Kristus ceļi

12. gadsimtā abats Joahims del Fiorē pareģoja “Svētā Gara valstības” iestāšanos, kur cilvēku attiecībām ar Dievu, neatkarīgi no iestādēm, būtu jābūt kopējām un vispārējām. Mūsdienās pasaulē kļūst arvien vairāk kustību, kas ne tikai meklē Kristus atspoguļojumu cilvēkā, bet arvien apzinātāk uzskata indivīdu par “Kristus ķermeņa” šūnu.
Šajā kontekstā gaidīto “Kristus otro atnākšanu” un mūsu “apokaliptisko” laiku nevar uztvert kā vienkāršu reinkarnāciju, bet gan kā notikumu daudz plašākā mērogā. Neskatoties uz to, cilvēkiem vajadzētu vismaz nojaust par līdzībām attīstībā pirms 2000 gadiem un pašreizējajiem notikumiem – kas nedrīkst novest līdz katastrofai.
Šajā darbā tiek mēģināts atbildēt uz jautājumu par to, kādas īpašas jaunas attīstības iespējas dažādās dzīves jomās ir parādījušās kopš Kristus dzīves laika pirms 2000 gadiem. Šis darbs ir izveidots kā impulss.

Šis projekts sākas ar dažiem mūsu iekšējiem pārdzīvojumiem un citiem mistiskiem avotiem utt. Izmantotie viedokļi nav tikai teoloģiski, bet gan starpdisciplināri – balstīti uz dažādām zinātnes un pieredzes jomām. No šī garīguma viedokļa netiek mēģināts ar kādas nepareizi saprastas iekšējās pasaules palīdzību novirzīt cilvēkus no sociālās un politiskās apziņas. Protams, 19. gadsimta dabaszinātņu dogmas nevar pieņemt par pamatu, tāpat Austrumu uzskatus par to, ka pasaulē nav nekā jauna, par ko jau nebūtu rakstīts senajās indiešu vēdās un ka Jēzus nav nekas vairāk kā otršķirīgs šo vēdu skolotājs. Šīs atziņas neizriet no tekstā salīdzinājumam minētajām grāmatām vai arī no minētā citu grāmatu saraksta teoloģiski ieinteresētiem cilvēkiem; “Kristus ceļu” lasīšanai nav nepieciešams zināt šīs grāmatas vai iepriekšējas teoloģiskās zināšanas. Nekas no šeit rakstītā nebūtu jāuztver kā dogma vai kā kādas reliģiskas organizācijas viedoklis. Tāpat nekas no šeit rakstītā nav vērsts pret nevienu baznīcu, reliģisko vai garīgo grupu vai pret apustuļu ticības simbolu. Cilvēki, kuri sevi uzskata par cita reliģiskā vai ideoloģiskā novirziena piekritējiem, bet kurus patiesi interesē jauni kristīgās pieejas aspekti (ne ikdienišķi, ne virspusēji), arī var atrast šeit noderīgu informāciju. Šajā mājaslapā arī norādīta saikne starp kristietības ceļu un citiem atklāsmes ceļiem. Gluži kā Jāņa evaņģēlijā kristietības būtība tā laika patiesības meklētājiem tika izskaidrota viņiem saprotamā valodā, šis darbs dod iespēju paraudzīties uz kristietību no dažādiem skatupunktiem. Šis darbs ir sarakstīts brīvā stilā. Izpēte un atklājumi atšķiras no misionāru darba. Neskatoties uz to, kristieši ,kuri izvēlas vienkāršu ticības veidu, īpaši neiedziļinoties sarežģītajos pamatjautājumos, no šī teksta varētu mācīties, piemēram, kā sazināties ar citu ticību pārstāvjiem bez nemitīgām nesaskaņām.

Sākotnēji šis apgalvojums netika lietots, lai noliegtu Jēzus cilvēcisko izcelsmi; taču tas norāda viņa dziļāko saikni ar Dievu un pasaules radīšanas procesu. Arī šo saikni var aplūkot dažādos aspektos. Tomēr jau no paša sākuma to raksturot kā nesaprotamu un neīstu ir vienkārši nepieļaujami. Šāda veida formulējumu var atrast Sv. Jāņa evaņģēlijā (1; 5; 6:69; 7…); vēstulēs kolosiešiem un efeziešiem, Mateja evaņģ. 16:16 utt. Tie "dzīvoja” arī senajos praviešos un tādos mistiķos kā Jākobs Boeme (Jacob Boehme), Rūdols Štainers (Rudolf Steiner) (Helsingforsa 1912); un atkal atdzīvojas kristiešu gudrā Daskalasa “ezotērikas mācībās”, kā arī amerikāņu teologa Metjū Foksa (Matthew Fox) grāmatās. "Kosmiskā Jēzus atnākšana. Mātes zemes dziedniecība un globālās renesanses dzimšana”, un “Lielā svētība”, (...).

Ievērojot evaņģēliju secību, tagad pievērsīsimies konkrētākiem notikumiem. Tradicionāli Kristus dzimšana tiek saistīta ar Ziemassvētkiem – lai arī daudzās Ziemassvētku izpausmēs tas nav manāms. (Lūkas evaņģ. 1, 26-56; Mateja evaņģ. 1-2). Saskaroties ar "3 kalpošanas gadu" centrālo nozīmīgumu, rodas jautājums, kāpēc daži mūsdienu teologi tik ļoti cenšas apgāzt pieņēmumu par to, ka Marija, kas laida pasaulē Jēzu, bijusi jaunava. Kaut arī attālināti no zemes dzīves, agrīnie gnostiķi uzskatīja par nepieciešamu ticēt, ka Jēzum tikai bija “redzams ķermenis”, citu ideoloģisko plūsmu pārstāvju viedoklis bija, ka Jēzum bija jāiziet cauri dažādiem cilvēciskas būtnes fiziskās dzīves posmiem, lai izteiktu konkrētu modeli. Tomēr, ja šīs diskusijas mērķis tiešām ir atrast patiesību, varētu to padarīt elastīgāku. Laikā, kad dzimumattiecību un mīlestības jomā notiek pārveidošanās, rodas jauni aspekti, kas aizgūti, piemēram, no Austrumiem un atgādina mums seno dievnamu rituālus, tradīcijas un nav nemaz tik absurdi. Budistiem, kas arī apraksta ārkārtējos Budas dzimšanas apstākļus, nebūtu grūtību ne pieņemt faktu, ka dzemdējusi jaunava, nedz arī nevainību galvenokārt psiholoģiskajā nozīmē, kā to ir aprakstījis, piemēram, R. Štainers. Korānā Jēzus ir aprakstīts kā Dieva sūtnis, kuru Dievs Mātē Marijā „radīja tāpat kā Ādamu“ – līdzīgi kā Bībelē ir runa par eņģeli, kurš vēstīja par Jēzus piedzimšanu Jaunavai Marijai.

Tā nav alegorija, bet viena no sarežģītākajām Bībeles lappusēm ar precīzu un noteiktu nozīmi tiem, kam bija pieredze un zināšanas, lai būtu iespējamas nonākt līdz šādai atklāsmei. Jēzus neteica cilvēkiem lietas, kuru nozīmi viņi nevarētu pat nojaust un ko nevarētu izmanot. Mūsu pamatteksta nodaļās, piemēram, “Klusums tuksnesī” un “Apskaidrošanās” u. c. ir minēti daži uzskati par viņa ”jauno dzimšanu”.

Pat cilvēkiem, kas šāda veida pieredzi intensīvi nemeklē, agrākos, mierīgākos laikos Ziemassvētki saistījās tieši ar šo pieredzi. Svētku noskaņojums baznīcas Adventes laikā sagatavoja cilvēkus dziļākai “Kristus dzimšanas” apzināšanai, tāpat kā apzināta gavēņa laiks sagatavoja dvēseli Lieldienu svētkiem. Dažos gados iespējams piedzīvot ko tādu – lai arī pilnībā to neapzinoties – kam tagad nepieciešama meditācija un ilgstoši lūgšanu brīži. Ziemassvētki ir arī mīlestības svētki, kas atgādina par Jēzu kā dāvanu cilvēcei. Tomēr tas nemaina dziļāko nozīmi; var izsekot līdzi Jēzus dzīves soļiem. Skat. arī pamatteksta nodaļu “Un Vārds kļuva miesa”.

Šeit ir arī papildu lapa par šīs garīgās atdzimšanas saistību ar mācībām par "karmu"un "reinkarnāciju" (tikai vācu un angļu mājaslapās), kas zināmas no citām reliģijām.

Atdzimušajiem kristiešiem müsdienu brīvo draudžu nozīmē starp citu
- vēl joprojäm ir nepieciešams turpināt nodarboties ar savas ticības stiprināšanu, lai tādējādi pilnveidotos.
- Tagad viņu uzdevums ir no jauna pievērsties visām dzīves jomām; vairākumam nāksies līdz ar to ļoti daudz ko mainīt.
-Tā kā nākotnē “viss taps par jaunu“ (Atklāsmes grāmata 21,5), tad jau šodien ir aktuāli par visu no jauna pārdomāt...

Jautājums:
Vai es varu vēlēties iekšēju atjaunošanu no Dieva kā Visa sākuma - ja vien es to jau neesmu piedzīvojis?

Jēzus dzīvē nozīmīgs ir viss, tomēr it īpaši daži mūsdienu garīgie rakstnieki tieši šim Jēzus dzīves posmam ir pievērsuši nedaudz neproporcionāli lielāku uzmanību. Pašā Bībelē ir minēta tikai gudrā Simeona un skolotāju sajūsma par 12 gadus veco Jēzu (Lūkas evaņģ., 2, 29-51). Tā laika simboliskie notikumi un tikšanās ir aprakstīti īstākajā no nebībeliskajiem “bērnības evaņģēlijiem” fragmentāri un pēc nostāstiem "Sv. Jēkaba evaņģēlijā”. Tomēr pretēji mūsdienu tēzei, nekas neliecina, ka Jēzus savas zināšanas guva no esejiešiem vai daļēji ar tiem saistītās kumrana kopienas; ēģiptiešu vai grieķu dievnamos, Indijā utt. Dažas no šīm norādēm varētu palīdzēt rosināt radošo fantāziju, bet arī izdarīt secinājumus vai radīt jaunas dogmas. Varētu izkristalizēties Kristus tēls, kurš nav sastapies ar vienu vai otru, bet gan ar visām būtiskajām viņa laika garīgajām mācībām un kurš katrā gadījumā iekšēji vadīts atklāja to, kas viņam bija jāatklāj un kas nebija noteikti identisks ar ceļu, kādu to iedomājās citi. Tas ir pamatsecinājums, kas mazākā mērogā ir saprotams daudzu cilvēku dzīvē, dažreiz pat, sākoties jau agrā bērnībā. Pieredze sniedzas ārpus visām uzvedības psiholoģiskajām idejām. Spilgtām personībām un mistiķiem tas ir raksturīgs, skatīt, piemēram, labi zināmā indiešu jogas Ramakrišnas un viņa daudzo skolotāju dzīvi, kas drīz vairs nebija spējīgi viņam neko iemācīt. Kā šāda veida ar Jēzu saistītas attīstības ilustrāciju skat. Levija tā dēvēto “Ūdens laikmeta Jēzus Kristus evaņģēlijs”(publicēts 1908. gadā ASV un vēlāk “L.N. Fowler&Co. LTD., Londonā). Tomēr šo grāmatu var aplūkot kā nedaudz fantastisku atainojumu un to nav nepieciešamas izlasīt kā šīs nodaļas pamattekstu.

R. Štainers apraksta ainu "5. evaņģēlijā” tieši pirms kristīšanas Jordānas upē, kurā Jēzus skaidri apzinājās, ka jaunajā laikmetā ezotērisko sektu metodes, piemēram, esesiešu, kas norobežojās no apkārtējās pasaules, varētu būt ar gluži pretēju efektu. Reliģisko normu ievērošana – ar daudziem fiziskiem un ētiskajiem /intelektuālajiem garīgās attīrīšanās noteikumiem – pasargāja viņus no negatīvajām ietekmēm, tomēr viņu vide tika ietekmēta arvien vairāk un vairāk. It īpaši turpmākajā Jēzus dzīves gaitā mēs rodam bībelisko impulsu “būt šajā pasaulē, nevis no šīs pasaules”, tādējādi iekļaujot pasauli Viņa Paša attīstībā. Tāpēc dažas no Kristus mācībām vēl pirms kristietības laikmeta sākuma tika uzskatītas par noslēpumu, un tagad tās ir domātas visiem atvērtajiem cilvēkiem pasaulē, kas nav pretrunā ar mācībām, kas pamatā tiek mācītas labāk sagatavotajiem mācekļiem.

Kristīšana tās sākotnējā formā nebija ne simboliska rīcība, ne arī kā paziņojums par piederību kādai reliģiskajai kopienai. Iegremdēšana ūdenī, ko veica pieredzējusi persona, šajā gadījumā Jānis Kristītājs, bieži vien bija tuvu slīcināšanai un tāpēc diezgan biedējošs pārdzīvojums. Tā šajā ziņā līdzinājās senajām “atklāsmes” formām un/vai “uzticēšanās pārbaudes”. Tomēr šajā gadījumā psiholoģiskie pārdzīvojumi nebija galvenais iemesls vai arī veids, kā pārvarēt bailes no nāves. Kristīšana bija kā aicinājums “nožēlot”( labāk tulkojot: “mainīt savus ceļus”); tas ir, paklausīt Radītāja gribai, par kura “Debesu valstību” tika jau ziņots (skat. Mateja evaņģ. 3, Jāņa evaņģ. 1).

Kristīšana vispārējā nozīmē un it īpaši “kristīšana garā” – šis jēdziens tiek izmantots dažādos veidos, piemēram, baznīcās, kas nepieder pie valsts oficiāli akceptētajām baznīcām, – to var aplūkot kā ieeju cilvēka “jaunajā dzimšanā”. (Jāņa evaņģ. 3). Jēdziens “atdzimšana”, vairāk raksturīgs kristiešu literatūrai, šeit netiek lietots, lai nesajauktu to ar “reinkarnāciju”. Tas nenozīmē, ka Bībelē jautājums par reinkarnāciju neprādās. Starp šīm rindām var skaidrot Mateja evaņģ. 11,14.

(…) Salīdzin. Sv. Jāņa evaņģēlija meditācija, skat. "metodiskie norādījumi“ ievadā.

Neizbēgami atkarībā no tā, kā tika saprasta sludinātā Mesijas kā karaļa, kas valdīja senajā Izraēlā, ideja; cilvēki kristīšanu uztvēra arī kā ieeju jaunā valstībā. Tas nepalīdzēja izskaidrot, ka tā nebūtu ne fiziska valstība, ne arī kāda ārēja baznīcas organizācija, bet gan kopiena visiem tiem, kas pieņem Dievu kā savu Tēvu un paši sevi dvēselē izjūt kā no jauna dzimušus sava Tēva dēlus un meitas. Šis uzskats, līdz ar brālīgo “brāļu” un “māsu” attieksmi savā starpā un ar cilvēcisko un dievišķo dēlu Jēzu kā vecāko brāli, veidoja cilvēku izpratnei piedāvāto mācību būtību. Senajā Izraēlā Dieva kā tēva ideja jau pastāvēja, kā arī senā ideja par Dievu kā kaut ko nesasniedzamu. Tomēr šajā gadījumā viņš tika uzskatīts par ko vairāk kā par Ābrama un viņa tautas tēvu. Dievs bija tikai atsevišķa cilvēka tēvs caur tautu. Daži indivīdi, iespējams, izjuta Dievu kā katra indivīda tiešo Tēvu. Šo mācību par indivīdu, kurš dvēselē jūtas Dieva vadīts un kurš jebkurā laikā var meklēt iespējas sazināties ar Dievu, plašākai sabiedrībai pirmo reizi darīja zināmu Jēzus. Tas bija cilvēks, kurš, pateicoties šai saiknei ar mūžīgo Dievu, jau varēja just savas esamības mūžīgo daļu. Tas jau ir šeit, un ir nostiprinājies vēl skaidrāk turpmāko Jēzus ceļu gaitā.

Jautājums:
Vai es varu savu dzīvi nodot Dieva rokās - ja vien es to jau neesmu piedzīvojis?

Sava darba sākumā Kristus* (un/ vai Mesija, ebreju “Iesvaidītais”) bija viens. Kristīšana un 40 dienas tuksnesī, piem., Marka evaņģ. 1, 12-13) līdz ar kārdinājumiem. Vēlāk tika pieņemti Viņa mācekļi.

Mistiķis Jākobs Lorbers (Jakob Lorber) rakstīja par Kristus padomu cilvēkiem “īsajā ceļā uz atdzimšanu”- ko varētu dēvēt par “jauno dzimšanu”, lai izvairītos no pārpratumiem, kā aprakstīts nodaļā par Jēzus dzimšanu. "Vom Inneren Wort – Stimme der Stille" („Iekšējais vārds; klusuma balss“) no Lorbera izdevniecības (Vācija). Šī prakse ir šāda: “Ja kāds vēlas piedzimt no jauna Kristū, vispirms viņam jāapzinās savi grēki”, - tas nozīmē visu, kas šķir viņu no Dieva, kas ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs no grēkiem baznīcas izpratnē. “Tad cilvēkam ir dziļi jānožēlo gan iekšēji, gan ārēji un nopietni jāapņemas mainīt savus ceļus”. Vēl jo vairāk, cilvēkam jāapņemas “pilnībā pārtraukt sakarus ar pasauli”- ar to būtu jāsaprot ego mudžekļus, nevis aktīvo dzīvi pasaulē – un “nodot sevi pilnībā Man (Kristum), “un Viņa mīlestībā izjūtiet dziļas ilgas pēc Manis, un šajās ilgās ik dienas attālināties no pasaules un tās lietām; un vismaz septiņus stundas ceturkšņus aiz aizvērtām durvīm un logiem nevis lūdziet vai kaut ko lasiet, bet gan pavadiet šo laiku pilnīgā mierā, tikai nodarbinot Viņu Manī Viņa visdziļākajā būtībā”. Pēc sveiciena uzrunas Kristum “atkāpieties mierā un audziet ilgās un mīlestībā pret Mani!” Pat ja jūs to mēģināt tikai neilgu laiku, Es saku, jūs drīz redzēsiet zibeni un dzirdēsiet pērkonu, tomēr tad nebīstieties un neuztraucieties! Jo vispirms Es nāku pie katra kā soģis vētrā, zibenī un pērkonā, un tad maigos svētos viļņos kā tēvs! Skatieties, tas ir īsākais un efektīvākais ceļš uz tīru atdzimšanu, vienīgo ceļu, kādā var iegūt mūžīgo dzīvošanu. Jebkurš cits ceļš ir garāks un mazāk drošs, jo ir daudz bīstamu ceļu…tam, kas nav bruņots, turklāt labi bruņots, būs ļoti grūti tikt līdz galamērķim”.
Ir iespējams lūgt par šķīstīšanu un iespēju tapt Viņa Gara apgarotam.

Piemēram, jogas, zina, ka cilvēki domā, ka viņiem “nemaz nav laika”. Šādos gadījumos viņi samazina meditācijas laiku no dažām stundām līdz pusei stundas un visbeidzot līdz 11 minūtēm – tas nozīmē, līdz neviens vairs nevar turpināt teikt, ka viņam nav laika. Pat īsam klusuma brīdim, kad citas domas, izjūtas un sajūtas nav apspiestas, bet tikai novērotas, bez iedziļināšanās tajās, ir sava nozīme, īpaši kopā ar noskaņošanos Dievam. Tomēr īsā laikā nevar izjust ilgāka klusuma perioda ietekmi. Austrumu baznīcā, piemēram, Atosa kalnā Grieķijā, “Kyrie (grieķu val.: Dievs; ieelpojot) – eleison (grieķu val.: esi žēlīgs, izelpojot)” tiek izmantota kā koncentrēšanās metode. Vēlāk, sevi attīstot, tas tiek izjusts kaklā bez runātiem vārdiem. Cits veids ir, aizturot elpu, just to sirds centrā… Skat., piemēram, Kraichaufu(Kreichauf). "Als Pilger auf dem Berg Athos"(„Kā svētceļnieks Atosa kalnā“, iespējams, tikai vācu valodā).

Process, ko varētu dēvēt kā “ļaušanu iepriekšējiem notikumiem norimt”, kas ļauj sakopot spēkus nākotnes problēmu risinājumiem, nav vienkārša izvairīšanās no problēmām (tā ir arī prātam piemītoša spēja). Tas rada jaunu sākumpunktu, no kura ir ļoti labi veikt pamatīgāku darbu ar psihi. Arī ārējās lietās, šādās aktivitātēs laiks tiek nevis zaudēts, bet gan patiesībā ietaupīts, jo viss ir vieglāk un labāk nekā pirms tam. Daudzi garīgi domājoši cilvēki gandrīz nepamana, kas viņiem paslīd garām bez šī iekšējā miera.

Pat šis vienkāršākais no garīgajiem pārdzīvojumiem klusums, jau sevī ietver lielāku garīgo augstumu noslēpumus. Ar šo augstumu gan ir domāts ceļš uz to. Kristus uzsver, ka cilvēka vienkāršībai vajadzētu vispirms tikt atvērtai. Viņa ceļš tad ved uz arvien plašākiem un sarežģītākiem horizontiem. Šajā sarežģītībā atkal kļūst redzama pamata vienkāršība.

Piemēram, tikko izstrādāts vai saņemts iekšējais progress var dziļāk nostiprināties klusumā, jauniegūto spēju nevar “saēst kodes”, skat. Mateja evaņģ. 4. Šāda veida spēja var integrēties citu iepriekš gūtu spēju mozaīkā utt. Šis klusums var sasniegt punktu, kur mūsos atdzimst viss, kas tiecas līdzināties dievišķajam paraugam. Tas ir veids, kā sajust “Dieva piedzimšanu no jauna” mūsos. Mums rodas nojausma par tā nozīmi, kad apziņa ir mierīga, galva jūtas brīvāk – iespējams kombinācijā ar noteiktu ieskatu – sirds ritms kļūst daudz sajūtamāks un kājas kļūst atbrīvotākas. Tad kaut kas ir „cauri“, lai arī kāds neliels daļējs dzīves aspekts tas būtu. No otras puses, bet tā būtiskās lietas iestrēgst un tās netiek izstrādātas. Tas var radīt problēmas ne tikai sapņos – to var tikai iesaistīt ierobežotā veidā - bet citu problēmu vidū arī veselības problēmas.

Arī Jēzum bija jāmācās un jāvērš savas cilvēciskās īpašības arvien vairāk un vairāk pie Dieva. Pēc 40 dienām tuksnesī parādījās “kārdinātājs”* (piem, Mateja evaņģ. 4, 1-11).

Pat "normālajā” dzīvē uzrodas negatīvie spēki- gan sevī pašā, gan ikdienas dzīvē. Tos var aplūkot kā kaut ko, kam piemīt forma, tas ir, kā reālas vienības. Vispirms, pašās cilvēciskajās būtnēs ir novilcinātas un izolētas tendences – kad tās ir aktīvas bez savienojošās sirds, šīs izolētās domas un līdz ar to arī izolētā griba ir viena no “augļa ēšana no laba un ļauna atzīšanas koka” (pirmā Mozus grāmata) nozīmēm.

Mateja evaņģ. 4. nodaļā Jēzus tiek pakļauts trim traucējošiem impulsiem, šeit dēvētiem par “sātanu” vai “nelabo”. Viņš ne tikai vēršas pie attiecīgā pretinieka, bet sniedzas tālu pāri dažādu negatīvo tendenču svārstībām. Tas, ko Viņš dara, ir balstīts uz „Dieva Vārdu”, uz “Dievu Kungu” un “pielūgšanu un kalpošanu tikai Viņam”. Kristus stāv pāri tumsas divdabībai un (redzamajai) gaismai un pārvar abus savā trešajā, pārākajā veidā, kā liecina arī daudzi turpmākie elementi.

Bez bailēm un citām negatīvajām sajūtām negatīvajiem spēkiem nav tiešas varas. “Nezīmēt nelabo uz sienas“ (vācu idioma), nedomāt sliktāko arī varētu darboties kā aizsargmehānisms – pat pret garīgo iebiedēšanu. Mūsdienās garīgā uztvere varētu parādīt, ka domātie “pieaugumi” negatīvajās aprindās atspoguļo apslēptu potenciālu, kas ilgu laiku ir snaudis. Patiesi pozitīvas īpašības, no otras puses, joprojām var virzīties augšup uz jau pastāvošu arhetipu.

Jēzus nemāca tik daudz tieši “būt pret ļauno", nedz arī saglabā ļaunā nepieciešamību "līdzsvara" dēļ (kā domā dažu Austrumu skolu pārstāvji). Viņš arī neredz absolūtu nepieciešamību pēc negatīvajiem spēkiem, lai varētu atpazīt dievišķi labo. Pat ne neliela – bieži nepieciešama – tieša psiholoģiskā negatīvo īpašību pārstrāde - ir nepieciešama katram. Dažiem cilvēkiem varētu palīdzēt “Kristīgā zinātne”, ko iesaka Mērija Beikere-Edija (Mary Baker-Eddy). Tas tomēr nepierāda, ka negatīvie spēki neeksistē, bet šādā veidā tos var netieši mainīt. Līdz ar Kristu nav mūžīgā lāsta. Visi graujošie spēki beigās var tikt pārvērsti, līdz Sv. Jāņa atklāsmes pēdējai nodaļai, solot, ka tumsa atkāpsies (salīdzin. nodaļu "Jaunā Zeme"...)

Pēc šiem pārdzīvojumiem tuksnesī Jēzus paaicināja savus mācekļus (Jāņa evaņģ. 1, Mateja evaņģ. 4, 18-22; 10).

* Teoloģijā attiecībā uz kārdināšanas stāstu parasti tiek ņemta vērā arī simboliskā kopsakarība ar cilvēces vēsturi: tuksnesis ar bīstamajiem mežonīgajiem dzīvniekiem kā kontrasts stāstījumu mantojumā minētajai Ādama paradīzes pasaulei, kas līdz ar to ir aprakstīts kā stāvoklis, kuru Jēzum kā „jaunajam Ādamam“ ir jānomaina. Pirmajā kārdināšanā, kad akmeņi bija jāpārvērš maizē, runa ir par to, vai dot priekšroku matērijai vai Dievam. (Vēlāko stāstu par daudzu cilvēku paēdināšanu un atdzīvināšanu mēs vairs neuzskatām par kārdināšanu.) Otrajā kārdināšanā par lekšanu no tempļa jumta ir runa par augstprātības pārvarēšanu attiecībā uz cilvēku dzīves nastām. Jēzus izdzīvoja visu, kas viņam bija paredzēts ( līdz viņš tika atpestīts augšāmcelšanās notikumā). Trešajā kārdināšanā runa ir par pastāvošo pasaulīgo ķēniņu valstu varu vai par Dieva doto "debesu valstību". (Tomēr vēlāk pasaulīgā cilvēka pārvērtība Dieva ietekmē var notikt caur nozīmīgo un apsolīto "miera valstību".)

Šeit (Jāņa evaņģ. 2, 1-12) mēs vispirms sastopamies ar piemēru, kā pārpratumus ne tik daudz rada nepareizi tulkojumi, baznīcas ieviestie evaņģēliju "labojumi”, bet gan vienkārši vienpusēji un patriarhāli skaidrojumi. Kad Jēzus sacīja Marijai: “Kas man ar Tevi, sieva?" (Luters: “Sieviete, ko man ar Tevi darīt?“) vēlāk tika vērtēts kā nicinošs. Lasot turpmāk tekstu un vērojot, kā Jēzus dara visu, ko vēlas Marija, jāatzīst, ka teikums ir diezgan apbrīnojams, kas labāk varētu būt izteikts šādā veidā: “Sieviete, cik daudz ko varu ar Tevi darīt!" No grieķu valodas var saprast sākotnējo vienkāršās aramiešu valodas teicienu: “Sieviete, es ar tevi” – tādējādi pat paša Jēzus dzīves laikā precīza nozīme bieži vien nebija saskatāma, nesaprotot kontekstu.

Kristus "forma" cilvēkā saplūst ar dvēseles vīrišķo aspektu (animus), kā iepriekš minēts nodaļā par kristīšanu Jordānas upē. Šis vīrišķais aspekts var stāties “iekšējā laulībā” ar “sievišķajām mūsu psihes daļām, šajā gadījumā dievišķos apstākļos. Tas var atstāt alķīmiski mainīgas sekas pat uz dzīvīgumu un ķermeni. Tādā pat veidā Marijas tēls var skart dvēseles sievišķo aspektu (anima)**.

Vīriešu ceļš caur Mariju un/vai Mariju no Betānijas un Mariju Magdalēnu* liecina par to pašu. Tomēr katra dzimuma pārstāvjiem ir iespējams izvēlēties pieņemt Jēzus vai Marijas ceļu, jo no dvēseles uz hormoniem ne sieviete, ne vīrietis nav pilnībā saistīti tikai ar sava dzimuma reakcijas izpausmēm , un tiem nav jāpaliek ar tām saistītiem. Tomēr dažiem cilvēkiem vieglākais šķiet pirmais ceļš, citiem - otrais. Tomēr beigās iekšējā pilnība kļūst acīmredzama. Mūsdienās katoļu baznīcas agrākā tradīcija dievināt Jēzus sirdi un Marijas tīro sirdi ir gandrīz aizmirsta. Šajā iekšējā attīstībā netiek jautāts, piemēram, vai cilvēks ir katolis vai nē – un tajā pat laikā, iespējams, formālu zināšanu par Mariju trūkuma dēļ, bet ne aizspriedumaini, kā gadījumā ar daudzu cilvēku caur kontaktu ar ārēju Marijas dievināšanu.

Šajā kontekstā, tam, ko esam guvuši no mātes un tēva, būtu jāiekļaujas cilvēka personībā. Dzīļu psiholoģijas elementiem patiešām var būt saistība ar reliģisko pieredzi. Eižena Drevermana (Eugen Drewermann) grāmatas ir minēts cits veids, kā uz to lūkoties. Ieskatoties tuvāk, atsevišķā līmenī, no kura tie var ietekmēt psiholoģiskās norises, reliģiskie pamatpārdzīvojumi var kļūt acīmredzami. Mūsdienās ir tendence aplūkot reliģiskos meklējumus kā „visu cilvēcisko būtņu dzīvīgo holistisko impulsu, kas meklē augstāku dzīves jēgu un neierobežotu pieredzi". Skat., piemēram, Hubertu Minareku (Hubertus Mynarek): “Möglichkeit oder Grenze der Freiheit“(„Iespēja vai brīvības robeža“) (vācu val., 1977.) Tomēr cilvēkam jāatšķir bezformas, vispārējs garīgs impulss un reliģisks impulss, tiešāk - re-ligious (Latīņu val.: atkal - apvienošanās), saistīt sevi ar dievišķo pirmsākumu, “Tēvu” – ko kristieši spēj caur Kristu.

Laba ideja ir tūlīt pēc nodaļas “Kāzas Kānā” (Jāņa evaņģ. 2, 1-12) tieši risināt pašreizējās mīlestības problēmas. (Jūs varat atrast detalizētāku papildu lapu par mājaslapu/ “Jautājumi, atbildes…”)

Kristus vēršas pie cilvēces sirdīm un iespējas, ka viņi var kļūt par kopumu, pilnību, kas ir priekšnosacījums patiesam mieram. Viņš neatbalsta arī turpmāku atdalīšanos no tā cilvēkā, kas jau irst; nekādas vētrainas emociju izpausmes, bet drīzāk jaunu atkalapvienošanos un “sirds gudrības”pamata.

Mīlēt Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu nozīmē arī mīlēt sevi pašu. Šis Kristus noteikums, nobīdot malā Vecās derības aizlieguma loģiku, ir universāla attieksme, kas iet cauri visām šīm jomām un apvieno viņus visus (Marka evaņģēlijs 12:33; Jāņa evaņģ. 13:34; Gal. 5:14; Džeimss 2:8). Šajā gadījumā labdarība ir kas vairāk nekā vienkārši instinktīvas rūpes par tuviniekiem utt, .tomēr tas arī to neizslēdz – tā ir barība izvēle. Šīs cilvēka kā mīloša palīga, kurš gatavs palīdzēt, kad vien nepieciešams, lomas dēļ sevis mīlēšana nav egoistiska, bet nāk no sirds un patiesībā ir vērsta pret sevis mīlēšanu kā instrumentu kalpošanai citiem un/vai Dievam, ieskaitot ķermeni.

Visaugstākā mīlestība ir beznosacījumu mīlestība. Salīdzin. pat “ienaidnieku" mīlēšana Mateja evaņģ. 5:43-48 – kas neizslēdz gudrību.

Mūsdienu eiropiešiem utt. notiek kas līdzīgs seksualitātes pārveidošanai, it īpaši, kad divi cilvēki abpusējos pasākumos sastopas vispirms intelektuālā un psiholoģiskā līmenī, bet tad mācās pārvarēt antipātiju un simpātiju saplūšanu. Šīs lietas, ne galvenokārt, bet citu starpā, būtu jāņem vērā, meklējot sakarus, kam arī ir sava nozīme ārējai pasaulei. Fiziskā līmeņa vienotība nāk vēlāk, un tā nav automātiski katras draudzības vai tikšanās sastāvdaļa. Sirds spēks var piesaistīt seksuālo enerģiju, kam nebūt nav noteikti pēkšņi jāpazūd, kā mūsdienās bieži kultūras noslāņošanās dēļ notiek. Līdz ar to nāk mīlestības pilns garastāvoklis.

Daudzas garīgās tradīcijas māca seksualitātes pārveidošanu apspiešanas vai ilgstošas sadzīvošanas ar to vietā, - kas ir vairāk nekā Freida "sublimācija”. Arī kristiešu pasaulē bija līdzīgas pieejas, kā mūsdienās vairs nav un kuras nepieciešams atkal izstrādāt; minnezingeri un trubadūri bija kā apliecinājums šāda veida zināšanām.

Jāņa evaņģ. 2. nodaļā pēc kāzām Kānā ir aprakstīta “templa tīrīšana”. Jēzus nikni ar varu padzina tirgotājus un naudas mijējus. Šādi Viņš vēlējās skaidri parādīt savu nostāju pret pasaules liekulību, pasludinot dievnamu kā vietu, kur lūgt, nevis tikai kaulēties. Šajā situācijā Viņš zināja, ka Viņš nevarēja neko gaidīt no pilsētas vai garīgajām amatpersonām, un tāpēc Viņš izmantoja savas rokas kā vienīgais, kurš joprojām jutās kā atbildīgais "sava Tēva namā". Tā bija nevardarbīga sociālās pretestības izpausme. “Klausīt Dievam, nevis cilvēkam” ir Jēzus attieksme kopumā. Arī, kur viņš saka: “Dodiet imperatoram to, kas pieder imperatoram (un Dievam to, kas pieder Dievam)", šeit nav padevīga attieksme, kā bieži tiek nepareizi skaidrots, bet drīzāk gan mērķis ir pasargāt mācekļus no bezjēdzīgām domstarpībām ar no viņiem neatkarīgām sociālajām pilnvarām. Reliģijā un politikā ir savi likumi. Kalpot līdzcilvēkiem un vēlēties “pilsētai to labāko” nav arī vergošana.**

Kad psiholoģija rosina ielūkoties psiholoģiskajās norisēs un kad psihe/dvēsele tiek uztverta vairāk nekā tikai ķīmiski elektriska smadzeņu funkcija - kas reti parādās - , viņu pētījums varētu būt labs palīgs. Zinātne būtu attīstījusies labāk, ja zināšanas un/vai alternatīvo psiholoģijas skolu argumenti tiktu pieņemti kā materiāls viņu pētījumiem. Parasti strādāšana pie visa problēmu kopuma vienā reizē daudz nepalīdz. Būtu daudz efektīvāk vispirms meklēt šī kopuma sastāvdaļas; un tad noteikt, vai tas ir “baļķis paša acī” vai arī "skabarga citā acī”, kas ir par to atbildīga. Jēzus un dažas kristīgās skolas uzsver "baļķi savā acī", jo raudzīties uz savām problemātiskajām darbībām ir daudz grūtāk, tas ir jāiemācās un tāpēc cilvēkam vajadzētu sākt labot savas kļūdas; tāpēc dzirdēt kāda atzīšanos – ārpus garīgā aspekta – ir arī terapeitiski. Psiholoģijas skolas dažreiz dod priekšroku citam viedoklim – par upuri. Cilvēks var pamanīt, ka beigās aplūkoja abus. Piemēram, Austrumu garīgajās mācībās saikne starp abām dzīves pusēm tika uzsvērta kā "karmas" un ticības avots.

Pateicoties psiholoģiskajam progresam, var uzlaboties arī dialogs cilvēku starpā. Pēc tam, kad cilvēki ir kļuvuši caurskatāmāki un ir spējuši atbrīvoties no ikdienas rūpju smaguma, viņi ir mazāk aizspriedumaini un retāk izdara pārsteidzīgus secinājumus. Kad Jēzus uzsver netiesājošo attieksmi un “kas nāk no mutes” svarīgumu, viņš nerunā par neizpildāmu morālo prasību, bet gan pieprasījumu sākt mācīties. Tādēļ var būt nepieciešams pārtraukt strīdēties, paņemt pārtraukumu - skat. arī nodaļu "Klusums tuksnesī" - un tad atklāti un godīgi parunāt.

Šajā kontekstā ir Eiropas garīgie ceļi, kas ietver sevī nervu un apziņas centrus, kas jogā zināmi kā "čakras" (antroposofija, universālā dzīve - nesajaukt ar universālās dzīves baznīcu u. c.) Šis idejas automātiski nevar aprakstīt kā nekristiešu idejas, kā dažas baznīcas vēlētos, lai mēs domātu, tās bija zināmas kristiešu teosofistiem viduslaikos (J. G. Gihtels)J.G. Gichtel*), un tagad var atzīt, ka tās pastāv katrā no mums –gluži kā adatterapijas punkti, kas sevišķi labi ir zināmi Ķīnā, tie nav automātiski "taoiski", jo trīs punktus un līnijas var izmērīt elektroniski un aplūkot cilvēka ķermenī histoloģiski.

Daudz ir rakstīts par to sabiedrības vērtību (seno un pašreizējo) maiņu, kas tika radītas Kalna sprediķī. Daži to novērtē saistībā ar sociālo darbību. Citi cenšas tam piedēvēt jēdzienu “fundamentālo attieksmju ētika”- un atbalsta tā dēvēto “atbildības ētiku” ar Vecajā Derībā aprakstītajiem soda draudiem, militāra un cita veida. Citi vienkārši cenšas dzīvot saskaņā ar šo sprediķi. Šis sprediķis tiek pieņemts arī ārpus kristīgajām aprindām (piemēram, Gandi).

Kas "tiecas pēc Debesu Valstības, iegūs visu pārējo". Arī šeit var minēt, ka patiesi intelektuālās domāšanas līmenis nav paredzēts sagraušanai, bet atvēršanai, lai varētu pieņemt to, kas cēlies no augstāka garīgā loģiskuma. Tomēr runa nav domāta tādēļ, lai liktu mums izvairīties no zemes “ierobežojumiem”, lai baudītu augstākus garīgos apziņas stāvokļus. Augstāki ieskati ir domāti tādēļ, lai tie sadurtos ar Zemes apziņu un dzīvi, līdz pasaule būs pārveidota. Skaidrība paliek vai var attīstīties tikai saistībā ar cilvēka izpratni par dažādiem jautājumiem no nezināšanas līdz aprēķinam, pieņēmumiem, teorijai un ticībai, beidzot ar zināšanām. Tas ir svarīgs izaugsmes priekšnosacījums. Tas atšķiras no tiekšanās pēc svētlaimes, ko var rast dažās garīgās domas skolās.

Daudzi Jēzus darbi ir simboliskas iekšējās "apskaidrības" ārējās zīmes, sākot no sarunas ar Nikodēmu (Jāņa evaņģ. 3), turpinot ar Kalna sprediķi un līdz pat kopš dzimšanas akla vīra izdziedēšanai un 5000 cilvēku pabarošanai uz kalna. Šī apskaidrošanās ir daļēji saistīta ar Austrumu jēdzienu “lielā apgaismība”. Cilvēku gars ir apgaismots. Tomēr šeit ir domāta ciešāka saistība ar Dievu un Viņa Garu. Dievs šeit tiek saprasts ne tikai kā absolūts princips, bet arī kā būtne, kas ir īsta Jēzum un tiem, kas izvēlas Viņa ceļu.

Jebkurā gadījumā, tā vēl nav “apskaidrošanās”. Apskaidrošanās ne tikai vienkārši pievieno pozitīvus apgalvojumus apjukušajai cilvēka rīcībā esošajai prāta "programmu" daudzveidībai tā, lai pozitīvo apgalvojumu pārsvars pieaug - kas ir iespējams vingrinājums. Bet apskaidrošanās visu atrisina ar spēju ielūkoties garīgajos pirmsākumos, kas ir padarīti brīvi no prāta sagrozīšanas un maldinoša uzsvara. Augtāka dievišķā kārtība visā kļūst redzama. Attiecībā uz šāda veida briedumu, tas ir augstāks psiholoģiskās attīrīšanas procesa līmenis, kas minēts nodaļā "Svētās dusmas". No pamata ieskata līmeņa viss kļūst skaidrs. Tieša atzīšana vai ieskats nav domāšana, tas vienkārši nāk bez domāšanas. Tas nevar būt piespiests un padara mūs brīvus. Lai sasniegtu augstāku gudrības līmeni, domas pasaulei vairs nav jābūt apspiestai, kā to ir centušās panākt dažas domas skolas.

Jautājums:
Vai es ar Dieva palīdzību savas domas varu no jauna sakārtot saprāta robežās ?

Jēzus nerīkojās, lai remdinātu kāda slāpes pēc sensācijas. Viņš arī nepiespieda cilvēkus ticēt, izmantojot ārējus notikumus. Visu Viņa ceļu vadīja iekšēja skaidrība, kas Viņam sacīja priekšā, kā rīkoties katrā gadījumā – un nevis “tādu vai tādu apstākļu dēļ, lai sasniegtu tādu un tādu rezultātu”. Dziedināšanas gadījumi bieži bija "zīmes", kas bija kā lielāka un daudz pamatīgāka vietā. No dzimšanas aklā cilvēka izdziedēšanas laikā sabātā (sestdienā) Jēzus atbildēja, ka iemesli nav grēki, “bet lai Dieva darbi būtu redzami". (Jāņa evaņģ. 5, 6-9;6;9,3…)

Tajā pat laikā novecojošo domāšanas veidu sagraušana un domāšana par dziļāku šādas rīcības nozīmi bija noteikti vēlamie blakus efekti. Jēzus atzina, ka ir cilvēki, kuriem nepieciešams spēt uzraudzīt, skaitīt, mērīt un svērt kā Toma gadījumā, kurš mācekļu vidū pārstāv “zinātnisko tipu”. Kad viņam bija iespēja pārbaudīt, vai tiešām viņa priekšā stāvēja Jēzus Kristus, Jēzus sacīja: “Neesi neticīgs, bet ticīgs”(Jāņa evaņģ. 20, 19-29). Jēzus vēlējās, lai Toms izmanto viņa jauno pieredzi, apsverot tik godīgi un pamatīgi, ka šaubu sakne izzuda un pār viņu nāca apskaidrība. Fakts, ka Jēzus tomēr bija tas jāsaka, nenozīmē, ka Toms bija skeptiķis, tagad ārējās realitātes "noslepkavots" un "piespiests ticēt" pat dēļ bailēm no soda. Tas drīzāk nozīmē, ka Toms saglabāja spēju nonākt pie jauniem secinājumiem un pārliecības pats, neatkarīgi no citiem. Šeit nav nosodīts veids, kā tikt galā ar faktiem un domām, kā daži skaidrotāji to nepareizi saprata, jo viņiem nebija pietiekamu zināšanu par cilvēka apziņu. Par spīti tam Tomam tomēr bija jāiemācās, ka ir arī citi veidi, kā pārliecināt sevi, ne tikai fizisko faktu novērošana.

(...) Enerģija šeit nav abstrakts spēks; tajā pat laikā tas ir Kristus esamības efekts. Piemēram, Austrumu jogā enerģija tiek uzskatīta par kaut ko izolētu. Mūsdienās dziedniecība, sākotnējā nozīmē papildināta ar lūgšanu attiecībā pret visdziļāko cilvēciskās būtnes daļu, saistītu ar Kristu, kurš vēlas, lai cilvēki tiktu dziedināti un kļūtu pilnīgāki, - kuri vēlāk var darīt pat vēl "lielākas lietas nekā Viņš"(Jāņa evaņģ. 14, 12-13).
Tomēr pati garīgā dziedniecība un psiholoģiskais un garīgais progress kopā ar to joprojām ir atkarīgi no Dieva žēlastības, ko neviens nevar piespiest, vienalga, lai kā mēs censtos tam gatavoties.

Saistībā ar “Svētā Gara dāvanām” skat. arī 1. Korintiešiem12, 7-11; nodaļu 2, 17-20; un šīs grāmatas nodaļu "Vasarsvētki".

Senie ēģiptiešu mistiķi zināja ceļu no psihes uz prātu līdz pat apzinātai fiziskās gribas pieņemšanai, lai dzīvotu. Līdz ar “Lācara augšāmcelšanu no mirušajiem” parādās cita "iedziļināšanās". Vispirms dažas detaļas ļoti atgādina ēģiptiešu zināšanas. Tas bija saistīts ar senu praksi, kur cilvēciska būtne pavadīja trīs dienas stāvoklī, kas modernajā parapsiholoģijā zināms kā "ārpus ķermeņa pieredze", gluži kā sapņa lidojumā, bet apzināti. Ķermenis atrodas šeit un izskatās kā miris. Atmostoties cilvēkā bija iekšēja skaidrība, ka viņš pēc fiziskās nāves pastāvēs kā parapsiholoģiski garīga būtne. “Hierofantam” (pirmajam priesterim) vajadzēja pārliecināties, ka cilvēks atmostas fiziskajā ķermenī vēlākais pēc 3 dienām, pirms viņš sāk trūdēt. Tomēr tas ir tieši tas pats, par ko tiek minēts stāstā par Lācaru- pēc 4 dienām tas "jau smirdēja". Tāpēc modinošajam spēkam bija jāiet dziļāk, ietekmējot arī pašu materiālo vielu, lai dabūtu viņu atpakaļ. Bībeles notikumos ir tendence attēlot, ka kristietības garu var īpaši atpazīt fiziskajā pasaulē un ārējā darbībā. Šī tendence ir kas tāds, ko tikai tagad atkal atceras mūsu laikos, pēc iepriekšējo gadsimtu misticisma lielākajā daļā gadījumu tikai iedziļinājās intelektuāli psiholoģiskajās daļās.

Visu reliģiju mācības par dzīvi pēc nāves droši vien ir cēlušās no šādiem pārdzīvojumiem, kad cilvēks jūtas kā ārpus sava materiālā ķermeņa, nevis no filozofiskām apcerēm, kas nebija atbilstošas aizvēstures, agrīnās vēstures un senatnes cilvēku apziņas stāvoklim. Atbilstošākam skaidrojumam skatīt Žana Gebsera "Ursprung und Gegenwart"( "origin and present time"- precīzs angļu nosaukums nav pārbaudīts). Viņš nošķir arhaisko, maģiskoun mītisko apziņas līmeni pirms teorētiskā saprāta un vēlāk integrēto apziņu. Tas, vai lūzumi starp šiem līmeņiem bija neizbēgami, ir cits jautājums. Tomēr tos var saprast mūsdienās. R. Štainers arī uzsver senāko apziņas līmeņu nesalīdzināmību ar mūsdienu apziņu. Dažādos mūsdienu cilvēku līmeņos var atrast vairs tikai atmiņas par to.

Starp citu, salīdzinājums ar novecojušajiem ievadīšanas rituāliem - kas vairs nav iespējami kā agrāk - nenozīmē, ka Lācara augšāmcelšana no mirušajiem bija rituāla darbība, kas tiek veikta ārēji starp visiem dalībniekiem kā Ēģiptē. Jēzus bieži nošķīra savu rīcību no kulta rituālu prasībām (piemēram, attiecībā pret sestdienu, telpu (ka jābūt dievnamam) un situāciju. No šīs neatkarības pozīcijas viņš dažreiz brīvprātīgi izmantoja šādus apstākļus pozitīvi, neskatoties uz, piemēram, Pesaha (Lieldienas), dievnamu... Tāpēc viņš var būt piemērs tam, kā izturēties, piemēram, pret noteiktām tendencēm kā astroloģisko aspektu, “spēka vietu" pieņemšanu un rituāliem. (Skat. arī Marko Pogačnika (Marko Pogacnik) grāmatas: “Zemes sirds ārstēšana”. “Kristus spēks un Zemes dieviete" u. c. par ģeomantisko darbu, izdevniecība "Findhorn Press", Apvienotā Karaliste, Skotija).

Lācara augšāmcelšanas dēļ (Jāņa evaņģ. 10:39-11) Jēzus un cilvēki viņam apkārt kļuva daudz redzamāki kā daļa no kopuma pasaulei ārpusē. Šeit var redzēt Jēzus plašo apziņu, kas arī ietver mācekļu loku un tādējādi bagātina plašāku sabiedrību. Līdzīga apziņas paplašināšanās var notikt arī šodien, kad cilvēku grupu aktivitātes izplatās ārēji, atdarinot Jēzu.

Tālāk ved kaisles ceļš. Augstais jūdu priesteris runā par saikni starp to, kam jānotiek, un Jēzu un tautas likteni (Jāņa evaņģ. 11). Savā pravietiskajā skatījumā viņš pareizi pamana, ka Kristus mira par viņiem visiem, tomēr viņš kļūdās apgalvojot, ka Jēzus, palikdams dzīvs, nodarītu tautai ļaunumu. Tam nepieciešams tāds apziņas līmenis, kas ir ārpus domām, spējīgs aptvert notikumus un to kontekstus vienlaikus. Šī spēja ir jāiemācās. Parasti cilvēks ar šo spēju nepiedzimst, bet skolās to nemāca. Tā nav identiska garīgajiem tēliem, kas rodas instinktīvi. Var tikt atklāti, atšķetināti un radīti dziļi iemesli. Negatīvās un citas domas vairs netiek uzglabātas pusapzināti. Tās vairs nevar uzkrāt problēmu struktūras un ietekmēt gan dziļākos psihes slāņus, gan psiholoģiskos procesus. Pat retrospektīvi, ja cilvēki ievēro šos noteikumus, problēmu iespējams atrisināt lēnām. Ceļš uz brīvu, radošu nākotni ir atvērts.

Mājaslapās vācu un angļu valodā ir dots fragments no Jāņa evaņģēlija 11. nodaļas.
Aleksandrijas Klemensam, agrīnajam baznīcas tēvam joprojām bija zināms paplašināts “slepenais” Marka evaņģēlijs. Pēc viņa teiktā tas ir "visgarīgākais evaņģēlijs tiem, kas ir ceļā uz pilnību", kalpo "atzīšanas progresam". Šeit tika pievienotas Marka un Pētera piezīmes, kas netika iekļautas evaņģēlijos vispārējai lasīšanai, piemēram, par Lācara augšāmcelšanu no mirušajiem. Tikai māceklis Jānis un viņa mācekļi atklāti iekļāva šādus atgadījumus evaņģēlijā. Klemenss dēvē Kristu par “mistagogu” vai "hierofantu", kas nozīmē tas, kurš vada un iepazīstina ar mistērijām, ticības noslēpumiem - jaunajām kristietības "mistērijām", kas atšķiras no senajiem mistēriju kultiem. (Salīdzin. Prof. Mortona Smita (Morton Smith) „Slepenais evaņģēlijs..."; kurš tomēr izdarīja arī šaubu pilnus secinājumus.)

Jautājums:
Vai es varu nojaust, ka Dievs palīdz pārvarēt dzīvi un nāvi, ikdienas uztveri un miegu? 

Jūs varat rakstīt Kristus ceļiem e-pastu (ja iespējams, vācu vai angļu valodā, ja rakstāt citā valodā, rakstiet īsus teikumus un norādiet valodu).