmē, ka šajā ganāmpulkā nav iekšējas atšķirības. Visaugstākais gans ir Kristus pats. Viņš ir arī vienīgais , kurš varēja panākt pareizā veidā visu baznīcu apvienošanos. Kurš gan klausītu kādu citu? Tomēr soļi šajā virzienā ir iespējami. Šeit ir doti daži komentāri par to, ko baznīca uzskata par galvenajiem šķēršļiem šajā diskusijā (lielākā daļa cilvēku baznīcās nav ieinteresēti šo šķēršļu novēršanā):

0. Svarīgs pamats ir baptisma kā sakramenta uztveršana.
Otrā Vatikānā Kongresa laikā 1962. gadā iezīmējās jau dažas ekumeniskās kustības iezīmes. Tika nolemts, ka tādi elementi kā Dieva Vārds, patiesa žēlsirdība, cerība, mīlestība un Svētā Gara dāvanas - gan redzamās , gan neredzamās - pastāv arī ārpus katoliskās baznīcas un ka iesvētīšana un grēku izpirkšana ir iespējama arī citās baznīcās. Tomēr joprojām katoļu baznīca sevi uzskatīja par vienīgo pilnīgo baznīcu.

1. Katoliskā baznīca apgalvo, ka protestantu jeb evaņģēliskajām baznīcām neesot nepārtrauktas "pēctecības”, uzliekot rokas kopš sākotnējo apustuļu laikiem, saistībā ar bīskapu un priesteru iesvētīšanu. Šī iemesla dēļ tās netiek atzītas par līdzvērtīgām baznīcām. Tomēr dažas protestantu baznīcas radās tādēļ, ka atbilstoši kungi pievērsās jaunai ticībai, droši vien, ka viņu vidū bija arī katoļu mācītāji. Viņi, savukārt, piedalījās citu mācītāju iesvētīšanā. Roku uzlikšanas, lai svētītu utt., pamati tiešām meklējami Bībelē. Bībelē netiek noteikti teikts, ka priesteriem jābūt nemitīgumam, lai uzliktu rokas. Tomēr, ja kāds to vēlas skaidrot šādi, ir iespējams, ka arī evaņģēliskajās baznīcās tiktu atsākta roku uzlikšana, kas nemaz nekaitētu to reputācijai. Šim nolūkam viņi varētu atrast kādu viņu pašu baznīcā vai ārpus tās, kurš ir daļa no šīs nepārtrauktās ķēdes. Tas būtu lielāks izaicinājums protestantu baznīcu pašapziņai.
Ir arī cita iespēja, ko varētu pieņemt visas baznīcas, proti, ka katrs var tieši lūgt par viņa saistību ar Svēto Garu, kas citādi izpaužas roku uzlikšanas rituālā. (To varētu darīt pat katrs ticīgais. Ir cilvēki, kuriem ir īpašas spējas veikt kristīgo dziedniecību, nemaz neesot īpaši ievētītiem - viņiem šīs spējas var izpausties vēl vairāk nekā jebkurām iesvētītajām personām). Tad mācītājs, kurš saņēma Svēto Garu, varēja nodot to tālāk klasiskajā roku uzlikšanas veidā. Šāda versija, iespējams, šķistu neparasta katoļu baznīcai. (Tomēr arī protestantu baznīca nav to praktizējusi, tāpēc nevienai no baznīcām nebija negodīgas priekšrocības). Lai minētu precīzāk, katoļu baznīca to var atzīt kā iespēju un piebilst, ka ar ierastajiem līdzekļiem neesot iespējams pārbaudīt Svētā Gara iedarbības nemainīgumu tādā veidā. Tomēr vienmēr ir bijuši katoļi, kas ir spējuši pateikt, vai tas iedarbojas vai nē. (piemēram, Tēvs Pio u. c.) Turklāt ir jautājums par to, ko darīt saistībā ar iesvētīto personu katoļu baznīcā, kas, iespējams, traucējusi Svētā Gara plūsmai, rīkojoties krasi nepareizi. Vai šis cilvēks joprojām spētu dot Svēto Garu? Precīzu un ticamu atbildi uz šiem jautājumiem nav iespējams bez pētījumiem vai tādu cilvēku kā Tēvs Pio palīdzības.

2. Jautājums par apustuļa Pētera, citu baznīcu izpratnē tēva, lomu katoļu baznīcai ir saistīts ar viņa kā Jēzus sacīja Sv Pēterim, lai tas parūpējas par Viņa “jēriem” un “avīm” (Jāņa evaņģ. 21). Tomēr Jēzus neuzticēja viņam citus mācekļus un viņu skolniekus, bet gan visus pārējos kristiešus. Piemēram, Jānim bija savas baznīcas Āzijā (skat. augstāk), Pāvils bija atbildīgs par daudzām draudzēm utt. tāpēc varētu rasties jautājums, ko mūsdienās nozīmē fakts, ka Sv. Pētera sekotāji “izved avis ganībās”. Pareizticīgo baznīcas pārstāvji ir izteikušies, ka viņi būt ar mieru pieņemt pāvestu kā “goda vadītāju”, kuram nav tiešas varas pār citām baznīcām, līdzīgi kā agrīnajā baznīcā, kur Romas pāvests tika atzīts kā pirmais līdzvērtīgo vidū. Pat daži protestantu teologi par to izteicās, tomēr Vatikāns uz to tieši nereaģēja. Vēlāk Pāvests citām baznīcām rakstīja, ka tām vajadzētu apsvērt, kādai, viņuprāt, vajadzētu būt pāvesta lomai. Šādi apsvērumi nevienam neko ļaunu nenodarītu. Ja baznīcas apvienotos, tām pavisam noteikti vajadzētu izvēlēties līderi, kas būtu pieņemams abām pusēm.

3. Protestantu baznīcas vēlētos, lai katoļu baznīcā par mācītāja amatā tiktu ordinētas arī sievietes. Tomēr pareizticīgo baznīcām, daļai anglikāņu baznīcas un dažiem protestantiem šajā jautājumā ir sarežģījumi. No otras puses, arī katoļu baznīcā, piemēram, Vācijā, tautas iniciatīvas grupa “Mēs-baznīca”, to pieprasa. Vienalga, cik svarīgs būtu šis jautājums, ir grūti saprast, kāpēc to nepieciešams atrisināt ekumeniskās diskusijās. Šo jautājumu vajadzētu risināt katrā baznīcā saskaņā ar tās apziņu. Jebkurā gadījumā ;pašlaik Vatikānam nevajadzētu noliegt protestantu baznīcas tiesības mācītāja amatā ordinēt sievietes, it īpaši baznīcu tuvināšanās procesa laikā. Dažādās pieejas varētu kalpot kā pozitīvs stimuls darbā katras baznīcas iekšienē.
Bībelē (Pāvils) ir noteiktas tikai nedaudz atšķirīgas tradicionālās sieviešu un vīriešu lomas sabiedrībā. Tajā laikā neviens nerunāja par to, ka sievietei vispār vajadzētu būt mazāk tiesībām. Mācekļu aprindās bija zināms, cik svarīga bija, piemēram, Marijas vai vispār sieviešu, loma, pat pirmā Vasarsvētku (ebreju Vasarsvētku) notikuma laikā. Teicienam "Sieva, esi klusa sabiedrībā" pavisam noteikti bija cita nozīme, nevis tā, kas tikai skaidrota vēlāk un kam nav nekāda sakara ar jautājumu par to, ka sievietēm ir mazāk tiesību. Tomēr ir šaubas par to, vai baznīcas var nonākt pie viena un tā paša skaidrojuma. Tāpēc Tie, kuri uzskata, ka šo jautājumu var atrisināt, to saistot ar diskusijām par baznīcu vienotību palīdzēs ātrāk, varētu piedzīvot vilšanos. Iespējams, vieglāk ir risināt šos abus jautājumus atsevišķi. Kad tuvosies laiks apvienoties, mēs redzēsim, kura baznīca ir gatava ko darīt.

4. Marijas dievināšana, kas ir labi zināma katoļu un pareizticīgo baznīcās, netiek praktizēta protestantu baznīcās, tomēr šis fakts netiek uzskatīts par galveno šķērsli baznīcu vienotībai. Otrajā Vatikāna kongresā tika pieņemts, ka liturģiskajos jautājumos, atkarībā no ticīgo temperamenta, var būt pat pozitīvas atšķirības. Mēs zinām, ka pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados bija centieni ieviest noteiktu veidu, kā godināt Mariju arī protestantu baznīcā.

5. No vienas puses ir skaidrs, ka baznīcas likums (kanonisko likumu kodekss-KLK) ir ļoti sāpīga tēma, jo savā iepriekšējajā formā bija daudz iespēju to ļaunprātīgi izmantot. Bet tā nozīmei šodien nevajadzētu būt šķērslim, kas kavē baznīcu vienotību. Tomēr Bībele nepastiprina tradicionālo baznīcas likumu lomu katoļu baznīcā. Pašlaik tas attiecas tikai uz vienu atsevišķu baznīcu. Katrai baznīcai kā atsevišķai vienībai vajadzētu un pat savā ziņā tai ir jābūt saviem statūtiem un saviem baznīcas likumiem, lai cik samāksloti arī tie nešķistu. Šādu noteikumu maiņa baznīcā ir pašu baznīcu ziņā - kamēr neviena nevēlas, lai visas pārējās baznīcas bez ierunām tos pieņemtu. Pat, ja kāds vēlas apspriest KLK pārņemšanu, pat katoļu baznīca visdrīzāk pieprasītu, ka šī procesa īstenošanai jāsasauc kopēja baznīcas pārstāvju sapulce, kā uzdevums būtu vienoties par jaunu likumu ieviešanu vai vismaz sagatavot to projektus. 1983. gadā katoļu baznīca pati pieņēma izmaiņas savos likumos, kas saistītas ar “dialoga ar pasauli teoloģiju”, par ko bija vienošanās otrajā Vatikāna kongresā 1962. gadā. Tāpēc arī šī tēma nav šķērslis ceļā uz vienotību.

6. Vēl viens strīdīgs moments – jautājums par cilvēka attaisnošanu Dieva priekšā vai nu caur darbiem vai Pestītāju. Tomēr, tā kā šajā jautājumā ir panākta vienošanās starp katoļu un protestantu baznīcu, var uzskatīt, ka tas būtu noskaidrots.

Tādējādi baznīcas, sekojot ekumenisma garam, patiešām varētu turpināt tuvināšanos, nemokot* Kristu ar savu atsvešināšanos. To patiesi vajadzētu darīt "ar jūtīgumu un viena otra ņemšanu vērā, ar pacietību un drosmi, godājot to patiesību" (kā to ir sacījis Jānis Pāvils II). Neskatoties uz to, jau šodien ir izjūtama “kopējas baznīcas” Kristus Garā klātesamība, ko veido visi tie, kas savā veidā seko Kristum un cenšas “izpildīt Tēva gribu”, - vienalga, kurai baznīcai viņi pieder un vai vispār kādai pieder, vai viņi noteikti visu laiku izmanto jēdzienu kristietība. Tas ir “Kristus ceļu” mājaslapas pamatā. Šāda veida pieredze dažām kustībām nav likusi atteikties no centieniem panākt šādu vienotību. Tomēr, šāda vienotība patiesi ir jāsasniedz, ar parakstu uz dokumenta būs par maz.

*) Tādas baznīcas kā katoļu varēja uztvert impulsus, kas nāk, piemēram, no pareizticīgās kristietes Vasulas Raidenas vēstījuma grāmatā “Patiesā dzīve Dievā” (angļu val. “The true life in God”), 1. sējumā. Katoļu baznīca uz šādiem rakstiem raugās kā uz “personīgajām iedvesmām” (skat. "Iedvesma un baznīcas”). Tomēr šīs saturs ir vairāk kā interesants iesaistītajiem cilvēkiem. (Mājaslapā literatūra ir minēta kā papildu informācijas avots, un mūsu viedoklis nav no tās atkarīgs).

Kāpēc man ir vajadzīga baznīca vai draudze?

Protams, ir iespējams nodibināt individuālu saikni ar Jēzu Kristu un Dievu. (Skat. arī lapu "Lūgšana...") Tā ir lietas būtība. Dievs spēj Pats cilvēkā ielikt impulsus, ja vien cilvēks spēj šīs smalkās zīmes saskatīt.

Tomēr ir arī cits šīs saiknes līmenis, kas var atklāties tikai, esot kopā ar citiem. “Kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū” (Mateja evaņģ. 18, 19-20).I Sākotnēji tiek domāts tas, kas tiek teikts. No attāluma šādu saikni ir iespējams nodibināt, piemēram, ja cilvēki savlaicīgi vienojas par konkrētu laiku, tomēr šādā veidā to izdarīt ir grūtāk. Mistiķis varētu izjust šāda veida vienotību arī bez iepriekšējas vienošanās, tomēr vairākumam cilvēku tas būtu par sarežģītu. Parasti cilvēki nedzimst eremītu jeb vientuļnieku dzīvei.

Šāda veida kopiena var pārveidoties par regulāru privāto loku. Tomēr šādu kopienu var atrast baznīcas draudzēs vai kādā citā reliģiskajā kopienā, kas atbilst cilvēka ticībai. Lai arī dažu baznīcu tradīcijās var tikt pārlieku uzsvērta to nozīme ticīgajiem, lietas būtību tas nemaina.

atpakaļ

Septiņi zīmogi.

Sākotnēji šajā vīzijā tiek aprakstīti “24 vecaji”, “7 gari pie Dieva troņa” un “četras dzīvās būtnes”, kas pielūdz Dievu – kā dažādu sākotnēju iezīmju un radīšanas izpausme. Tad tikai “jērs”- ar Kristus īpašībām – varēja atvērt grāmatu ar septiņiem zīmogiem (Atklāsmes grāmata 4-8, 1). Notikumi risinās debesīs, tas ir, šajā kontekstā – Dieva teritorijā. Sākotnēji zīmogu nozīme tiek aprakstīta līmenī, kā spēki tiek raksturoti ar simboliem – četriem dažādas krāsas zirgiem un jātniekiem. Izmaiņām šajā līmenī, piemēram, tēliem un sapņiem, ir tikai netieša ietekme uz zemes notikumiem.

Neskatoties uz to, ka šo atklāsmes līmeņu daba pirmām kārtām ir vērsta uz psiholoģiska rakstura attīstību plašākā mērogā, sākumā tiek teikts: “es tev rādīšu, kas notiks pēc tam" (pēc 7 draudzēm). Attiecīgi R. Štainers un Arturs Šults izteica domu par 7 turpmākām "zīmogu kultūrām" uz zemes, kas saistītas ar atbilstošu apziņas līmeņu attīrīšanu. Meksikā sarakstītajā grāmatā "Patiesās dzīves grāmata"("Book of true life"), kā tapšanas iedvesma tika smelta kristietībā, zīmogi tiek izskaidroti kā visa vēsture no "Kaina un Ābela" laikiem līdz pat pareģotajam pasaules galam.

Jebkurā gadījumā šajā tekstā sniegtā informācija neļauj skaidri pielīdzināt zīmogus mūsdienu fiziskajai zemei. Ja mēs domātu tādā pat veidā kā dažas no brīvajām baznīcām, tad vismaz pirmo četru zīmogu atbalss varētu atbilst diviem pasaules kariem, turpmākam spēka līdzsvaram starp Austrumiem un Rietumiem, un izsalkumu un epidēmijām. Tam varētu sekot citu reliģiju pārstāvju vajāšana un kosmiskas izcelsmes nelaimes: meteorīti, zemestrīces, iespējamas polārās izmaiņas – skat. nodaļu: „Septiņas pēdējās mocības”.

Starp 6. un 7. zīmogu tekstā ir minēti “aizzīmogotie” un “lielā baltās drānās tērpto daudzveidība debesīs”.

Aina Jāņa evaņģēlija 2. nodaļā: kāzas Kānā un skats, kurā Jēzus padzen no tempļa tirgotājus un naudas mijējus – pēc kopēja patosa un kareivīgā noskaņojuma – jau atgādina mums šīs Atklāsme grāmatas nodaļas (salīdzināt mūsu nodaļas “Kāzas Kānā” un “Svētās dusmas” un Jāņa evaņģ. 2. nodaļu).

Jāņa evaņģēlija 5. nodaļā Jēzus pareģoja, ka tiks nodalīti gari, kas darījuši labu un tie, kas ir darījuši ļaunu, aprakstā par septiņiem zīmogiem tiek turpināts raksturot "12 izvēlēto no ciltīm dvēseļu aizzīmogošanu".

atpakaļ

 

Septiņas bazūnes.

Vīzija ar septiņiem eņģeļiem ar bazūnēm notiek "debesīs" (Atklāsmes grāmata 8,2 - 11,19). Augšupejošās “svēto lūgšanas”, “uz zemi sūtītā altāra uguns” un arī bazūnes pašas kā instrumenti izmantotas ar galvu (muti) atspoguļo daudz garīgāku līmeni – kā tas būtu sapņos ar šāda veida simboliem. Šajā gadījumā tā ir sākums izmaiņām, kas daļēji skar zemi, kur ir sajauktas dažādas ēnas.

Par spīti šai garīgajai, nevis fiziskajai “bazūņu” dabai, ezotēriķi ir arī centušies aprakstīt tās kā zemes “7 bazūņu kultūras” pēc zīmogiem. Lai arī ir sarežģīti rast tā atbilstības ar mūsu laiku, nebūtu neiespējami saistīt mežu izmiršanu un apkārtējās vides saindēšanu saistībā ar pirmo un otro bazūni. Saistībā ar trešo bazūni tika novērots, ka lāpa krita uz trešo daļu upju vārdā “Černobiļa”, kas dažās vietējās valodās nozīmē to pašu. 4. bazūne varētu norādīt uz zvaigznāju izvietojumu, kas 1987. gada augusta vidū bija vērojams visu planētu kosmiskajā trijstūrī. Tajā pat laikā daļa “Jaunā laikmeta” kustības sekotāju bez jebkādas saistības ar Atklāsmi, tomēr pieminot 144 000 cilvēku - indiešu pravietojumos dēvētus par “varavīksnes kaujiniekiem” – meditēja pirms jauna posma sākuma ceļā uz jauno laikmetu. 5. bazūne - dūmi no akas, dzelzs siseņi, pieci ciešanu mēneši... - varētu kaut nedaudz atgādināt par saistību ar 1991. gada Persijas līča karu; arī 6. bazūne, kas varētu simbolizēt zemestrīces. Septītā bazūne ved uz “Dieva templi”, to pavada zibeņi un balsis, pērkons un krusu, kam arī varētu būt iekšēja, mistiska nozīme.

Līdz ar 7. bazūni ir arī balsis: “Pasaules valstība ir kļuvusi par mūsu Kunga un Viņa Kristus valstību”, vismaz garīgā līmenī ir kaut kas izlemts, kas vēl nav pilnībā realizēts uz zems. Bazūņu “spēku” var salīdzināt ar “apskaidrošanos” Tabora kalnā (skat. ar to saistīto nodaļu un Mateja evaņģ.17. nodaļu) un ar mācībām šajā kontekstā, arī ar Kalna sprediķi utt. (skat. "Kalna sprediķi” un Mateja evaņģ. 5-7).

atpakaļ

 

"Septiņi pērkoni” un divi pravieši.

Pēc 6. bazūnes “runāja septiņi pērkoni”(Atklāsmes grāmata 10 – 11, 14). Tiek uzskatīts, ka Jānis apzīmogoja dzirdēto un to nepierakstīja. Tad viņš “debesīs izmēra Dieva templi”. Divi pravieši tiks nogalināti un atdzīvināti. Šeit tiek vilktas paralēles ar Lācara augšāmcelšanu no mirušajiem evaņģēlijos (Jāņa evaņģ. 11. nodaļā un mūsu nodaļā). 

atpakaļ

 

Sieviete un pūķis.

Visos notikumu attīstības posmos piedalās gan gara nesēji, gan arī negatīvie spēki. Tekstā dažviet vairāk izskaidrota viena puse, dažviet – otra. Zīme debesīs, “sieva, saulē tērpta, mēness apakš viņas kājām un viņai galvā divpadsmit zvaigžņu vainags” (Atklāsmes grāmata 12) nekļūdīgi norāda uz “Sofiju” – grieķu valodā: gudrību - debesu vai universālo māti ne tik daudz zemes mātes aspektu; skat. šīs mājaslapas nodaļu "Pirmais vasarsvētku notikums”. Par viņas iespējamo saikni ar Mariju jau ir minēts. Vecumdienās Marija dzīvoja alā, kurā tika pielūgta antīkā dieviete Kibele. Tas bija ļoti simboliski tādā ziņā, ka tas šajā kontekstā bija kaut kas jauns. Viņas “bērns” Atklāsmes grāmatā - debesu izcelsmes bērns, pirmkārt, ir arī debešķīga būtne, kam “jāvada visas tautas ar dzelzs zizli un kurš nemitīgi mudinātu cilvēkus sekot savai patiesajai sirdij un tam būtu jāsaistās ar īpašo veidu, kādā darbojas kosmiskais Kristus. Zizli var arī uztvert kā “dzelzs priekšmetu”, tādējādi tas nav tikai karaļa simbols, bet gan “iniciatora” simbols un tam arī var būt saistība ar “debesu saimniekiem”. Skat. nodaļu “Septiņas pēdējās mocības”.

Šeit mēs varam pamanīt saistību starp “kāju mazgāšanas” garīgo nozīmi un iepriekš minēto Marijas no Betānijas veikto iesvaidīšanu (mūsu nodaļa “Kristus kāju mazgāšana” un Jāņa evaņģ. 12, 13). Ir iekļauts arī “jaunās dzimšanas” motīvs augstākos attīstības līmeņos.

"Pūķis” ar tā negatīvajiem eņģeļiem ir otra puse. “Miķelis un viņa eņģeļi” visuma kaujā pūķi uzvar un nogāž to zemē. Gan debesis, gan zeme aizstāvēja sievu.

atpakaļ

 

Jūras “zvērs ar septiņām galvām”.

Šajā vīzijā parādās arī divi citi negatīvie spēki. Sākumā vieni, kas saistās ar vēlmēm un vieglprātību (Atklāsmes grāmata 13, 1-10; salīdzin. ar mūsu nodaļu “Kārdinājumi” un Mateja evaņģ. 4, 5-11). Septiņas galvas vēlāk pašā Atklāsmē tiek skaidrotas kā “septiņi kalni, uz kā sēž Babilona, nomaldījušos māte” un kalni, savukārt, kā “septiņi karaļi”. Pašā Atklāsmē desmit ragi tiek skaidroti kā “desmit karaļi”, kuri ir vienās domās un dod spēku šim zvēram.

Citu lietu starpā, “Septiņu kalnu”, kas varētu mums atgādināt par Romu kā “septiņu kalnu pilsētu”, dēļ ir brīvās baznīcas, kas ar “Babilonu” saprot pāvestību. Tomēr tas šķiet nedaudz uzspiesta un, neskatoties uz katoļu baznīcas problēmām, trūkst arī attiecīgās simbolikas. Atklāsmes grāmatā 18:11-23 tiek dota viennozīmīga norāde uz globālo pasaules tirgu. (Skat. nodaļu "Pēdējās septiņas mokas un Babilonas beigas...".) Dzīvnieka „attēls” saskaņā ar Atklāsmes grāmatas nākamo 14. nodaļu varētu būt saistīts ar nepareiziem Jēzus attēliem (priekšstatiem par viņu). Tas varētu būt saistīts arī ar tieksmēm vai kultam līdzīgām atkarībām no plašsaziņas līdzekļu ierīcēm.

Šī “zvēra” varu var uzveikt ar spēku, kas aprakstīts mūsu nodaļā "Pēršana ar pātagām” - Jāņa evaņģ. 19, 1.

atpakaļ

 

"Zvers ar diviem ragiem" no zemes dzilem.

Šeit (Atklāsmes grāmata 13, 11-18) mēs redzam negatīvo spēku, kas vērsts pret materiālistiskajiem ierobežojumiem (“iedzimtas nepieciešamības”). Salīdzināt mūsu nodaļu “Kārdinājumi”un Mateja evaņģ. 4, 1-4.

Doma par cilvēku iezīmēšanu uz pieres vai uz labās rokas, tāpat kā šajās nodaļās minētais skaitlis 666 kā priekšnosacījums spējai pirkt un pārdot, jau ļoti skaidri ir manāms mūsdienu notikumos pasaulē. Datoru tīkla iespējas un personīgo datu apmaiņa, banku kartes, starptautiskais bankas kods 666, svītru kodi ar trim norobežojošām dubultlīnijām, kas kodu valodā nozīmē 666, Kanādā un Malaizijā jau pārbaudītās personības identifikācijas noteikšanas ierīces, kas nolasa informāciju no cilvēka pieres vai rokas, vecā Eiropas kopienas darījumu centra Briselē segvārds "La bête", kas tulkojumā no franču valodas nozīmē “zvērs”, un līdzīgas izpausmes liecina par noteiktu tendenci, lai arī tā ir neapzināta vai pat apzināta un, iespējams , pat asprātīgi domāta. Bībeliskais “zvērs no zemes dzīlēm” ir identisks “elkam mamonam”.

Ir vērojam vēl viena tendence, kas gan nav vēl pilnībā nostiprinājusies, būtu strādāt pie arvien krasākajām apkārtējās vides problēmām, pirmkārt, ar mazefektīvām, “kosmētiskām” metodēm, bet pēc tam, tā vietā, lai īstenotu demokrātiskas pārmaiņas, izveido maldinošu tehnokrātisku diktatūru. Šo mehānismu būtības apzināšanās tuvina to galu. Šim procesam ir saistība ar spēku, kas minēts saistībā ar "ērkšķu kroni”(mūsu nodaļa un Jāņa evaņģ. 19, 2-3).

Nodaļas par pūķi un diviem zvēriem netiek izsmeltas līdz ar to atspoguļojumu mūsdienās. Darbība, kā jau minēts, risinās ne tikai uz fiziskās zemes. Vīzijā par 144 000, kas atpirkti no pasaules (Atklāsmes grāmatas 14. nodaļa) cita aiz citas parādās dažādas būtnes un eņģeļi, kas ap sevi “pulcina” divu dažādu zemes iedzīvotāju grupas. Tie, kas ir apvienojušies ar zvēru, tiks iemesti “Dieva dusmu kausā”, kas nozīmē, ka viņi tiek atstāti nākotnes spēku varā. Tomēr jāteic, ka Atklāsmē netiek runāts “par mūžīgo lāstu”, galu galā viss rod ceļu pie Dieva un augstākā nozīmē viss tiek ieskauts Dievā. Salīdzin. Atklāsmes grāmatas 22. nodaļu un attiecīgo nodaļu ; šajā mājaslapā par jauno zemi.

atpakaļ

 

„Septiņas pēdējās mocības" un "Babilonas" gals; ...Kristus Otro atnākšanu.

Tie, kas ir spējuši turēties pretī zvēram un viņa tēlam, parādās nākamajā vīzijā tādā līmenī, kas tiek raksturots kā “stikla jūra, kas sajaukta ar uguni”. No “debesu tempļa” atkal nāk septiņi eņģeļi ar “septiņām pēdējām mocībām”, kas tiek lietas no “Dieva dusmu kausa” uz zemes, “jūrā”, “ūdens upēs”, uz sauli, uz “zvēra troņa”, “Eifratas”upē un “gaisā” (Atklāsmes grāmata 15, 5 –Atklāsmes grām 21. nod.)

No vienas puses, mēs redzam, ka šeit pat ir iesaistīts augstāks apziņas līmenis, no otras puses, tas rada arvien dziļāku un daudz eksistenciālāku zemes un apkārtējā visuma redzamās daļas elementu sajaukumu. Čūlas, indes, ciešanas, uguns, tumsa, nelabie “gari” un pasaules katastrofa līdz ar kontinentu pārvietošanos, sauszemes līmeņa pazemināšanos un plūdiem, meteorītu krišanu, kā arī materiālistiskās “Babilonas” sadalīšanās trijās daļās un pilnīgs tās sabrukums (Atklāsmes grāmata 17; 18, 24). “Laika loga” iespēja notikumiem jau ir atainota kopā ar 6. zīmogu.

Šeit par pamatu ir iespējams izmantot arī ilgākus laika posmus. Tomēr Jēzus “pēdējās runas” (piemēram, Marka evaņģ. 13) un daudzi pravietojumi, kas radās pēc Jāņa Atklāsmes, liecina par centrālo notikumu ap 2000. gadu, kas atkal mainīs visa gaitu. (Skat. augstāk: “Kā izturēties pret pravietojumiem”). Zinātniskie atklājumi, kā nozīme vēl nav apzināta, norāda uz to pašu. Vērienīgā zemes magnētiskā lauka samazināšanās pēdējo 200 gadu laikā un pēdējos gados neierasti lielais zemestrīču, vulkānu izvirdumu skaits; saules spilgtuma palielināšanās, neatkarīgi no ierastajiem saules aktivitātes cikliem, kā arī saules aktivitātes augstākais punkts kopš 1999./2000. gada - 2003. gadā...vēl bija vērojama milzīga aktivitāte – tiem, kas apzinās, rāda, ka jānotiek kam neparastam.

Jā pēkšņi notiek liela magnētisko polu nobīde vai arī magnētiskais lauks praktiski sabrūk u neatjaunojas pretējā virzienā, kā tas vairākkārt atkārtojies zemes vēsturē, tas varētu būt arī par cēloni radikālām ģeoloģiskajām izmaiņām. Tā nebūtu tikai jauns stāvoklis cilvēcei, bet, iespējams, arī jauna ģeoloģiskā ēra. Ja magnētiskā “Van Alena josta”, kas ieskauj zemi, uz kādu brīdi zaudētu tās aizsargfunkciju pret “kosmosa putekļu” daļām, pravietojumos minētie meteorītu lieti viegli var kļūt par realitāti.

Mūsu un arī citu ieskati patiesi norāda, ka dažu atutotu minētais vispārējais sabrukums var arī nenotikt, ne kā trešais pasaules atomkarš, ne arī kā pilnīga ekoloģiskā katastrofa, ne arī tā, kā to paredz teorija par zemes ass polu maiņu vai tās izmaiņas attiecībā pret kosmosu. Daudz kas ir mainījies šāda veida vīziju pamatos.

Tā kā apokaliptiskie procesi, no vienas puses, risinās Dievam vēlamā virzienā, bet, no putras puses, daudzi egoistiski cilvēces pārstāvji un to “elite” manipulē ar daudziem dabas procesiem, lai arī ir arī pozitīvas cilvēku darbības ietekmes, uz zemes var notikt ierobežota mēroga izmaiņas, kā dēļ būs neizbēgami astronomiskie “pārkārtojumi”, kā arī būs nepieciešamas izmaiņas cilvēcē un tās apziņā.

Nereti tika pareģoti “antikristiešu” tādu cilvēku diktatoriskie centieni, kas vēlētos saglabāt savu varu, kā arī šo laiku samazināšanās vai gals ar kulmināciju triju tumsas dienu formā. šīs izmaiņas vairs nevar vienkārši neņemt vērā kā muļķības.

Šai sakarā Marijas parādīšanās Garabandālā (Spānijā) simbolizē “lielo brīdinājumu”, kas parāda visiem cilvēkiem iekšēji, kas viņiem jāpārvar sevī – skat. arī Jāņa evaņģ. 16:8; Atklāsmes grāmatu 14:6-20 – ja viņi vēlas pāriet Dieva gaismā – skat. arī Jāņa evaņģ. 16:13. Tas ir saistīts ar zīmi debesīs. Gadu pēc šī notikuma it kā vajadzētu notikt “lielam brīnumam”(izdziedināšanai), atstājot Garabandālā “zīmi”. Ja cilvēce arī pēc tā nepārdomās, nākšot Pastarā diena ar uguni no debesīm (“Dieva dusmu kausi”) – Atklāsmes grāmatas 16. nod.; papildus skat. Mateja evaņģ. 24:28. (Francs Špekbahers (Franz Speckbacher) "Garabandāla” ,120 lpp., vācu valodā; varat grāmatnīcās meklēt arī literatūru savā valodā, vai arī internetā, kā atslēgas vārdu izmantojot “Garabandal”). Pēc šī cilvēkiem varētu būt viss no jauna jāapsver. 
Iespējama sagatavošanās, bez savas dzīves mainīšanas, varētu būt lūgšana
par Svēto Garu tūlīt pat.

Arvien jaunākos “vēstījumos” no citiem avotiem – skat. arī nodaļu “Kā izturēties pret pravietojumiem” – tiek minēta iziešana cauri “nulles zonai”, pēc kā tie, kas ir pietiekami nobrieduši, nokļūst kosmiski garīgajā laukā, ko bieži neprecīzi dēvē par “fotona gredzenu”, un varēs dzīvot fizisko dzīvi, izmantojot “gaismas ķermeņu” spējas materiālās realitātes augstākajās dimensijās (skat. nodaļas “Augšāmcelšanās”un “Miera Valstība”).

Tiek arī solīts, ka Kristus vai tam sagatavoto cilvēku eņģeļi uz laiku atbrīvos no mocībām (salīdzin. Atklāsmes grām. 14, 14-16) vai arī savlaicīgu evakuāciju un turpmāku ārpus zemes spēku palīdzību. Tas, no kurienes gaidīt palīdzību, ir katra cilvēka paša ziņā. Tā kā visumā pastāv gan tumsa, gan gaisma, nākas saskarties ar daudziem sarežģītiem notikumiem un ir labi lūgt Kristum lūgt jūs vadīt visās situācijās un izmantot savas spējas labā un ļaunā atšķiršanai, jo tas ir tieši zemei raksturīgs veids vienotības rašanai - ņemot vērā, ka no augšas nāk jauni spēki.

Šajā reizē patiesībā runa ir par katra atsevišķa cilvēka pēdējo iespēju pieņemt savā dvēselē lēmumu, vai turpināt piedalīties ceļā uz "Miera valstību", kādu Dievs ir paredzējis pasaulei. Šī fāze beidzas ar Kristus atkalatnakšanu (Jāņa Atklāsmes grāmata19, skat. arī Jāņa Atklāsmes grāmata 12, Mateja 24:30; Apg. 1:6-8): Kristus nenāk tikai vienkārši kā pasaules cilvēks, bet gan kā visaptveroša procesa – Dieva "debesu" (un "aizpasaules") un pasaules, kā arī gara (un dvēseles) un ķermeņa tuvināšanās - kodols. Neskatoties uz to tiek aprakstīta arī Kristus kā reāla cilvēka atkalatnākšana, tātad ne tikai viņa ietekmē notikušās cilvēces izmaiņas kā to uzskata daži moderni grupējumi. Šim notikumam ir tieša vai netieša ietekme uz visiem cilvēkiem, ne tikai uz kristiešiem. Jēzus atkalatnākšana kā lieciniekam savējiem Pastardienā tiek aprakstīta arī Korānā. Arī daudzu citu reliģiju pareģojumos ir paredzēts, ka viņu profētiem atkal būs svarīga loma, lai palīdzētu saviem sekotājiem.

Arī šajā Atklāsmes posmā nav domas par nožēlu. Tā drīzāk ir kā daļa no loģiskas koncepcijas, kas aicina sākt kārtējo dzīves evolūcijas ceļa posmu uz zemes. Izaicinājums ir piedzīvot to kā abpusēju pāreju pie augstākām lietām – kur katrs no mums atradīs pareizo vietu savai attīstībai. Ikviens, kurš uzņem un izmanto atjaunojošo spēku īstajā laikā un ar labu gribu, var piedzīvot tā pozitīvo pusi, bet arī izjūt pasaules ciešanas. No otras puses, tie, kuri nevēlas pieņemt jaunos spēkus, izjūt tos kā kaut ko, kas sit no ārpuses. Tieši tāda ir “Pastarās dienas” daba Atklāsmes izpratnē. Cilvēkam ir liela brīvība pašam pieņemt lēmumus, tomēr, kā jau tas bieži dzīvē notiek, izvēle ir jāizdara īstajā laikā, jo pretējā gadījumā arī lēmuma nepieņemšana, iespējams, ir sava veida lēmums. "Remdenie" (Atklāsme 3:16) / "neitrālie” Atklāsmē diez ko netiek cienīti (Skat. "7 baznīcās” ar papildu lapu). "Garu sadalīšanās” ir daļa no Atklāsmes notikumu būtības ceļā uz vienotību.

"Septiņas mocības” – septītā beidzas, balsij no debesīm sakot: ”Tas ir noticis (ir padarīts)”! - šeit tiek vilktas paralēles ar Jēzus vārdiem pie krusta: “Tas ir pabeigts (noslēgts)”! Skat., piemēram, Jāņa evaņģ. 19. nodaļu un mūsu nodaļu “Krustā sišana”.

Mistiskā līmenī vai ar jūtīgumu cilvēks jau mūsdienās var sajust, kā zeme cieš un sauc pēc palīdzības, sagatavojoties “grūtajai dzimšanai”. Krustā sišana un apglabāšana kā pāreja pie augšāmcelšanās skar visu zemi un tās sekas sniedzas tālu ārpus tām. Arī šeit var saskatīt pāreju no krustā sišanas un stāvokļa ārpus dzīvības un nāves pie augšāmcelšanās kā kopuma. Ja raugās no šā skatupunkta, “pēdējo mocību posmi” var notikt bez katastrofiska pasaules gala.

Par cik Atklāsme nenorāda uz mehāniski notiekošu filmu, bet gan uz kompleksu parādību (skat. pirmo nodaļu "Jāņa Atklāsmes grāmata"), ir iespējams, ka patiesie ārējie notikumi pasaulē ir sarežģītāki nekā šķiet cilvēkiem, kas savu uzmanību vērš uz kādu detaļu, kas (vēl) pilnībā nebūtu notikusi. Citās jomās jau ir ietvertas nelaimes, kas šajā sarežģītākajā formā vēl nebija ietvertas Atklāsmē.

Papildinājums: Jaunajās Vladimira Megres grāmatās par Sibīrijas gudro sievu Anastasiju arī ir runāts par iekšējām zināšanām par to, ka vecās globālās katastrofas programmas var mainīt un ka mērķis ir visu optimizēt ar cilvēku palīdzību un saskaņā ar Dievu. Tomēr tas nenozīmē, ka pašreizējā pasaule var turpināt pastāvēt tāda, kāda tā ir. (Vācu val.: e-pasts wega@verlag-wega.de. Pirmā grāmata angļu valodā, iespējams, publicēta Kanādas redakcijā). Kristus ceļi ir neatkarīgs projekts, un tas automātiski neatbalsta visu mājaslapā minēto grāmatu vai mājaslapu saturu.

Jautājums:
Vai es vēlos, lai Jēzus Kristus kā pravietismos paredzēts atkal parādās un pārveido cilvēku dzīvi un pasauli?

Papildu logs: nākotnes notikumu scenāriji (mūsu mājaslapās angļu un vācu valodā).

atpakaļ

 

"1000 (īsti) miera gadi”.

Pēc septiņu mocību izciešanas ir Jēzus atgriešanās no debesīm kosmiskā vīzija – kā jātnieks baltā zirgā, “Uzticīgais un Patiesais...Dieva Vārdā” ar baltās drēbēs tērptiem debesu kara pulkiem (Atklāsme 19). Šeit netiek domāti mūsdienu “viltus Kristus”. “Viltus pravietis”(ar viltus/vienpusējām uzskatiem par Jēzu vai par to, kas atbilst kristietībai...) ir gāzts. “1000 miera gadi”(Atklāsme 20, 1-6) nav "impērija” klasiskajā nozīmē. “Lielā sabiedrības mašīna”, ārējie negatīvie spēki un to izpausmes ir padzīti.

Šeit mēs sastopam arī Garīgo tiesu. Šajā sakarā jālabo arī plaši izplatīta maldinoša tulkošanas kļūda :
Atklāsmes grāmata 20:4: "Un es redzēju to dvēseles, kas Jēzus liecības un Dieva vārda dēļ noslepkavoti, kuri nebija pielūguši zvēru un viņa tēlu un nebija pieņēmuši zīmi uz savas pieres un rokas; tie kļuva dzīvi un valdīja kopā ar Kristu tūkstoš gadu."
Patiesībā šeit ir burtiski rakstīts „ dzīvoja” un nevis "kļuva dzīvi" (skat. arī piem. piezīmes Elberfeldes bībelē). Attiecībā uz „dvēselēm...” tas var nozīmēt – atgriezties atpakaļ dzīvē, bet attiecībā uz tiem, kas "nebija pieņēmuši zvēru" tas var nozīmēt arī tālāku dzīvošanu pasaulē. Tas nozīmē, ka no pēdējiem minētajiem nebūt ne visiem vispirms ir jāiet bojā.

Šis posms ir saistīts ar Kristus augšāmcelšanos (mūsu nodaļa un Jāņa evaņģ. 20-21). Pat pašā Atklāsmes tekstā tā tiek dēvēta par “pirmo augšāmcelšanos”.

Negatīvie spēki vēl nav pilnībā izzuduši, lai arī joprojām ir jāpiestrādā, lai mainītu cilvēku nepilnību, kas tagad ir vieglāk.

Pēc “1000 gadiem” negatīvie spēki atkal apvienojas vienā veselā, lai tiktu izkliedēti pilnībā. Skat. nākamo nodaļu.

Atpakaļ

 

Jaunās debesis, jaunā zeme un “jaunā Jeruzaleme”.

Pēc „1000 miera gadiem” mirušo spriedumam „tika atvērtas grāmatas” - kurās bija parādīti notikumi, „un … dzīves grāmata” – kurā bija parādīts izrietošais cilvēka stāvoklis. Tikai pēc sekojošās uguns liesmu nākšanas par no jauna kārdināto armiju un „sātana” „iemešanas degoša sēra un uguns jūrā” (Atklāsmes gr., pēc 19,19-20,3, tagad 20:11-15) pietuvosies jaunās debesis un jaunā zeme. Jautājums par patieso laika posma ilgumu paliek atklāts.

Kristus devīze ir: “Redzi, visu Es daru jaunu” – bez izņēmumiem (Atklāsmes grāmata 21,5). Tomēr šī “jaunā radīšana” ir līdzīga nemirstīgajām vērtībām, kas iepriekš atklājušās gan atsevišķā cilvēkā, gan plašākā mērogā. Tiem, kuri domā, ka Atklāsmē aprakstītajiem notikumiem jānotiek drīz, svarīga ir arī pašreizējā darbība.

Jaunajās debesīs – minētas tekstā pirms zemes un jaunās Jeruzalemes – ir norādīts uz kaut ko līdzīgu kosmiskajai Debesbraukšanai. (Salīdzin. nodaļu “Debesbraukšana” un Lūkas evaņģ. 24. Mark evaņģ. 16). Līdz šim aprakstā galvenais uzsvars tika likts uz zemi, bet tagad priekšplānā izvirzās redzamo un neredzamo “debesu” notikumu svarīgums. Šeit nav domātas mūžīgās Dieva debesis ārpus telpas un laika – tas nemainās – bet gan radītās pasaules. Mazā planēta Zeme varētu izrādīties kas vairāk nekā “attīstības valsts” pat visuma mērogā; tomēr tās problēmu atrisināšana varētu būt ļoti specifisks un tālejošs uzdevums. Saskaņā ar Lorberu un citiem, tās problemātiskā daba plašās cilvēku brīvības un lielās pieķeršanās materiālistiskajām lietām dēļ nevar tikt rasta visās iespējami “apdzīvotajās” pasaulēs. Negatīvie spēki, kas tika gāzti zemē un tagad “degošā sēra jūrā”, saskaņā ar Jāņa redzēto, nevar tikt rasti visās pasaulēs. Gluži kā Jēzus spēja ietekmēt cilvēci, līdzīgā ceļā, ko cilvēce iet kopā ar Kristu, noteikti jābūt turpmākam, paplašinātam efektam.

Tad "jaunā zeme” un ar to saistītais “jaunās Jeruzalemes” notikums var tikt salīdzināti ar apustuļu darbos minēto Vasarsvētku notikumu, tomēr arī šeit visuma mērogā. Tā nav ģeogrāfiskā Jeruzaleme. Zeme atrodas mijiedarbībā ar apkārtējo visumu vairākos līmeņos.

"Nekas tur nebūs vairs nolādēts”/citā tulkojumā “vairs nebūs pazudinātu lietu”...”vairs nebūs negatīvo spēku”...”vairs nebūs tumsas"(Atklāsme 22:3) Attiecīgi tas nozīmē, ka negatīvie spēki tiks uzvarēti un pasaules šķelšanās neturpināsies. Pirmo reizi pasaule tiek atspoguļota kā apzināts veselums, stāvoklis, ko var iepriekš paredzēt ("tuvu Dievam") vīzijās un tā tālāk, bet to nav iespējams aprakstīt. Blāva šī stāvokļa kopija būtu, ja, sākot no kāda punkta iekšējā dzīvē, citi punkti būtu pildīti ar dzīvi, kas ir pieredze, ko iespējams gūt šajā ticības ceļā, “viss visā”. Pašā Dievā mīt augstāka visa vienotība.

Dievišķais radīšanas modelis – Alfa – un jaunā visu būtņu radīšana – apzināti atkal apvienoja visu Dievā – Omegā, sākumā un galā, kļuva saskanīga, bet, neskatoties uz to, Alfa un Omega palika. Tādējādi “beigas” ir vairāk nekā sākums, lai arī sākums jau iever visu. Jau tagad labi ir manāms attīstības virziens, kurā arvien vairāk izpaužas Alfas un Omegas savstarpējās pārklāšanās tendence pat mazās lietās, pat atsevišķā cilvēkā.

Jūs varat aplūkot tabulu “Arhetipi”(modeļi, simboli) no agrīnās vēstures – izskaidrotu Bībelē – līdz Kristum un līdz nākotnei” (mūsu mājaslapas angļu un vācu versijās).

Papildus šeit ir norādīts, ka, piemēram, saskaņā ar R. Štainera viedokli, “jaunās zemes” notikumi atbilst vienai no trim jaunajām “zemes reinkarnācijām”, starp kurām ir milzīgi laka posmi. Bez centieniem to komentēt, ir vismaz minēts, ka Bībelē minētās “jaunās zemes” daba ari nāk no cita procesa, nevis no tā, ko izskaitļojis reinkarnācijas ritms, piemēram, kas hindu kosmoloģijā attiecas uz planētām un visu kosmosu. Ja to uztver nopietni, tad kļūst redzams, ka tas, izejot cauri visiem zināmajiem tapšanas un dzišanas posmiem, iziet uz arvien augstākām “oktāvām” vai “spirālēm”.

Pat pretēji mūsdienās iespējamajām pieredzēm, dažu teologu viedoklis par to, ka Atklāsme ir tikai kā pasargājoša līdzība, ir tālu no realitātes.

Kristus līdzības evaņģēlijos tika ņemtas no cilvēku dzīves, lai ilustrētu dažus aspektus. Vēlāk, tomēr vēl joprojām Viņa zemes dzīves laikā, attiecībās ar mācekļiem Jēzus uzsvēra, ka viņš vairs nerunāšot līdzībās, bet gan atklāti. Atklāsme nenāk no cilvēku dzīves, visur, kur tekstā tiek dotas interpretācijas, ir tiešas “atbilstības”, tas ir, noteiktā apziņa līmenī, kas pieejams mūsu laikmeta garīguma pētniekiem, piemēram, R. Štaineram, Atklāsmes notikumi tiek pasniegti kā “patiesi eksistējuši”. Tiesa, Atklāsme ir kā brīdinājums. Tā norāda, ka ir pienācis laiks pāriet no teorētiskajiem aspektiem pie praktiskiem darbiem, skatīties, kas “virmo gaisā” un “ļaut arī Dievam būt klātsesošam visos darbos”. Dievs darbojas arī caur cilvēkiem – bet tam nav sakara ar patvaļīgu cilvēku rīcību: cilvēki nedrīkst tēlot Dievu vai Apokalipsi. Cilvēks tikai var aizvien vairāk attīstīties saskaņā ar vispārīgo Dieva plānu (radīšanas programma).

Atpakaļ uz šīs daļas saturu

 

Pamattekstu beigu nodaļa: Kristīgā attieksme.

Īsta “kristietība” ir patstāvīgi Jēzus Kristus un iekšējās saiknes ar Jēzu Kristu meklējumi – "Meklē, un tu atradīsi”. Vistiešākais veids, kā Viņu saprast, ir iesaistīties ar Viņu nopietnā dialogā un rast tajā impulsus, ko īstenot dzīvē. Šīs nodaļas ir sarakstītas tādēļ, lai iedrošinātu ieinteresētos tieši tā arī rīkoties.

Cits ceļš, ko varētu saistīt ar iepriekš minēto “vistiešāko ceļu”, ir atrast tās specifiskās īpašības, kādas bija Jēzum Kristum un pamazām tās ieviest arī mūsu dzīvē. Šim nolūkam var noderēt izceltā rakstā dotie teksta fragmenti (mūsu pamattekstā).

Kas šīm dažādajām īpašībām ir kopīgs un par ko varētu izvērst plašāku diskusiju, ir tas, ka Kristus, acīm redzot, stāv pāri šīs pasaules “pretrunām”(dihotomijām): Viņš arī nejauc divas attiecīgās puses vienā. Viņa nostāja vienmēr paver “trešo ceļu”, kas, atrodoties pavisam citā līmenī, spēj iekļaut visu vērtīgo un auglīgo, to, kas jau ir nocietinājies. Skat. arī beigās doto tabulu.

No atsevišķām aplūkotajām pazīmēm var izdarīt secinājumus saistībā ar atšķirībām starp jaunākām un vecākām kustībām mūsdienu sabiedrībā. Daudzām no šīm grupām ir sakāms kas tāds, ko vismaz vienā ziņā nav ņēmušas vērā citas grupas, jo tās ir “iestrēgušas” starp novecojušām labējā un kreisā pretrunām. Nesaskaņas starp jauno un veco neizzudīs – vismaz ne tuvākajā nākotnē – tomēr neelastīgas pozīcijas un acīm redzamas pretrunas var nomainīt dialogs un jaunas sarunu tēmas; piemēram, vai kāds var kalpot Dievam vai dievināt naudu. Tas ļaus līdzīgi domājošiem cilvēkiem satikties un strādāt pie kopīgiem projektiem, tam visam atkal nebeidzoties ar vienpusējību. (...)

Daudzas citas no šeit minētajām lietām varētu izmantot praksē atbilstoši individuālajai attīstībai un intensitātei, neaprobežojoties tikai ar materiālu studēšanu, - pat ja daži viedokļi ir savā ziņā izkaisīti pa visu tekstu un netiek atkārtoti katrā nodaļā.

Šāda veida pētījumi sniedzas tālāk par daudzu teologu un citu domas skolu ieradumu “izmantot” Jēzu viņu labi domātajam, bet tomēr vienpusējajam skatījumam uz lietām. Tādēļ viņi izcēla fragmentus, kas atbilda viņu viedoklim un vai nu neuzskatīja citus par pietiekami vērā ņemamiem, mainīja to nozīmi vai vispār ignorēja. Agrīnie evaņģēliju autori jau pamatā apzinājās, ka Jēzus daudzveidību labāk aprakstīt, izmantojot vairākus avotus. Viņi bija pietiekami gudri, lai pamanītu, cik atšķirīgi ir dažādi viedokļi. Tomēr daudzi teologi uzskatīja, ka ir izdarījuši lielu atklājumu, evaņģēlijos atrodot dažādus avotus, kuros pausti atšķirīgi viedokļi, piemēram, tā dēvētais “Dieva Vārda avots” tika saistīts ar steigā noformulēto jautājumu par to, kuram no autoriem varētu būt taisnība. Ir skaidrs, ka visiem autoriem savā ziņā bija taisnība, tomēr dažviet viņu viedokļi bija ļoti vienpusēji un subjektīvi. Tas varētu būt par impulsu ekumeniskajai kustībai.

Cilvēki, kuri uzskata sevi par piederīgiem citām reliģijām vai ideoloģiskajiem novirzieniem, bet labprāt interesējas par kristīgo attieksmi, ne padziļināti, ne arī pārāk virspusēji, vai arī kas tajā saskata ko noderīgu, arī var mācīties tāpat kā šī raksta autors, kas arī iepazinās ar visiem dažādu grupu veidiem un iemācījās novērtēt to devumu. Jau šodien daži citu reliģiju vai biedri vismaz ir atpazinuši dažas Kristus iezīmes daudz skaidrāk nekā daudzi vēsturiski kritiskie teologi. To ir grūti izskaidrot materiālā veidā, bet tas varētu likt viņiem domāt.

Bez tam, nevienai no daudzajām reliģiskajām kopienām nav ekskluzīvas tiesības uz Kristu. Viņa pieeja var dot cilvēkiem spēku būt vienotiem, tajā pat laikā nezaudējot savu individualitāti – mīlestības enerģiju, dziļu un nopietnu tiekšanos pēc sapratnes un harmonijas. Tomēr tas neizlīdzina visas atšķirības, bet ļauj savietojamām lietām līdzāspastāvēt, tomēr arī izceļot nesavietojamo. Kristieši bieži vien ir kavējuši Kristus spēku apvienot dažādas pasaules domas skolas. Zemes glābšanas interesēs ir pienācis laiks kristiešiem pārdomāt viņu patiesos uzdevumus – pieņemot, ka viņi tiešām vēlas domāt par sevi kā par kristiešiem.

 

Uz pamattekstu beigu nodaļu ar tabulu "Kristīgā attieksme: pasaulē, nevis no pasaules.."

Atpakaļ uz šīs daļas saturu

Uz 1a daļu - Soļi evaņģēlijos ( nodaļas 1-15);
Uz 1b daļu - Soļi evaņģēlijos ( nodaļas 16-25);
Uz 3. daļu: Citas tēmas;
Uz 4. daļu: Vecā Derība un ieguldījums dialogā ar citām reliģijām

Uz galveno lapu

Jūs varat rakstīt Kristus ceļiem e-pastu (ja iespējams, vācu vai angļu valodā, ja rakstāt citā valodā, rakstiet īsus teikumus un norādiet valodu).

Atsauce uz citām valodām un autortiesībām.

Teksts internetā vācu un angļu valodā pašlaik tiek atjaunots. Mēs nevaram garantēt 100% tulkojumu precizitāti citās valodās, izņemot vācu un angļu. Jūs drīkstat drukāt savu šīs mājaslapas eksemplāru un dot kopijas visām ieinteresētajām personām, nemainot saturu.

Īsi citāti no Bībeles – balstīti uz dažādiem tulkojumiem – ir doti papildus atbilstošajām Kristus ceļu pamatteksta nodaļām. Tomēr šādas raksturīgās vietas nevar pilnībā aizstāt pilnu evaņģēliju nodaļu izpēti vai meditāciju.