Kristus ceļi

Neatkarīga informatīvā mājaslapa, 
kas balstās uz dažādām izpētes jomām un pieredzi.

 

Jēzus Kristus ceļi cilvēku apziņā un izmaiņās pasaulē.

Pamatteksta saturs.

Šī ir pirmā daļa (1a): nodaļas par soļiem evaņģēlijos 1-15:

Lai aplūkotu pēdējās saites, gaidiet, līdz lapa tiks lejupielādēta pilnībā.
1.  IEVADS par šī teksta mērķi un lietošanu līdz ar metodiskajiem norādījumiem, kas svarīgi teksta izpratnei
2.  "Sākumā bija Vārds (grieķiski: logos) ... un Vārds kļuva miesa"
3.  Jēzus no Nācaretes: viņa dzimšana
4.  Vai ir kas svarīgs atrodams Jēzus jaunības gados?
5.  Komentārs saistībā ar strīdu par "diviem puisēniem vārdā Jēzus"
6.  Jāņa Kristītāja veiktā kristīšana Jordānas upē
7.  Klusums tuksnesī
8.  Kārdinājumi
9.  Kāzas Kānā
10.(Uzskati par seksualitāti, līdzjūtību, iejūtību un mīlestību).
11."Svētās dusmas" (un viedokļi par emocijām).
12.Kalna sprediķis (Mateja evaņģ. 5-7; un uzskati par prātu)
13.Kristus apskaidrošanās Tabora kalnā (Mateja evaņģ. 17)
14."Brīnumdarbu" jautājums
15.Lācara augšāmcelšana no mirušajiem

Uz 1b daļu: nodaļas par soļiem evaņģēlijos 16-25

Lai piekļūtu 2. daļai - Soļi Atklāsmes grāmatā - spiediet šeit
(12 nodaļas par Atklāsmes grāmatu un pravietojumiem)
Uz abu daļu pēdējo nodaļu - "Kristīgā attieksme"
Ar tabulu: "Kristīgā attieksme" - "Pasaulē", nevis "no pasaules", "Trešais ceļš"

Uz 3. daļu: Citas tēmas

Uz 4. daļu: Vecā Derība un ieguldījums dialogā ar citām reliģijām

Mājaslapa ar atsauci uz drukāšanai paredzēto daļu pilnu versiju.

Autortiesības (“Kristus ceļu” izdevniecības ziņas).
e-pasts.

 

IEVADS par šī teksta mērķi un lietošanu.

Jau 2000 gadu – ieskaitot iepriekšējos pravietojumus, dažus gadu tūkstošus ilgāk - cilvēki atkal un atkal cenšas nodibināt tiešus sakarus ar Jēzu Kristu. Neskatoties uz viņu atšķirīgajiem raksturiem, piederību dažādām reliģijām, filozofisko un zinātnisko pārliecību, neatkarīgi viens no otra, par vienu viņi tomēr ir vienisprātis. Viņi uzskata arī, ka citiem ir iespējams sagatavoties līdzīgiem pārdzīvojumiem. Pateicoties Jēzum Kristum, cilvēkiem un pasaulei ir radušās jaunas iespējas, kas sniedzas tālu pāri vēstures un kultūras robežām. Šeit šie izaugsmes soļi ir atklāti jaunā veidā. Ejot pa ceļiem, kurus reiz staigājis Jēzus, var izprast to nozīmi dažādās dzīves jomās.

12. gadsimtā abats Joahims del Fiorē pareģoja “Svētā Gara valstības” iestāšanos, kur cilvēku attiecībām ar Dievu, neatkarīgi no iestādēm, būtu jābūt kopējām un vispārējām. Mūsdienās pasaulē kļūst arvien vairāk kustību, kas ne tikai meklē Kristus atspoguļojumu cilvēkā, bet arvien apzinātāk uzskata indivīdu par “Kristus ķermeņa” šūnu.
Šajā kontekstā gaidīto “Kristus otro atnākšanu” un mūsu “apokaliptisko” laiku nevar uztvert kā vienkāršu reinkarnāciju, bet gan kā notikumu daudz plašākā mērogā. Neskatoties uz to, cilvēkiem vajadzētu vismaz nojaust par līdzībām attīstībā pirms 2000 gadiem un pašreizējajiem notikumiem – kas nedrīkst novest līdz katastrofai.
Šajā darbā tiek mēģināts atbildēt uz jautājumu par to, kādas īpašas jaunas attīstības iespējas dažādās dzīves jomās ir parādījušās kopš Kristus dzīves laika pirms 2000 gadiem. Šis darbs ir izveidots kā impulss.

It īpaši mūsdienās,
- kad Jēzus Kristus vārds tiek pieminēts daudzās un dažādās teoloģijās (skat. papildu logu) un dogmās, kā arī valodniecībā, vēsturē, arheoloģijā un paleogrāfijā, sociālajā reliģijā, psihoanalīzē, arī politikā un dabaszinātnēs,
- kad, līdzīgi kā agrīnās kristietības laikā, iepriekšējā materiālistiskā vietā sabiedrībā izveidojās daudzslāņaina garīgā vide – tas radīja gan tiltus, gan barjeras viņu starpā.
- kad rodas visneskaidrākās situācijas, piemēram, viltus Jēzus Kristus un kad Jēzus Kristus vārdā tiek darītas apšaubāmas lietas vai pat īsts ļaunums.
- varētu būtu interesanti izpētīt, kāds varētu būt patiesais Kristus devums pasaulei.

Šis projekts sākas ar dažiem mūsu iekšējiem pārdzīvojumiem un citiem mistiskiem avotiem utt. Izmantotie viedokļi nav tikai teoloģiski, bet gan starpdisciplināri – balstīti uz dažādām zinātnes un pieredzes jomām. No šī garīguma viedokļa netiek mēģināts ar kādas nepareizi saprastas iekšējās pasaules palīdzību novirzīt cilvēkus no sociālās un politiskās apziņas. Protams, 19. gadsimta dabaszinātņu dogmas nevar pieņemt par pamatu, tāpat Austrumu uzskatus par to, ka pasaulē nav nekā jauna, par ko jau nebūtu rakstīts senajās indiešu vēdās un ka Jēzus nav nekas vairāk kā otršķirīgs šo vēdu skolotājs. Šīs atziņas neizriet no tekstā salīdzinājumam minētajām grāmatām vai arī no minētā citu grāmatu saraksta teoloģiski ieinteresētiem cilvēkiem; “Kristus ceļu” lasīšanai nav nepieciešams zināt šīs grāmatas vai iepriekšējas teoloģiskās zināšanas. Nekas no šeit rakstītā nebūtu jāuztver kā dogma vai kā kādas reliģiskas organizācijas viedoklis. Tāpat nekas no šeit rakstītā nav vērsts pret nevienu baznīcu, reliģisko vai garīgo grupu vai pret apustuļu ticības simbolu. Cilvēki, kuri sevi uzskata par cita reliģiskā vai ideoloģiskā novirziena piekritējiem, bet kurus patiesi interesē jauni kristīgās pieejas aspekti (ne ikdienišķi, ne virspusēji), arī var atrast šeit noderīgu informāciju. Šajā mājaslapā arī norādīta saikne starp kristietības ceļu un citiem atklāsmes ceļiem. Gluži kā Jāņa evaņģēlijā kristietības būtība tā laika patiesības meklētājiem tika izskaidrota viņiem saprotamā valodā, šis darbs dod iespēju paraudzīties uz kristietību no dažādiem skatupunktiem. Šis darbs ir sarakstīts brīvā stilā. Izpēte un atklājumi atšķiras no misionāru darba. Neskatoties uz to, kristieši ,kuri izvēlas vienkāršu ticības veidu, īpaši neiedziļinoties sarežģītajos pamatjautājumos, no šī teksta varētu mācīties, piemēram, kā sazināties ar citu ticību pārstāvjiem bez nemitīgām nesaskaņām.

Tekstam vajadzētu runāt pašam par sevi.

"Vēl daudz kas Man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest. Bet, kad nāks Viņš, Patiesības gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā” (Jāņa evaņģ. 16:12-13). Tieši Svētais Gars ir kalpojis par “Kristus ceļu” iedvesmu.

 

Metodiskie norādījumi.

Nākamajās 37 nodaļās tiek aplūkoti soļi evaņģēlijos un Atklāsmes grāmatā. Var lasīt atsevišķas nodaļas vai tomēr labāk plašāka ieskata gūšanai skatīt nodaļas šajā secībā.
Tie, kuri ir ieinteresēti tuvāk iepazīties ar holistisko pieeju šiem jautājumiem, ieskaitot meditāciju par evaņģēlijiem, var piespiest šeit, lai izlasītu metodiskos norādījumus Tas var palīdzēt jaunu pieeju realitātei un piedalīties tajā bez vārdiem.

Attēli (meditācijai).

"Sākumā bija vārds (grieķiski: logos)…un Vārds kļuva miesa” (Jāņa evaņģ. 1).

Sākotnēji šis apgalvojums netika lietots, lai noliegtu Jēzus cilvēcisko izcelsmi; taču tas norāda viņa dziļāko saikni ar Dievu un pasaules radīšanas procesu. Arī šo saikni var aplūkot dažādos aspektos. Tomēr jau no paša sākuma to raksturot kā nesaprotamu un neīstu ir vienkārši nepieļaujami. Šāda veida formulējumu var atrast Sv. Jāņa evaņģēlijā (1; 5; 6:69; 7…); vēstulēs kolosiešiem un efeziešiem, Mateja evaņģ. 16:16 utt. Tie "dzīvoja” arī senajos praviešos un tādos mistiķos kā Jākobs Boeme (Jacob Boehme), Rūdols Štainers (Rudolf Steiner) (Helsingforsa 1912); un atkal atdzīvojas kristiešu gudrā Daskalasa “ezotērikas mācībās”, kā arī amerikāņu teologa Metjū Foksa (Matthew Fox) grāmatās. "Kosmiskā Jēzus atnākšana. Mātes zemes dziedniecība un globālās renesanses dzimšana”, un “Lielā svētība”, (...).

Katoliskā un daļēji arī protestantu baznīca ir centušās saglabāt šo zūdošo šāda līmeņa tradīciju, izmantojot tikai doktorīnas. Citi protestantu baznīcas novirzieni, ko daudz vairāk interesēja Jēzus sociālā darbība, uzskatīja, ka ir jābeidz šī pārmērīgā Jēzus “dievināšana”. Hindu izcelsmes mācībās radās jēdziens “avatars”, ar to domājot cilvēkus, kas neatrodas uz Zemes personīgā progresa dēļ, bet gan brīvprātīgi, lai dotu ieguldījumu tautas vai cilvēces progresā. Viņi it kā “dievišķās pilnības”lāses. Tomēr šādās mācībās atšķirības starp šī veida viens aiz otra sekojošiem “avatariem” pamazām kļūst arvien blāvākas, tajā pat laikā kad ebreju un kristiešu reliģijās tiek uzsvērta Dieva kā “vēstures radītāja” loma, kā arī šajā attīstības aspektā īpašā mesijas loma.Šeit ir minēts, ka Korāns pieņem Jēzu Kristu kā Dieva sūtītu pravieti, un ka Dieva “Vārds”, “radīts kā Ādams”(minēts vairākās vietās). Tas ir vairāk kā daži mūsdienu kristiešu teologi, kuri Jēzu redz tikai kā sociālo reformatoru, spēj pieņemt! Korānā netika pieņemta ideja par Jēzu kā Dieva dēlu – kristieši Muhameda laikā to iztēlojās ļoti fiziski – vēlākās Dieva Trīsvienības doktorīnas kontekstā. Tādu kristiešu, kas varētu citu ticību pārstāvjiem saprotami izskaidrot šīs mācības būtību, tolaik faktiski vairs nebija.

Šobrīd vajadzētu uzsvērt, ka šis Jēzus mīklas līmenis nav galvenokārt radies no spekulatīvas domāšanas, bet no pieredzes, piemēram, skaidri manāmas Jākoba Boemes darbā, jo autoram piemita talants izskaidrot lietas saprotamā valodā. Visus garīga rakstura pārdzīvojumus patiešām nepieciešams kritiski pārdomāt, tomēr to rezultāta novērtēšana, neņemot vērā šāda uztveres līmeņa eksistenci, nav piemērota metode, kas neko nedod.
Tāpat cilvēkus ar redzami mistisku vai spirituālu uzdevumu nav iespējams saprast, ja tie tiek vērtēti tikai no vēsturiski-kritiskās perspektīvas izejot no viņu ārējās socializācijas. Šajā procesā ir jāiesaista viņu individuālā iekšējā spirituālā attīstība.

*) Jēzus kā vēsturē pastāvošas personas esamība ir diezgan labi pierādīta. 1. gadsimtā pēc Kristus dzīvojošie vēsturnieki kā piem. Jozefs (Josephus) un Tacitus apliecināja, ka viņš tiešām ir bijis. Bībeles evaņģēlijos ir minēts vairāku notikumu laiks un vieta. Tā piemēram tiek minēti vairāki valdnieki un valsts darbinieki (piem. Lūk. 3:1, 2, 23), izejot no kuriem var tikt identificēts gads, kad Jēzus ir uzsācis izplatīt savu mācību. Tie paši dati ir atrodami arī vēstures aprakstos. Līdz ar to Bībeles stāsti nav tikai mitoloģiski stāstījumi. Bībelē neietvertie "apokrifi", t.i. citi kristīgie evaņģēliji un citi teksti no pirmajiem gadsimtiem, bieži vien necenšas tikdaudz precīzi atstāstīt notiekošo, bet to autori interpretē zināmus notikumus no savas perspektīvas.

Mājaslapās vācu un angļu valodā ir dots fragments no Atklāsmes grāmatas 1. daļas.
Īpaši šis teksts ir izmantots, lai līdzīgi kā radio noskaņotos Jēzum Kristum, nevis lai stātos sakaros ar citiem spēkiem, kas tikai šķietami ir kristīgi.

Atpakaļ (nospiežot šīs pogas, jūs varat atgriezties uz "saturu" mājaslapas sākumā).

 .

Jēzus no Nācaretes, Viņa dzimšana.

Ievērojot evaņģēliju secību, tagad pievērsīsimies konkrētākiem notikumiem. Tradicionāli Kristus dzimšana tiek saistīta ar Ziemassvētkiem – lai arī daudzās Ziemassvētku izpausmēs tas nav manāms. (Lūkas evaņģ. 1, 26-56; Mateja evaņģ. 1-2). Saskaroties ar "3 kalpošanas gadu" centrālo nozīmīgumu, rodas jautājums, kāpēc daži mūsdienu teologi tik ļoti cenšas apgāzt pieņēmumu par to, ka Marija, kas laida pasaulē Jēzu, bijusi jaunava. Kaut arī attālināti no zemes dzīves, agrīnie gnostiķi uzskatīja par nepieciešamu ticēt, ka Jēzum tikai bija “redzams ķermenis”, citu ideoloģisko plūsmu pārstāvju viedoklis bija, ka Jēzum bija jāiziet cauri dažādiem cilvēciskas būtnes fiziskās dzīves posmiem, lai izteiktu konkrētu modeli. Tomēr, ja šīs diskusijas mērķis tiešām ir atrast patiesību, varētu to padarīt elastīgāku. Laikā, kad dzimumattiecību un mīlestības jomā notiek pārveidošanās, rodas jauni aspekti, kas aizgūti, piemēram, no Austrumiem un atgādina mums seno dievnamu rituālus, tradīcijas un nav nemaz tik absurdi. Budistiem, kas arī apraksta ārkārtējos Budas dzimšanas apstākļus, nebūtu grūtību ne pieņemt faktu, ka dzemdējusi jaunava, nedz arī nevainību galvenokārt psiholoģiskajā nozīmē, kā to ir aprakstījis, piemēram, R. Štainers. Korānā Jēzus ir aprakstīts kā Dieva sūtnis, kuru Dievs Mātē Marijā „radīja tāpat kā Ādamu“ – līdzīgi kā Bībelē ir runa par eņģeli, kurš vēstīja par Jēzus piedzimšanu Jaunavai Marijai.

Varētu izrādīties, ka šī Jēzus iezīme, kas nav saskaņā ar nevienu no pamatidejām, kas mums par viņu ir, jau ir aplūkota. Tomēr mēs redzēsim šīs sevišķās iezīmes viņa turpmākajā dzīves gaitā. Mēs arī redzēsim iespējas “atdzimt” Kristū šīs dzīves laikā nozīmīgumu*.

No paša sākuma Jēzus dzīve un darbība notiek pasaules vēstures gaitas kontekstā. To var redzēt jau Romas impērijas ķeizara noteiktajā tautas skaitīšanā, kas bija par iemeslu tam, ka Jēzus vecāki devās uz praviešu minēto vietu Betlehemu, kur piedzima Jēzus. Tas tika ņemts vērā teoloģiskajā literatūrā, nosakot Jēzus pasaules mēroga nozīmi.

Mājaslapās angļu un vācu valodā ir citēts Jāņa evaņģ. 3, 5-8.

Tā nav alegorija, bet viena no sarežģītākajām Bībeles lappusēm ar precīzu un noteiktu nozīmi tiem, kam bija pieredze un zināšanas, lai būtu iespējamas nonākt līdz šādai atklāsmei. Jēzus neteica cilvēkiem lietas, kuru nozīmi viņi nevarētu pat nojaust un ko nevarētu izmanot. Mūsu pamatteksta nodaļās, piemēram, “Klusums tuksnesī” un “Apskaidrošanās” u. c. ir minēti daži uzskati par viņa ”jauno dzimšanu”.

Pat cilvēkiem, kas šāda veida pieredzi intensīvi nemeklē, agrākos, mierīgākos laikos Ziemassvētki saistījās tieši ar šo pieredzi. Svētku noskaņojums baznīcas Adventes laikā sagatavoja cilvēkus dziļākai “Kristus dzimšanas” apzināšanai, tāpat kā apzināta gavēņa laiks sagatavoja dvēseli Lieldienu svētkiem. Dažos gados iespējams piedzīvot ko tādu – lai arī pilnībā to neapzinoties – kam tagad nepieciešama meditācija un ilgstoši lūgšanu brīži. Ziemassvētki ir arī mīlestības svētki, kas atgādina par Jēzu kā dāvanu cilvēcei. Tomēr tas nemaina dziļāko nozīmi; var izsekot līdzi Jēzus dzīves soļiem. Skat. arī pamatteksta nodaļu “Un Vārds kļuva miesa”.

Šeit ir arī papildu lapa par šīs garīgās atdzimšanas saistību ar mācībām par "karmu"un "reinkarnāciju" (tikai vācu un angļu mājaslapās), kas zināmas no citām reliģijām.

Atdzimušajiem kristiešiem müsdienu brīvo draudžu nozīmē starp citu
- vēl joprojäm ir nepieciešams turpināt nodarboties ar savas ticības stiprināšanu, lai tādējādi pilnveidotos.
- Tagad viņu uzdevums ir no jauna pievērsties visām dzīves jomām; vairākumam nāksies līdz ar to ļoti daudz ko mainīt.
-Tā kā nākotnē “viss taps par jaunu“ (Atklāsmes grāmata 21,5), tad jau šodien ir aktuāli par visu no jauna pārdomāt...

Jautājums:
Vai es varu vēlēties iekšēju atjaunošanu no Dieva kā Visa sākuma - ja vien es to jau neesmu piedzīvojis?

Atpakaļ uz mājaslapas "saturu".

 

Vai ir kas svarīgs Jēzus jaunības gados?

Jēzus dzīvē nozīmīgs ir viss, tomēr it īpaši daži mūsdienu garīgie rakstnieki tieši šim Jēzus dzīves posmam ir pievērsuši nedaudz neproporcionāli lielāku uzmanību. Pašā Bībelē ir minēta tikai gudrā Simeona un skolotāju sajūsma par 12 gadus veco Jēzu (Lūkas evaņģ., 2, 29-51). Tā laika simboliskie notikumi un tikšanās ir aprakstīti īstākajā no nebībeliskajiem “bērnības evaņģēlijiem” fragmentāri un pēc nostāstiem "Sv. Jēkaba evaņģēlijā”. Tomēr pretēji mūsdienu tēzei, nekas neliecina, ka Jēzus savas zināšanas guva no esejiešiem vai daļēji ar tiem saistītās kumrana kopienas; ēģiptiešu vai grieķu dievnamos, Indijā utt. Dažas no šīm norādēm varētu palīdzēt rosināt radošo fantāziju, bet arī izdarīt secinājumus vai radīt jaunas dogmas. Varētu izkristalizēties Kristus tēls, kurš nav sastapies ar vienu vai otru, bet gan ar visām būtiskajām viņa laika garīgajām mācībām un kurš katrā gadījumā iekšēji vadīts atklāja to, kas viņam bija jāatklāj un kas nebija noteikti identisks ar ceļu, kādu to iedomājās citi. Tas ir pamatsecinājums, kas mazākā mērogā ir saprotams daudzu cilvēku dzīvē, dažreiz pat, sākoties jau agrā bērnībā. Pieredze sniedzas ārpus visām uzvedības psiholoģiskajām idejām. Spilgtām personībām un mistiķiem tas ir raksturīgs, skatīt, piemēram, labi zināmā indiešu jogas Ramakrišnas un viņa daudzo skolotāju dzīvi, kas drīz vairs nebija spējīgi viņam neko iemācīt. Kā šāda veida ar Jēzu saistītas attīstības ilustrāciju skat. Levija tā dēvēto “Ūdens laikmeta Jēzus Kristus evaņģēlijs”(publicēts 1908. gadā ASV un vēlāk “L.N. Fowler&Co. LTD., Londonā). Tomēr šo grāmatu var aplūkot kā nedaudz fantastisku atainojumu un to nav nepieciešamas izlasīt kā šīs nodaļas pamattekstu.

R. Štainers apraksta ainu "5. evaņģēlijā” tieši pirms kristīšanas Jordānas upē, kurā Jēzus skaidri apzinājās, ka jaunajā laikmetā ezotērisko sektu metodes, piemēram, esesiešu, kas norobežojās no apkārtējās pasaules, varētu būt ar gluži pretēju efektu. Reliģisko normu ievērošana – ar daudziem fiziskiem un ētiskajiem /intelektuālajiem garīgās attīrīšanās noteikumiem – pasargāja viņus no negatīvajām ietekmēm, tomēr viņu vide tika ietekmēta arvien vairāk un vairāk. It īpaši turpmākajā Jēzus dzīves gaitā mēs rodam bībelisko impulsu “būt šajā pasaulē, nevis no šīs pasaules”, tādējādi iekļaujot pasauli Viņa Paša attīstībā. Tāpēc dažas no Kristus mācībām vēl pirms kristietības laikmeta sākuma tika uzskatītas par noslēpumu, un tagad tās ir domātas visiem atvērtajiem cilvēkiem pasaulē, kas nav pretrunā ar mācībām, kas pamatā tiek mācītas labāk sagatavotajiem mācekļiem.

Tas patiesi ir acīmredzams, salīdzinot ar senajām sakramentālajām tradīcijām, kas balstītas uz striktu noslēpumainību, kā jauns vēsturiskais elements. Interesanti, ka līdzīga tendence bija vērojama arī jaunajos mahajānas budisma atzaros, kur tiek ļoti uzsvērta līdzjūtība pret visām dzīvajām būtnēm, neskatoties uz garīgajiem mērķiem ārpus pasaules. (Senajā hinajānas budisma novirzienā tiek uzsvērti mērķi ārpus pasaules.) Tomēr tikai mūsdienās katra iespēja gūt garīgo dziļumu ir kļuvusi acīmredzama. Neviens nevar teikt, ka nekad nebūtu par to dzirdējis. Tā kā mūsdienu dzelzceļa staciju kioskos pieejama ezotēriskā literatūra joprojām ir ļoti virspusēja, var uzskatīt, ka pagaidām šī tendence vēl nav pilnībā realizējusies darbībā. Ir skaidrs, ka, piemēram, Vatikāna bibliotēkas darbības turēšana slepenībā, ir pirms kristietības laika iezīme, ciktāl tas attiecas uz šo aspektu.   

Atpakaļ uz mājaslapas "saturu".

 

Blakuspiezīme saistībā ar strīdu par “diviem Jēzus-puisēniem”.

Šeit varētu arī minēt R. Štainera dažādo priekšteču Mateja un Lūkas evaņģēlijos kā “divi puisēni vārdā Jēzus” sarakstu interpretāciju. Tā kā nevar noliegt, ka Kristus dievišķā daba izpaudās tikai vienā cilvēkā, ir savā ziņā pat uzjautrinoši atzīmēt, ka cilvēku intelekts iesaistīja gan antroposofistus, gan teologus galvenajā diskusijā, respektīvi: “1 vai 2”. Patiesais jautājums gan drīzāk bija, kā Kristus reinkarnācija un viņa dzīves konteksts saskanēja ar dažādu kultūru gudro varu (…). Tā kā izpētes garīgie subjekti var būt sarežģītāki, nekā Zemes iedzīvotāju prāts var iztēloties, konkrēti apgalvojumi literatūrā bieži vien ir mazāk precīzi kā vispārējie viedokļi.

Atpakaļ uz mājaslapas "saturu".

 

Jāņa Kristītāja veiktā kristīšana Jordānas upē.

Kristīšana tās sākotnējā formā nebija ne simboliska rīcība, ne arī kā paziņojums par piederību kādai reliģiskajai kopienai. Iegremdēšana ūdenī, ko veica pieredzējusi persona, šajā gadījumā Jānis Kristītājs, bieži vien bija tuvu slīcināšanai un tāpēc diezgan biedējošs pārdzīvojums. Tā šajā ziņā līdzinājās senajām “atklāsmes” formām un/vai “uzticēšanās pārbaudes”. Tomēr šajā gadījumā psiholoģiskie pārdzīvojumi nebija galvenais iemesls vai arī veids, kā pārvarēt bailes no nāves. Kristīšana bija kā aicinājums “nožēlot”( labāk tulkojot: “mainīt savus ceļus”); tas ir, paklausīt Radītāja gribai, par kura “Debesu valstību” tika jau ziņots (skat. Mateja evaņģ. 3, Jāņa evaņģ. 1).

Kad Jēzus lūdza Jānim viņu kristīt, Jānis nejutās cienīgs viņam palīdzēt. Viņš piekrita, tomēr notikums vairs nebija viņa varā un viņš varēja tikai novērot daudz lielākas pārmaiņas Jēzū, nekā viņš bija radis radīt. Viņš jau bija paredzējis augstāka veida kristīšanas iespēju caur gara uguni, caur Vienu, kas nāk pēc viņa. Tad viņš redzēja “Dieva Garu“ nolaižamies uz Jēzus. Kristīgie ezotēriķi tieši šiet saskatīja patieso “Kristus dzimšanu Jēzū”. Tomēr tas neliek pieņemt ideju, ka Jēzus un Kristus bija divas atsevišķas būtnes, kam iepriekš vienam ar otru nebija nekāda sakara.

Kristīšana vispārējā nozīmē un it īpaši “kristīšana garā” – šis jēdziens tiek izmantots dažādos veidos, piemēram, baznīcās, kas nepieder pie valsts oficiāli akceptētajām baznīcām, – to var aplūkot kā ieeju cilvēka “jaunajā dzimšanā”. (Jāņa evaņģ. 3). Jēdziens “atdzimšana”, vairāk raksturīgs kristiešu literatūrai, šeit netiek lietots, lai nesajauktu to ar “reinkarnāciju”. Tas nenozīmē, ka Bībelē jautājums par reinkarnāciju neprādās. Starp šīm rindām var skaidrot Mateja evaņģ. 11,14.

Tā vietā, lai censtos atrisināt teorētiskos, teoloģiskos strīdus par kristīšanu kā tādu, vajadzētu vairāk interesēties par to, ko šī “jaunā dzimšana” nozīmēja cilvēkiem. Mēs varam sākt, izjust un izpētīt visas mūsu dzīves atkal no jauna skatupunkta, no dziļāka apslēpta (augstāka) esamības līmeņa, kas ir vērsts pretī Dievam. Dievs par pieņemt cilvēciskas būtnes veidolu, ļaujot sievietēm un vīriešiem kļūt skaidrāk atpazīstamiem kā “Dieva tēliem” vai, kā to izsaka mistiķi, “Kristus dzirksts” sirdī piepildās ar dzīvību un sāk augt. Cilvēks, kurš to visu aplūko meditatīvi, var to arī novērot patiesi atraisīta bērna tēlā vai arī bērna ar māti kā dvēseles tēlu veidolā. Atšķirībā no garīgās ainas, ko pēc vēlēšanās var radīt kāda vingrinājuma laikā, tas atspoguļo cilvēka garīgās attīstības posmu, ko ego nevar radīt pēc vēlēšanās. Šis iekšējais bērns kļūs pieaudzis vēlāk, un pat arī vēlāk tas ir nemitīgi klāt apziņā.

Tiem, kuru iztēle nav tik bagāta, šī pati parādība var vairāk izpausties caur iekšējām sajūtām vai garīgiem iespaidiem vai vienkārši caur pārmaiņām dzīvē. Mākslas darbi, piemēram, Sista Madonna, arī varētu būt radušies no vīzijām un tāpēc varētu būt noderīgi pieejas iekšējām realitātēm atrašanā. (…)

(…) Salīdzin. Sv. Jāņa evaņģēlija meditācija, skat. "metodiskie norādījumi“ ievadā.

Turpmāka būtiska ceļa Jēzus nozīmē pazīme var kļūt acīmredzama šeit: attīstība un tās mērs ir klātesoši katrā indivīdā. Cilvēks var visu sevī attīstīt pats bez steidzamas nepieciešamības pēc iestādes, kas viņu atbalstītu lūgšanā. Tas neizslēdz brālīgu padomu došanu. Tiek dots ceļš “Kristus atdarināšanai”.

"Iekšējais” pieredzes veids pats par sevi netiek uzskatīts par aizvietotāju “ārēja” Dieva lūgšanai: “Palieciet manī un Es jūsos“.( Jāņa evaņģ. 15).

Nebija lielas nepieciešamības turpināt kristīšanu ūdenī, kad Jēzus bija sācis savas garīgā skolotāja gaitas vai pat pēc Vasarsvētku pieredzes “garīgās kristīšanas”. Jēzus jau redzēja to kā ārēju jauna attīstības posma zīmi, kas bija jau nobriedusi iekšēji. Tomēr kristīšanas kustība joprojām mācīja: “Nožēlojiet grēkus un ļaujiet sevi kristīt!”, pēc apvienošanās ar šo kustību Jēzus mācekļi mācīja: “Ticēt” nozīmē kļūt atvērtam pārliecības spēkam “un ļaut sevi kristīt”. Šī daļa bija kā piekāpšanās kristīšanas atbalstītājiem; tomēr viņi sāka ar pozitīvu attieksmi. Viņi abi kristīja pieaugušos, kas bija spējīgi to izvēlēties apzināti. Tas nebūt neizslēdz faktu, ka varētu būt kāda veida svētība jaundzimušajiem bērniem kā viņu tiesības jau 2000 gadu; tomēr jādomā, ka būtu lietderīgāk to atšķirt no patiesās kristīšanas un arī no jautājuma par uzņemšanu konkrētā baznīcā. Tas atrisinātu daudzus strīdus šai sakarā.

Neizbēgami atkarībā no tā, kā tika saprasta sludinātā Mesijas kā karaļa, kas valdīja senajā Izraēlā, ideja; cilvēki kristīšanu uztvēra arī kā ieeju jaunā valstībā. Tas nepalīdzēja izskaidrot, ka tā nebūtu ne fiziska valstība, ne arī kāda ārēja baznīcas organizācija, bet gan kopiena visiem tiem, kas pieņem Dievu kā savu Tēvu un paši sevi dvēselē izjūt kā no jauna dzimušus sava Tēva dēlus un meitas. Šis uzskats, līdz ar brālīgo “brāļu” un “māsu” attieksmi savā starpā un ar cilvēcisko un dievišķo dēlu Jēzu kā vecāko brāli, veidoja cilvēku izpratnei piedāvāto mācību būtību. Senajā Izraēlā Dieva kā tēva ideja jau pastāvēja, kā arī senā ideja par Dievu kā kaut ko nesasniedzamu. Tomēr šajā gadījumā viņš tika uzskatīts par ko vairāk kā par Ābrama un viņa tautas tēvu. Dievs bija tikai atsevišķa cilvēka tēvs caur tautu. Daži indivīdi, iespējams, izjuta Dievu kā katra indivīda tiešo Tēvu. Šo mācību par indivīdu, kurš dvēselē jūtas Dieva vadīts un kurš jebkurā laikā var meklēt iespējas sazināties ar Dievu, plašākai sabiedrībai pirmo reizi darīja zināmu Jēzus. Tas bija cilvēks, kurš, pateicoties šai saiknei ar mūžīgo Dievu, jau varēja just savas esamības mūžīgo daļu. Tas jau ir šeit, un ir nostiprinājies vēl skaidrāk turpmāko Jēzus ceļu gaitā.

Piezīme: Iespējams, ka šis Jēzus atklāsmju tuksnesī apraksts, līdz ar būtisku pieredzi saistībā ar Dievu, kas nav minēta Bībelē, - ir viens no vairākiem šādiem seklūzijas- nošķirtības no cilvēkiem – posmiem.

Liberāli teologi ir interpretējuši Jēzus kristības kā ar aicinājumu saistītu notikumu. Šī tradicionālā teoloģija turpretī tematizēja arī kalendāro un pravietisko iesaistīšanu pasaules vēsturē (piem. Lūk.3:1-4 saistībā ar Jesaja 40:3-5; ): pravietismā ir runa par Dieva glābjošo darbību.

Angļu un vācu versijās tiek citēts Mateja evaņģ. 28, 18-20; anotācijas par kristīšanu mūsdienās.
...Jēzus... *) kā augšāmceltais.  **) Jāņa Kristītāja veiktā kristīšana vairāk tiek saistīta ar grēku nožēlu, Jēzus un viņa mācekļu veiktā kristīšana tiek vairāk saistīta ar atvērtību nākošajai “Dieva Valstībai”.   ***) cits iespējamais skaidrojums: “Svētajā Garā”, kā jau to bija paredzējis Jānis Kristītājs, ka viņš, kurš nāk pēc viņa – Jēzus – ūdens vietā kristī ar garu.
Mūsdienās kristīšanu lielākoties veic, uzlejot cilvēkam nedaudz ūdens vai iegremdējot viņu ūdenī.
Baznīcas parasti savā starpā pieņem vismaz kāda kristīšanu, tas nozīmē, ka viņš vai viņa ir kristietis. Brīvās baznīcas lielākajā daļā gadījumu uzsver, ka kristīšanu vai nu veic, kad cilvēks ir pieaudzis un to apzinās vai arī ka cilvēks, viņam pieaugot, tiek kristīts no jauna; vēl tās atbalsta dziļāko pieredzi, kristot ar garu. (Agrīnajā kristietībā viņi tiešām kristīja pirmām kārtām pieaugušos. Tomēr tas neliedz arī svētīt bērnus un lūgt par viņiem. Salīdzinājumā ar kristīšanu tam tolaik bija cits raksturs. Sākotnējā kristīšana nebija kā piederības paziņošana īpašai konfesijai, kā tas tiek darīts šodien, it īpaši lielajās konfesijās.
Baznīcas parasti pieņem to, ka vajadzības gadījumā, ja klāt nav ne reverenda, ne priestera, kristīt kādu ir atļauts ikvienam kristietim: “Es kristu tevi Dieva, Dieva Dēla un Svētā Gara vārdā.“ Āmen”.

Jautājums:
Vai es varu savu dzīvi nodot Dieva rokās - ja vien es to jau neesmu piedzīvojis?

Atpakaļ uz mājaslapas "saturu".

 

Klusums tuksnesī.

Sava darba sākumā Kristus* (un/ vai Mesija, ebreju “Iesvaidītais”) bija viens. Kristīšana un 40 dienas tuksnesī, piem., Marka evaņģ. 1, 12-13) līdz ar kārdinājumiem. Vēlāk tika pieņemti Viņa mācekļi.

Gan iekšēji, gan ārēji tuksnesis simbolizē nošķirtību no cilvēkiem, kas ļauj katram ļoti apzināties un spēcīgāk noskaņoties universālajam Dievam. Šī sagatavošanās visam turpmākajam ir neizbēgama katrā reliģiskā ceļā, kas nozīmē atjaunoto saikni ar dievišķo pirmsākumu- pat ja tas nav visā ceļā. Savā pieredzes līmenī Jēzus arī izgāja cauri posmam, pārkāpjot pāri robežām un atlicinot laiku ikdienas pārdomām.

Baznīcas, pat tās ,kuras bieži runā par “iekšķīgumu”- dažreiz to traktē kā acīm redzamu pretrunu demonstrācijām par mieru ārējā pasaulē – īpaši nepūlas parādīt cilvēkiem reālu ceļu uz šo ieķšējo mieru. Mēs neatradām klusuma, klusas sevis vērošanas, “atbilžu” pēc lūgšanas gaidīšanas elementu, kas būtu pietiekami ņemts vērā vairāk kā 30 dažādu baznīcu dievkalpojumos. Dziesma, sprediķis, lūgšanas, dziesma – gandrīz bez pauzēm, iespējams, pat naudas vākšana kā sava veida apjukums, - tā ir gandrīz kā mūsdienu sabiedrības steidzīgā dzīves ritma kopija, kur cilvēki neapzināti vai apzināti attālina sevi no sava neatklātā iekšējā es. Tikai pavisam nesen, saskaroties ar to, ka daudzi cilvēki meklē jebkādu garīgo pieredzi, ir sperti daži soļi uz priekšu, piemēram, baznīcās notiek daži nedēļas nogales apceres semināri īpaši ieinteresētiem cilvēkiem, cilvēki ir informēti arī par Bībeles mācības pulciņiem un iespējām apgūt šāda veida zinības mājās utt. Bet bieži vien trūkst tiešas mācīšanas. Daži atzīst, ka lai piekļūtu tuvāk Dievam, nepieciešama vientulība, savukārt citi – ka viņu sociālās vērtības kā paškritika, iecietība un spēja rast mieru arī iepriekš paredz efektīvu pagaidu ārējās aktivitātes pārtraukšanu. Protams, diez vai būtu lietderīgi, ja tas laiku pa laikam notiktu dievkalpojumos, bet tas varētu stimulēt atzīt to kā bieži apspiestu nepieciešamību.

Mistiķis Jākobs Lorbers (Jakob Lorber) rakstīja par Kristus padomu cilvēkiem “īsajā ceļā uz atdzimšanu”- ko varētu dēvēt par “jauno dzimšanu”, lai izvairītos no pārpratumiem, kā aprakstīts nodaļā par Jēzus dzimšanu. "Vom Inneren Wort – Stimme der Stille" („Iekšējais vārds; klusuma balss“) no Lorbera izdevniecības (Vācija). Šī prakse ir šāda: “Ja kāds vēlas piedzimt no jauna Kristū, vispirms viņam jāapzinās savi grēki”, - tas nozīmē visu, kas šķir viņu no Dieva, kas ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs no grēkiem baznīcas izpratnē. “Tad cilvēkam ir dziļi jānožēlo gan iekšēji, gan ārēji un nopietni jāapņemas mainīt savus ceļus”. Vēl jo vairāk, cilvēkam jāapņemas “pilnībā pārtraukt sakarus ar pasauli”- ar to būtu jāsaprot ego mudžekļus, nevis aktīvo dzīvi pasaulē – un “nodot sevi pilnībā Man (Kristum), “un Viņa mīlestībā izjūtiet dziļas ilgas pēc Manis, un šajās ilgās ik dienas attālināties no pasaules un tās lietām; un vismaz septiņus stundas ceturkšņus aiz aizvērtām durvīm un logiem nevis lūdziet vai kaut ko lasiet, bet gan pavadiet šo laiku pilnīgā mierā, tikai nodarbinot Viņu Manī Viņa visdziļākajā būtībā”. Pēc sveiciena uzrunas Kristum “atkāpieties mierā un audziet ilgās un mīlestībā pret Mani!” Pat ja jūs to mēģināt tikai neilgu laiku, Es saku, jūs drīz redzēsiet zibeni un dzirdēsiet pērkonu, tomēr tad nebīstieties un neuztraucieties! Jo vispirms Es nāku pie katra kā soģis vētrā, zibenī un pērkonā, un tad maigos svētos viļņos kā tēvs! Skatieties, tas ir īsākais un efektīvākais ceļš uz tīru atdzimšanu, vienīgo ceļu, kādā var iegūt mūžīgo dzīvošanu. Jebkurš cits ceļš ir garāks un mazāk drošs, jo ir daudz bīstamu ceļu…tam, kas nav bruņots, turklāt labi bruņots, būs ļoti grūti tikt līdz galamērķim”.
Ir iespējams lūgt par šķīstīšanu un iespēju tapt Viņa Gara apgarotam.

Piemēram, jogas, zina, ka cilvēki domā, ka viņiem “nemaz nav laika”. Šādos gadījumos viņi samazina meditācijas laiku no dažām stundām līdz pusei stundas un visbeidzot līdz 11 minūtēm – tas nozīmē, līdz neviens vairs nevar turpināt teikt, ka viņam nav laika. Pat īsam klusuma brīdim, kad citas domas, izjūtas un sajūtas nav apspiestas, bet tikai novērotas, bez iedziļināšanās tajās, ir sava nozīme, īpaši kopā ar noskaņošanos Dievam. Tomēr īsā laikā nevar izjust ilgāka klusuma perioda ietekmi. Austrumu baznīcā, piemēram, Atosa kalnā Grieķijā, “Kyrie (grieķu val.: Dievs; ieelpojot) – eleison (grieķu val.: esi žēlīgs, izelpojot)” tiek izmantota kā koncentrēšanās metode. Vēlāk, sevi attīstot, tas tiek izjusts kaklā bez runātiem vārdiem. Cits veids ir, aizturot elpu, just to sirds centrā… Skat., piemēram, Kraichaufu(Kreichauf). "Als Pilger auf dem Berg Athos"(„Kā svētceļnieks Atosa kalnā“, iespējams, tikai vācu valodā).

Liels izaicinājums arī ir klusēt visu laiku, pat ārpus meditācijas cikliem, ēšanas laikā utt., aptuveni 6 dienu Zen meditācijā sēdus, ko vienlaikus piedāvā dažos kristiešu klosteros. Parasti pēc aptuveni trim dienām daudzi šajā jomā nepieredzējuši cilvēki vairs nevar izturēt. Apmēram ceturtajā dienā – salīdzinājumā ar pēdējā efektu – viņi izdveš atvieglojuma nopūtu un saprot savu ieguvumu, ko vārdos var aprakstīt tikai visai aptuveni.

Klusums rada atvērtību. Arī saistība ar Dievu pasargā šo atklātību. Pēc meditācijas būtu ieteicams pielāgot prātu atkal nākamajiem apstākļiem, būt mazāk atvērtam.

Tomēr ir arī svarīgi kaut ko paņemt pasaulē no klusuma, mācīties, saglabāt noteiktu apziņu un skaidrību. Tas nozīmē, ka vispirms katram indivīdam, intuitīvi izjustos intervālos un/vai pēc sarežģītiem pārdzīvojumiem vai cik vien ātri iespējams pēc tā vajag atvēlēt kādu brīdi domu sakārtošanai. Tā vietā, lai vienkārši aizbēgtu no tā, iepriekš notikušā saturs var tikt paņemts šajā koncentrētajā prāta klusumā. Tomēr tas nenozīmē, ka būtu jāturpina domāt, bet vienkārši jāvēro, kas ir noticis, ieskaitot to, kas noticis prātā un kāda tagad ir sajūta; (un lai pierakstītu lietas, kas nenoskaidrojas tik ātri un ko pēcāk jāizpēta rūpīgāk). Cilvēks arī ļauj dažādām ķermeņa daļām atbrīvoties, saglabājot apziņu kā visu būtni un neiedziļinoties īpašajās izjūtās. Ja garīgā atbrīvošanās ir veikta pareizi, ķermenis atbrīvosies automātiski.

Arī saistībā ar sanāksmēm, darbu, kongresiem un citiem līdzīga veida pasākumiem ;šis skatupunkts nozīmē nevis turpināt tematus virknē vienu aiz otra nogurdinošā veidā, bet paņemt nelielas pauzes, ko veltīt ne tikai sarunām u. tml., bet arī vērošanai un notikušā apcerei. Pēc tā ir vieglāk koncentrēt apziņu jaunai tēmai. Visbeidzot cilvēks var iemācīties palikt tagadnē visu sanāksmes gaitu. Līdzīgi ir noderīgi ēšanas laikā apziņā uztvert maltītes saturu. Starp „uzturu“ un fizisko un garīgo ieguldījumu var atrast daudz līdzību.

Process, ko varētu dēvēt kā “ļaušanu iepriekšējiem notikumiem norimt”, kas ļauj sakopot spēkus nākotnes problēmu risinājumiem, nav vienkārša izvairīšanās no problēmām (tā ir arī prātam piemītoša spēja). Tas rada jaunu sākumpunktu, no kura ir ļoti labi veikt pamatīgāku darbu ar psihi. Arī ārējās lietās, šādās aktivitātēs laiks tiek nevis zaudēts, bet gan patiesībā ietaupīts, jo viss ir vieglāk un labāk nekā pirms tam. Daudzi garīgi domājoši cilvēki gandrīz nepamana, kas viņiem paslīd garām bez šī iekšējā miera.

Pat šis vienkāršākais no garīgajiem pārdzīvojumiem klusums, jau sevī ietver lielāku garīgo augstumu noslēpumus. Ar šo augstumu gan ir domāts ceļš uz to. Kristus uzsver, ka cilvēka vienkāršībai vajadzētu vispirms tikt atvērtai. Viņa ceļš tad ved uz arvien plašākiem un sarežģītākiem horizontiem. Šajā sarežģītībā atkal kļūst redzama pamata vienkāršība.

Piemēram, tikko izstrādāts vai saņemts iekšējais progress var dziļāk nostiprināties klusumā, jauniegūto spēju nevar “saēst kodes”, skat. Mateja evaņģ. 4. Šāda veida spēja var integrēties citu iepriekš gūtu spēju mozaīkā utt. Šis klusums var sasniegt punktu, kur mūsos atdzimst viss, kas tiecas līdzināties dievišķajam paraugam. Tas ir veids, kā sajust “Dieva piedzimšanu no jauna” mūsos. Mums rodas nojausma par tā nozīmi, kad apziņa ir mierīga, galva jūtas brīvāk – iespējams kombinācijā ar noteiktu ieskatu – sirds ritms kļūst daudz sajūtamāks un kājas kļūst atbrīvotākas. Tad kaut kas ir „cauri“, lai arī kāds neliels daļējs dzīves aspekts tas būtu. No otras puses, bet tā būtiskās lietas iestrēgst un tās netiek izstrādātas. Tas var radīt problēmas ne tikai sapņos – to var tikai iesaistīt ierobežotā veidā - bet citu problēmu vidū arī veselības problēmas.

*Kristus – tas ir nosaukums. Agrīnajā kristietībā bija satopamas dažādas versijas, no tām pati populārākā bija grieķu vārds "Christos", kas darināts no ivrita vārda „Messei” (iesvaidītais). Bija sastopams arī grieķu vārds "Chrestos" – labais, svētais, retāk – grieķu „Chrystos” (zeltītais, spožais).

Atpakaļ uz mājaslapas "saturu".

 

Kārdinājumi, mācekļu aicināšana.

Arī Jēzum bija jāmācās un jāvērš savas cilvēciskās īpašības arvien vairāk un vairāk pie Dieva. Pēc 40 dienām tuksnesī parādījās “kārdinātājs”* (piem, Mateja evaņģ. 4, 1-11).

Pat "normālajā” dzīvē uzrodas negatīvie spēki- gan sevī pašā, gan ikdienas dzīvē. Tos var aplūkot kā kaut ko, kam piemīt forma, tas ir, kā reālas vienības. Vispirms, pašās cilvēciskajās būtnēs ir novilcinātas un izolētas tendences – kad tās ir aktīvas bez savienojošās sirds, šīs izolētās domas un līdz ar to arī izolētā griba ir viena no “augļa ēšana no laba un ļauna atzīšanas koka” (pirmā Mozus grāmata) nozīmēm.

No vienas puses šīs ir nocietinošas īpašības, kas saista mūs ar praktiskiem ierobežojumiem, un šīs īpašības ir vēl dziļāk nostiprinājušās neapzinātajā, tās ir pēdējās, ko vajadzētu pilnībā pārpūlēt. Tomēr ir iespējams kaut ko darīt lietas labā un atpazīt tā dabu. Apzināta spēja atteikties un spēt gūt “jāiegūst vietā, un radoša un ētiska tikšana galā ar to ir treniņš, kā pārvarēt šos negatīvos spēkus.

No otras puses, pretējas vēlmes noved pie bēgšanas no fiziskajām problēmām un vienaldzīgas un nicīgas “pacelšanās” garīgajos plašumos. Mēs dažreiz lūkojamies no augšas uz faktu, ka šī ir tikai otra tās pašas “negatīvās” monētas puse, -saistīta ar otru pusi tāpat kā svārsts kas šūpojas abos virzienos. Šī otrā puse mūsdienās jau ir vairāk atvērta, un tāpēc to ir vieglāk noskaidrot. Viens no veidiem, kā to mainīt, ir būt līdzjūtīgiem un brīvi dot citiem mīlestību. Tālāka īpašība, ko varētu rast saistībā ar abiem, varētu tikt kombinēta ar varaskāri. Lai mainītu šo ilūziju, nepieciešama beznosacījuma patiesīguma drosme, iecietība, kas balstīta uz brīvu solidaritāti visur saistībā ar citiem.

Vispārēji visās šādās jomās spēcīgs bet – par spīti tam – trūkst iesaistīto cilvēku nesavtīgās individualitātes, kas varētu aizpildīt šīs jomas, tā vietā ir tendences, kas arvien vairāk slīd negatīvajās bezgalībās.

Mateja evaņģ. 4. nodaļā Jēzus tiek pakļauts trim traucējošiem impulsiem, šeit dēvētiem par “sātanu” vai “nelabo”. Viņš ne tikai vēršas pie attiecīgā pretinieka, bet sniedzas tālu pāri dažādu negatīvo tendenču svārstībām. Tas, ko Viņš dara, ir balstīts uz „Dieva Vārdu”, uz “Dievu Kungu” un “pielūgšanu un kalpošanu tikai Viņam”. Kristus stāv pāri tumsas divdabībai un (redzamajai) gaismai un pārvar abus savā trešajā, pārākajā veidā, kā liecina arī daudzi turpmākie elementi.

(…) Skat. Arī 4. nodaļu “Zaratustra…”; & un tabulu "Kristīgā attieksme”.

R. Štainers aprakstīja divus galvenos principus kā atsevišķas vienības, jo tās abas var piedzīvot garīgo vīziju pasaulē. Kā jau minēts, lai arī būtu vērts padomāt par abām iespējamām sekām, ārpus šāda veida pieredzes nav pilnībā attaisnojams antroposofistu uzskats, ka vienas negatīvas būtnes kristīgās idejas neietver abas puses. Tendences bieži vien ir tā sajaukušās, ka „pretdievišķās“ tendences var tikt uztvertas kā vienots veselums. Pretējo nevajadzētu uztvert kā vairākus dievus, bet gan kā Kristus Dievu ar visām tam piemītošajām īpašībām. Tomēr ir citi garīgie domas novirzieni, kuros tiek pievērta viena acs un katra garīgā tendence tiek uzskatīta par dievišķu.

Gan mūsdienu protestantu teologi, gan daži citi garīgie domātāji aizver abas acis un izvairās runāt par negatīvo būtņu idejām, pamatojot šādu nostāju , piemēram, ar to, ka tās Bībelē parādās tikai dažās vietās. Viņi neņem vērā faktu, ka tie nav tikai apsvērumi, bet gan pamatīga pieredze.
Daži mazāki kristīgie grupējumi izejot no jēdziena "pasaules valdnieks"- piem. Jāņa 14:30 – pieņēma, ka viņam pagaidām "pieder" šī pasaule un ka cilvēki var tikai pārvarēt viņa ietekmi. Taču patiesībā Jaunajā testamentā tiek tikai aprakstīta viņa vilinošā un valdošā lomu. Jāņa 12:31: "Tagad ir šīs pasaules tiesas stunda. Šīs pasaules valdnieks tagad tiks izstumts ārā."

Bez bailēm un citām negatīvajām sajūtām negatīvajiem spēkiem nav tiešas varas. “Nezīmēt nelabo uz sienas“ (vācu idioma), nedomāt sliktāko arī varētu darboties kā aizsargmehānisms – pat pret garīgo iebiedēšanu. Mūsdienās garīgā uztvere varētu parādīt, ka domātie “pieaugumi” negatīvajās aprindās atspoguļo apslēptu potenciālu, kas ilgu laiku ir snaudis. Patiesi pozitīvas īpašības, no otras puses, joprojām var virzīties augšup uz jau pastāvošu arhetipu.

Tomēr šādi personīgie "sāpīgie jautājumi" arī ir kā rezonatori līdzīgiem ārējiem spēkiem. Tā pazīmes var atrast visās sabiedrībās, piemēram, Rietumos situācijās, kad nauda un egoisms tiek uzskatīti par visvērtīgākajiem, it īpaši vecajā formā bez jebkāda sociālās sistēmas veida, nacionālisma un fašisma vienpusējības. -Tas it īpaši ir patiesi tur, kur bija augstprātība un vienaldzība pret apkārtējo pasauli, graujošas "reliģiskās" darbības un staļinisma galējībās, it īpaši tā brutālajā varā pār sabiedrību. Bet tas nav visa un visu nosodījums šādās sabiedrībās.

Jēzus nemāca tik daudz tieši “būt pret ļauno", nedz arī saglabā ļaunā nepieciešamību "līdzsvara" dēļ (kā domā dažu Austrumu skolu pārstāvji). Viņš arī neredz absolūtu nepieciešamību pēc negatīvajiem spēkiem, lai varētu atpazīt dievišķi labo. Pat ne neliela – bieži nepieciešama – tieša psiholoģiskā negatīvo īpašību pārstrāde - ir nepieciešama katram. Dažiem cilvēkiem varētu palīdzēt “Kristīgā zinātne”, ko iesaka Mērija Beikere-Edija (Mary Baker-Eddy). Tas tomēr nepierāda, ka negatīvie spēki neeksistē, bet šādā veidā tos var netieši mainīt. Līdz ar Kristu nav mūžīgā lāsta. Visi graujošie spēki beigās var tikt pārvērsti, līdz Sv. Jāņa atklāsmes pēdējai nodaļai, solot, ka tumsa atkāpsies (salīdzin. nodaļu "Jaunā Zeme"...)

Pēc šiem pārdzīvojumiem tuksnesī Jēzus paaicināja savus mācekļus (Jāņa evaņģ. 1, Mateja evaņģ. 4, 18-22; 10).

* Teoloģijā attiecībā uz kārdināšanas stāstu parasti tiek ņemta vērā arī simboliskā kopsakarība ar cilvēces vēsturi: tuksnesis ar bīstamajiem mežonīgajiem dzīvniekiem kā kontrasts stāstījumu mantojumā minētajai Ādama paradīzes pasaulei, kas līdz ar to ir aprakstīts kā stāvoklis, kuru Jēzum kā „jaunajam Ādamam“ ir jānomaina. Pirmajā kārdināšanā, kad akmeņi bija jāpārvērš maizē, runa ir par to, vai dot priekšroku matērijai vai Dievam. (Vēlāko stāstu par daudzu cilvēku paēdināšanu un atdzīvināšanu mēs vairs neuzskatām par kārdināšanu.) Otrajā kārdināšanā par lekšanu no tempļa jumta ir runa par augstprātības pārvarēšanu attiecībā uz cilvēku dzīves nastām. Jēzus izdzīvoja visu, kas viņam bija paredzēts ( līdz viņš tika atpestīts augšāmcelšanās notikumā). Trešajā kārdināšanā runa ir par pastāvošo pasaulīgo ķēniņu valstu varu vai par Dieva doto "debesu valstību". (Tomēr vēlāk pasaulīgā cilvēka pārvērtība Dieva ietekmē var notikt caur nozīmīgo un apsolīto "miera valstību".)

Atpakaļ uz mājaslapas "saturu".

 

Kāzas Kānā.

Šeit (Jāņa evaņģ. 2, 1-12) mēs vispirms sastopamies ar piemēru, kā pārpratumus ne tik daudz rada nepareizi tulkojumi, baznīcas ieviestie evaņģēliju "labojumi”, bet gan vienkārši vienpusēji un patriarhāli skaidrojumi. Kad Jēzus sacīja Marijai: “Kas man ar Tevi, sieva?" (Luters: “Sieviete, ko man ar Tevi darīt?“) vēlāk tika vērtēts kā nicinošs. Lasot turpmāk tekstu un vērojot, kā Jēzus dara visu, ko vēlas Marija, jāatzīst, ka teikums ir diezgan apbrīnojams, kas labāk varētu būt izteikts šādā veidā: “Sieviete, cik daudz ko varu ar Tevi darīt!" No grieķu valodas var saprast sākotnējo vienkāršās aramiešu valodas teicienu: “Sieviete, es ar tevi” – tādējādi pat paša Jēzus dzīves laikā precīza nozīme bieži vien nebija saskatāma, nesaprotot kontekstu.

No šī brīža līdz pat krustā sišanai evaņģēlijos tiek parādīta radoša saikne starp Jēzus un Marijas pārdzīvojumiem. Viņa atbalsta atklāsmes (par to tiks aprakstīts vēlāk nodaļā par Vasarsvētku notikumiem) pārdzīvojumus būtiskos Viņa dzīves posmos, un, ejot pa šo ceļu, nonāk pie psiholoģiskās apskaidrošanās.

Pat mūķeņu kā “Jēzus līgavu” apzīmējumam mūsdienās bieži vien ir tikai formāla nozīme, sākotnēji tas norādīja uz patiesu pieredzes veidu.

Kristus "forma" cilvēkā saplūst ar dvēseles vīrišķo aspektu (animus), kā iepriekš minēts nodaļā par kristīšanu Jordānas upē. Šis vīrišķais aspekts var stāties “iekšējā laulībā” ar “sievišķajām mūsu psihes daļām, šajā gadījumā dievišķos apstākļos. Tas var atstāt alķīmiski mainīgas sekas pat uz dzīvīgumu un ķermeni. Tādā pat veidā Marijas tēls var skart dvēseles sievišķo aspektu (anima)**.

Vīriešu ceļš caur Mariju un/vai Mariju no Betānijas un Mariju Magdalēnu* liecina par to pašu. Tomēr katra dzimuma pārstāvjiem ir iespējams izvēlēties pieņemt Jēzus vai Marijas ceļu, jo no dvēseles uz hormoniem ne sieviete, ne vīrietis nav pilnībā saistīti tikai ar sava dzimuma reakcijas izpausmēm , un tiem nav jāpaliek ar tām saistītiem. Tomēr dažiem cilvēkiem vieglākais šķiet pirmais ceļš, citiem - otrais. Tomēr beigās iekšējā pilnība kļūst acīmredzama. Mūsdienās katoļu baznīcas agrākā tradīcija dievināt Jēzus sirdi un Marijas tīro sirdi ir gandrīz aizmirsta. Šajā iekšējā attīstībā netiek jautāts, piemēram, vai cilvēks ir katolis vai nē – un tajā pat laikā, iespējams, formālu zināšanu par Mariju trūkuma dēļ, bet ne aizspriedumaini, kā gadījumā ar daudzu cilvēku caur kontaktu ar ārēju Marijas dievināšanu.

Tikai tie, kas var izvēlēties šādu pārveidojošo ceļu, var gūt panākumus, attīstoties “vienatnē”, bez apspiešanas. Tomēr tam nav jābūt vientuļam ceļam. No lielāka iekšēja miera aspekta raugoties, saikne ar pretējo dzimumu būtu iespējama un pat pilnīgāka.

Šajā kontekstā, tam, ko esam guvuši no mātes un tēva, būtu jāiekļaujas cilvēka personībā. Dzīļu psiholoģijas elementiem patiešām var būt saistība ar reliģisko pieredzi. Eižena Drevermana (Eugen Drewermann) grāmatas ir minēts cits veids, kā uz to lūkoties. Ieskatoties tuvāk, atsevišķā līmenī, no kura tie var ietekmēt psiholoģiskās norises, reliģiskie pamatpārdzīvojumi var kļūt acīmredzami. Mūsdienās ir tendence aplūkot reliģiskos meklējumus kā „visu cilvēcisko būtņu dzīvīgo holistisko impulsu, kas meklē augstāku dzīves jēgu un neierobežotu pieredzi". Skat., piemēram, Hubertu Minareku (Hubertus Mynarek): “Möglichkeit oder Grenze der Freiheit“(„Iespēja vai brīvības robeža“) (vācu val., 1977.) Tomēr cilvēkam jāatšķir bezformas, vispārējs garīgs impulss un reliģisks impulss, tiešāk - re-ligious (Latīņu val.: atkal - apvienošanās), saistīt sevi ar dievišķo pirmsākumu, “Tēvu” – ko kristieši spēj caur Kristu.

Dievu kā pasaules lielāko noslēpumu diez vai var izpētīt tikai ar zinātniskajām metodēm, vienu pieredzes veidu vai vienkāršu parādību - atklājot labākajā gadījumā vienkāršus aspektus; bet cenšoties pieņemt vairākas pieejas un aplūkojot visu kā kopumu. Līdz šim tas ir noticis tikai ļoti mazā mērā. Ja savā ceļā kristieši izmantotu alķīmiskās norises un izmantotu labo un kreiso smadzeņu puslodi kopā (mūsdienās to cenšas darīt daudzi cilvēki), “cīņas” starp teologiem drīz beigtos. Rezultāts būtu “radoša un mīloša atklāsme (apzināšanās)”. Par spīti tam visam joprojām būtu iespējams īpaši aplūkot atsevišķus aspektus, bet tas tiktu atzīts kā tāds un par tām nerunātu īpaši. Cilvēki vairāk apzinātos, ka viņi viens otru papildina.

Tas, kurš spēj sekot universālajam Jēzus principam “mīli savu tuvāko kā sevi pašu”, var arī sasniegt to pašu un vēl vairāk ar to. Tas kurš cenšas vienlaikus mīlēt gan sevi, gan savu “tuvāko”, manīs, ka tomēr tieši tas jāiemācās vispirms. Iekšējā “kļūšana pilnīgākam” var veicināt šo mīlestību.

Tradicionālā teoloģija šos notikumus ir interpretējusi kā grieķu Dionizija kulta atcelšanu vai kā simbolisku saikni ar Izraēla tikšanos ar Dievu ("3. dienā...", 2.Mozus 19:16), kā arī priekšnojausmu par pasijas laiku, kurā vīns iegūst dziļāku nozīmi.

(Jautājums par Jēzus “brīnumdarbiem”, sākot ar kāzām Kānā, tiek apskatīts vēlāk īpašā nodaļā. "Marijas-Sofijas” dievišķais aspekts tiek apskatīts vēlāk nodaļā “Vasarsvētki”).

* Kamēr Marija, Jēzus māte, tiek uzskatīta par „garīgo māti" tiem, kuriem nepieciešams viņas padoms, Marija Magdalēna ir vairāk saistīta ar dzīvi uz zemes tiem, kuri dievina un apbrīno viņu.
Marija Magdalēna (Marija no Magdalas) bija sieviete, kas sekoja Jēzum. Cilvēki domā, ka viņa bija prostitūta, un Jēzus izmainījis viņas dzīvi. Bet Jēzus arī sacīja: „Viņa ir daudz mīlējusi."
Tas nenozīmēja daudz seksa, bet gan patiesu spēju mīlēt cilvēkus, just cilvēkus un būt labai pret viņiem. Viņa mīlēja Jēzu, viņai patika viņš kā cilvēks, UN viņa dievināja viņu kā garīgo skolotāju. Saskaņā ar mistisko literatūru (Jākobs Lorbers - Jakob Lorber) viņa šķīstīja savu mīlestību pret Jēzu arvien vairāk un vairāk garīgās mīlestības virzienā. Tādējādi caur šo mīlestību viņa spēja aizvien labāk un labāk saprast gan Jēzu, gan Dievu. (Iespējams, līdzīgi Klārai (Clara), sievietei, kas ap 1100. gadu mīlēja Asīzes mūku Franci / Sv.Francisku; viņš bija pirmais, kas viņu atraidīja un vēlāk pieņēma viņu. Kinoteātros rāda interesantu filmu par Franci vācu un angļu valodā.)
Pastāv īpaša tradīcija attiecībā uz Mariju Magdalēnu: „Svētā Grāla” (Holy Grail) leģenda: Jāzeps no Arimatejas un Marija Magdalēna, un daži citi Jēzus sekotāji nogādāja „Grālu" - biķeri, kurā tika savāktas Jēzus asinis no krusta -- uz Franciju vai Angliju. Ar Grālu ir saistīti vairāki brīnumi (Grāls ir arī garīgās mīlestības simbols).
Pastāv arī dažas citas teorijas par Mariju Magdalēnu. Piemēram, teorija par to, ka Marijai bija bērns no Jēzus, ar kuru aizsākās Eiropas karaļu dinastija (Merovingu dinastiju). Neviens nespēs Jums pierādīt mūsdienu grāmatu pieņēmumus.

**) Minētie jēdzieni "anima un animus" nav ticības jautājumi. Daudzu cilvēku - gan kristiešu, gan nekristiešu - pieredze rāda, ka vīriešu un sieviešu psihē ir tā saucamā "vīrišķā” un "sievišķā" daļa, kas vismaz daļēji tiek pārmantotas no tēva un mātes, kuri šos cilvēkus ir audzinājuši. Šo daļu ir iespējams iemācīties integrēt savā personībā. "Animus un anima" koncepts varbūt pilnībā nesakrīt ar realitāti, bet dzīļu psiholoģijā tas tiek izmantots kā viena no realitātes izpratnes metodēm.

Jautājums:
Vai ar Dieva palīdzību es varu uzlabot savas attiecības ar pretējā dzimuma pārstāvjiem ?

Atpakaļ uz mājaslapas "saturu".

 

(Uzskati par seksualitāti, līdzjūtību, iejūtību un mīlestību).

Laba ideja ir tūlīt pēc nodaļas “Kāzas Kānā” (Jāņa evaņģ. 2, 1-12) tieši risināt pašreizējās mīlestības problēmas. (Jūs varat atrast detalizētāku papildu lapu par mājaslapu/ “Jautājumi, atbildes…”)

Kristus vēršas pie cilvēces sirdīm un iespējas, ka viņi var kļūt par kopumu, pilnību, kas ir priekšnosacījums patiesam mieram. Viņš neatbalsta arī turpmāku atdalīšanos no tā cilvēkā, kas jau irst; nekādas vētrainas emociju izpausmes, bet drīzāk jaunu atkalapvienošanos un “sirds gudrības”pamata.

Kristus simbolizē cilvēku atbildību vienam par otru. Tomēr viņš netic “iedzimtām nepieciešamībām”, ārējām formām un to pārvērtēšanai, vai pat ļaunprātīga tādu jēdzienu kā atbildība, ticība un godīgums izmantošanu, lai piesegtu slēptu skaudību, greizsirdību un “cita īpašuma piesavināšanos”. Viņam svarīgāka ir cilvēku gara kvalitāte. Arī laulībā ne viss automātiski ir labi, kas tiek uzskatīts par nelabvēlīgu ārpusē.

Mīlēt Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu nozīmē arī mīlēt sevi pašu. Šis Kristus noteikums, nobīdot malā Vecās derības aizlieguma loģiku, ir universāla attieksme, kas iet cauri visām šīm jomām un apvieno viņus visus (Marka evaņģēlijs 12:33; Jāņa evaņģ. 13:34; Gal. 5:14; Džeimss 2:8). Šajā gadījumā labdarība ir kas vairāk nekā vienkārši instinktīvas rūpes par tuviniekiem utt, .tomēr tas arī to neizslēdz – tā ir barība izvēle. Šīs cilvēka kā mīloša palīga, kurš gatavs palīdzēt, kad vien nepieciešams, lomas dēļ sevis mīlēšana nav egoistiska, bet nāk no sirds un patiesībā ir vērsta pret sevis mīlēšanu kā instrumentu kalpošanai citiem un/vai Dievam, ieskaitot ķermeni.

Visaugstākā mīlestība ir beznosacījumu mīlestība. Salīdzin. pat “ienaidnieku" mīlēšana Mateja evaņģ. 5:43-48 – kas neizslēdz gudrību.

Mūsdienu eiropiešiem utt. notiek kas līdzīgs seksualitātes pārveidošanai, it īpaši, kad divi cilvēki abpusējos pasākumos sastopas vispirms intelektuālā un psiholoģiskā līmenī, bet tad mācās pārvarēt antipātiju un simpātiju saplūšanu. Šīs lietas, ne galvenokārt, bet citu starpā, būtu jāņem vērā, meklējot sakarus, kam arī ir sava nozīme ārējai pasaulei. Fiziskā līmeņa vienotība nāk vēlāk, un tā nav automātiski katras draudzības vai tikšanās sastāvdaļa. Sirds spēks var piesaistīt seksuālo enerģiju, kam nebūt nav noteikti pēkšņi jāpazūd, kā mūsdienās bieži kultūras noslāņošanās dēļ notiek. Līdz ar to nāk mīlestības pilns garastāvoklis.

Daudzas garīgās tradīcijas māca seksualitātes pārveidošanu apspiešanas vai ilgstošas sadzīvošanas ar to vietā, - kas ir vairāk nekā Freida "sublimācija”. Arī kristiešu pasaulē bija līdzīgas pieejas, kā mūsdienās vairs nav un kuras nepieciešams atkal izstrādāt; minnezingeri un trubadūri bija kā apliecinājums šāda veida zināšanām.

Tā kā seksualitāte var radīt neapzinātus sarežģījumus cilvēku starpā, lielākajā daļā reliģiju tā tiek uztverta kā līdzsvarošanas akts, saistīts ar sadarbību, kurā abas puses ir spējīgas atbildēt par sekām. Tie, kuri nevēlas uzsākt dzimumattiecības līdz laulībām, var to nedarīt, ja abi cilvēki skaidri apzinās, ko viņi vēlas un ko nevēlas un viens otru šajā jautājumā atbalsta.

Jēzus pieņēma šo seno pieeju, tieši līdz negatīvajam iekāres pilnā skatiena raksturojumam, piemēram, uz kāda cita partneri. Tomēr tas nebūt neizslēdz iespēju, ka šādas enerģijas pilnas tikšanās cilvēku vidū notiek biežāk, kā varētu domāt. To ne vienmēr saprot pat abi iesaistītie cilvēki: “Kad divi vai trīs satiekas Manā vārdā ( tas ir, “saistībā ar Manu Garu”), Es esmu starp viņiem"( vai tulkojot precīzi: “viņos”). Tam nav nepieciešama oficiāla garīdznieku tikšanās, nekāda īpaša sagatavošanās, bet tas var notikt jebkur, kur "Kristus Gars" jebkāda iemesla dēļ savieno divus cilvēkus. Lai to uzsāktu, pat, ja viņi ir vīrietis un sieviete un ja viņi arī viens otram patīk (izjūt simpātijas), šajā gadījumā saglabāt skaidru apziņu, kas ir pirmsākums, varētu būt grūti, bet tas ir nepieciešamas pasaulei. Tam nav jābūt partnerības vai dzimumattiecību jautājumam, bet šiem cilvēkiem godīgi jānoskaidro, par ko tas ir, ja viņi vēlas turpināt pilnveidot šo situāciju. Kādreiz viens brīdis “tas bija” jau, ja cilvēks bija tam atvērts.

Jēzus zemes dzīve jau pierādīja, cik apbrīnojami brīvs un nepiespiests Viņš bija. Var izrādīties, ka paražas ir nepieciešamas tik ilgi, kamēr “Viņa nav starp tām".

Priekšnosacījums, lai notiktu atbilstošas tikšanās cilvēku starpā, ko katrs var dabiski uzlabot, ir mūsu individualitātes pētījums, ieskaitot "auru" un/vai "harizmu". Pat kā pāris cilvēki joprojām ir atsevišķas personības, un pilnīga divu cilvēku “izšķīšana” pārī nav tas, ko Kristus vēlējās.

*) Cilvēce ir sarežģīts tīkls, par ko vairāk skaidrības var smelties nākošajās nodaļās

Atpakaļ uz mājaslapas "saturu".

 

"Svētās dusmas" (un viedokļi par emocijām).

Jāņa evaņģ. 2. nodaļā pēc kāzām Kānā ir aprakstīta “templa tīrīšana”. Jēzus nikni ar varu padzina tirgotājus un naudas mijējus. Šādi Viņš vēlējās skaidri parādīt savu nostāju pret pasaules liekulību, pasludinot dievnamu kā vietu, kur lūgt, nevis tikai kaulēties. Šajā situācijā Viņš zināja, ka Viņš nevarēja neko gaidīt no pilsētas vai garīgajām amatpersonām, un tāpēc Viņš izmantoja savas rokas kā vienīgais, kurš joprojām jutās kā atbildīgais "sava Tēva namā". Tā bija nevardarbīga sociālās pretestības izpausme. “Klausīt Dievam, nevis cilvēkam” ir Jēzus attieksme kopumā. Arī, kur viņš saka: “Dodiet imperatoram to, kas pieder imperatoram (un Dievam to, kas pieder Dievam)", šeit nav padevīga attieksme, kā bieži tiek nepareizi skaidrots, bet drīzāk gan mērķis ir pasargāt mācekļus no bezjēdzīgām domstarpībām ar no viņiem neatkarīgām sociālajām pilnvarām. Reliģijā un politikā ir savi likumi. Kalpot līdzcilvēkiem un vēlēties “pilsētai to labāko” nav arī vergošana.**

Šajā kontekstā varētu rasties jautājums par to, kā tikt galā ar jūtām, jo ne katra cilvēka emocijas ir tik augstā līmenī kā Jēzus emocijas. Viņš nemitīgi dzīvoja “pozitīvā trīcēšanā Dieva priekšā” un līdzjūtībā pret cilvēkiem, un viņa dusmas bija balstītas uz apzināti labiem nodomiem. Normālās cilvēciskajās būtnēs gandrīz visas emocijas ir sākotnēji sajauktas vismaz ar neapzinātu stimulāciju - atbildes mehānismiem, kas atšķiras katra dzīves gājuma dēļ un atšķiras pēc stipruma, bet pamatā ir ļoti līdzīgi. Raugoties uz šo sevi pašu, neesot apmierinātam ar citu interpretāciju un dot ieguldījumu, lai atrastu šos mehānismus mūsu pašu reakcijās, raudzīties uz tiem un visbeidzot pilnveidot tos un/vai nogādāt tos līdz Dievam ir ilgs mācīšanās process.

Lai arī šeit mēs runājam par psihi, parastās psiholoģiskās analīzes un/vai terapijas procedūras nav īsti piemērotas Dieva un patiesības meklētājiem.
Psiholoģija pat var mūs apturēt no garīguma attīstīšanas, ja dziļi mūsu prātos ir vienpusēji interpretācijas modeļi, kas meklē iespējas, kā reducēt psiholoģiskās problēmas uz tiem, kuri sevī apvieno seksualitāti un bērnību; turpmāk vājuma “cēloņi” var kļūt par "attaisnojumu” palikšanai tādam, kāds cilvēks ir tā vietā, lai uzsvērtu cilvēka spēju attīstīties, kā to minējis Ērihs Fromms (Erich Fromm).
Kad psiholoģija rosina ielūkoties psiholoģiskajās norisēs un kad psihe/dvēsele tiek uztverta vairāk nekā tikai ķīmiski elektriska smadzeņu funkcija - kas reti parādās - , viņu pētījums varētu būt labs palīgs. Zinātne būtu attīstījusies labāk, ja zināšanas un/vai alternatīvo psiholoģijas skolu argumenti tiktu pieņemti kā materiāls viņu pētījumiem. Parasti strādāšana pie visa problēmu kopuma vienā reizē daudz nepalīdz. Būtu daudz efektīvāk vispirms meklēt šī kopuma sastāvdaļas; un tad noteikt, vai tas ir “baļķis paša acī” vai arī "skabarga citā acī”, kas ir par to atbildīga. Jēzus un dažas kristīgās skolas uzsver "baļķi savā acī", jo raudzīties uz savām problemātiskajām darbībām ir daudz grūtāk, tas ir jāiemācās un tāpēc cilvēkam vajadzētu sākt labot savas kļūdas;
tāpēc dzirdēt kāda atzīšanos – ārpus garīgā aspekta – ir arī terapeitiski. Psiholoģijas skolas dažreiz dod priekšroku citam viedoklim – par upuri. Cilvēks var pamanīt, ka beigās aplūkoja abus. Piemēram, Austrumu garīgajās mācībās saikne starp abām dzīves pusēm tika uzsvērta kā "karmas" un ticības avots.

Sarežģītās ikdienas rutīnas seku novēršanā varētu palīdzēt atkal R. Štainera ieteiktais līdzeklis, tas ir, dienas retrospektīvs - atskats uz dienas notikumiem, sākot no vakara līdz rītam. Tas padara vieglāku atgriešanos atkal tagadnē. Šāds treniņš arī veicina līdzīgu procesu pēc nāves, kā liecina daudzu to cilvēku pieredzētais, kas ir bijuši tuvu nāvei.

Ir arī iespējams radīt “psihes spoguli” - sarakstu ar savām negatīvajām īpašībām, ko vajadzētu uzlabot un tām īpašībām, pēc kā tiekties. Šim procesam cilvēks iet cauri bieži, kontrolējot savu attīstību – šo paņēmienu labi pārzina mistiķi.

Pateicoties psiholoģiskajam progresam, var uzlaboties arī dialogs cilvēku starpā. Pēc tam, kad cilvēki ir kļuvuši caurskatāmāki un ir spējuši atbrīvoties no ikdienas rūpju smaguma, viņi ir mazāk aizspriedumaini un retāk izdara pārsteidzīgus secinājumus. Kad Jēzus uzsver netiesājošo attieksmi un “kas nāk no mutes” svarīgumu, viņš nerunā par neizpildāmu morālo prasību, bet gan pieprasījumu sākt mācīties. Tādēļ var būt nepieciešams pārtraukt strīdēties, paņemt pārtraukumu - skat. arī nodaļu "Klusums tuksnesī" - un tad atklāti un godīgi parunāt.

Šajā kontekstā ir Eiropas garīgie ceļi, kas ietver sevī nervu un apziņas centrus, kas jogā zināmi kā "čakras" (antroposofija, universālā dzīve - nesajaukt ar universālās dzīves baznīcu u. c.) Šis idejas automātiski nevar aprakstīt kā nekristiešu idejas, kā dažas baznīcas vēlētos, lai mēs domātu, tās bija zināmas kristiešu teosofistiem viduslaikos (J. G. Gihtels)J.G. Gichtel*), un tagad var atzīt, ka tās pastāv katrā no mums –gluži kā adatterapijas punkti, kas sevišķi labi ir zināmi Ķīnā, tie nav automātiski "taoiski", jo trīs punktus un līnijas var izmērīt elektroniski un aplūkot cilvēka ķermenī histoloģiski.

*J.H. Gihtela viduslaiku attēls (angļu val.)

**) Jēdziens "dedzība" šajā nozīmē atšķiras no "dedzības bez atziņas" (Romiešu 10,1-3).

Jautājums:
Vai ar Dievu es labāk varu apzināties savas emocijas?

Atpakaļ uz mājaslapas "saturu".

 

Kalna sprediķis (Mateja evaņģ. 5 - 7,29; un uzskati par prātu).

Daudz ir rakstīts par to sabiedrības vērtību (seno un pašreizējo) maiņu, kas tika radītas Kalna sprediķī. Daži to novērtē saistībā ar sociālo darbību. Citi cenšas tam piedēvēt jēdzienu “fundamentālo attieksmju ētika”- un atbalsta tā dēvēto “atbildības ētiku” ar Vecajā Derībā aprakstītajiem soda draudiem, militāra un cita veida. Citi vienkārši cenšas dzīvot saskaņā ar šo sprediķi. Šis sprediķis tiek pieņemts arī ārpus kristīgajām aprindām (piemēram, Gandi).

Raugoties no apziņas izpētes viedokļa, ir skaidrs, ka Kalna sprediķis ir domāts tieši tiem cilvēkiem, kas saprot, ka apziņa var būt kas vairāk kā saprāta analīze un aptver, ka dzīve nebeidzas ar viņiem pašiem. “Garā nabagie”, kuri zina, ka viņi nezina neko (vai arī ne daudz) un kuri vēlas domāt relatīvos jēdzienos, lai saskatītu, ka Dievs zina vairāk nekā viņi un ka viņš var viņiem iemācīt daudz visās lietās, viņi ir svētīti, “Debesu Valstība pieder viņiem". Šī attieksme var izrādīties ilgtspējīgs un spēcīgs solis uz priekšu cilvēka attīstībā, vairāk kā jebkura cita attieksme, kas vispārēji tiek atzīta kā "gudra".

"Tiem, kuri cieš", nav vienkārši jāizcieš savs liktenis vienatnē – un tādēļ, tā vietā, lai visu laistu bezrūpīgi garām, viņiem jāizcieš daļa no visa kopuma. Daži arī palīdz nest savu tuvāko cilvēku nastu un visbeidzot arī tautu un cilvēces likteni. Valstsvīru vietā mūsdienās tās bieži ir sociālās kustības. Un kurš sniedz viņiem nepieciešamo līdzjūtību? Kas lūdz par viņiem, nevis kā parasti par varenajiem, slavenajiem un bagātajiem?

"Rāmie” visskaidrāk ir tie, kuri ir brīvprātīgi rāmi (un ne tikai vienkārši tie, kuriem ir bail). Viņi “mantos zemi” un tikai viņu vadībā zeme var tikt pasargāta un attīstīties.

"Tie, kuri ir izsalkuši un izslāpuši pēc taisnības”. Nevis skaudība, bet godīgi taisnības sev un citiem meklējumi atver cilvēkus tam, kas ir "virs" viņiem. Agrāk vai vēlāk nāks atbilde, lai arī ne vienmēr tā, kā viņi ir iedomājušies. “Žēlīgais" brīvprātīgi nes savus brāļus un māsas, un mazākās radības kopā ar tiem un tāpat viņus nes arī Dievs.

"Tie, kuriem ir tīra sirds" un kuri ir pamanījuši un nolikuši malā savas saprāta brilles un aizspriedumus, "redzēs Dievu". Šī ir vispārējāka vārda “netiesā” nozīme.

"Mierīgie”, arī "miera nesēji" arī ļauj citiem atzīt, ka šeit jāpieliek cits spēks, nevis tie spēki, kas citādi nosaka dzīvi. Tādējādi tie “tiks saukti par Dieva dēliem (un meitām)”.

"Tiem, kuri tiek vajāti taisnības dēļ", "pieder Debesu Valstība", un tie, kuri ir apmeloti un vajāti Jēzus dēļ, arī ir svētīti. Tā bieži bija arī viņu sajūta, kad cieta viņu ārējā būtība. Tas nenozīmē, ka ciešanas ir kā pašmērķis.

Uzrunātajiem arī jāuzņemas “Zemes sāls” un “Zemes gaismas” lomas. It īpaši šajā nodaļā ir dota atsauce uz Vecās Derības “likumiem” un pravietojumiem. Viņš runā par to, kas ir bijis tieši pirms viņa laika un padara auglīgu jauno ceļu jaunajā laikā, kur likumi paši par sevi vairs nevar būt priekšplānā, bet to avots. Laiks, kurā katra cilvēciskā būtne var no jauna radīt iekšējos dzīves principus.

Kas "tiecas pēc Debesu Valstības, iegūs visu pārējo". Arī šeit var minēt, ka patiesi intelektuālās domāšanas līmenis nav paredzēts sagraušanai, bet atvēršanai, lai varētu pieņemt to, kas cēlies no augstāka garīgā loģiskuma. Tomēr runa nav domāta tādēļ, lai liktu mums izvairīties no zemes “ierobežojumiem”, lai baudītu augstākus garīgos apziņas stāvokļus. Augstāki ieskati ir domāti tādēļ, lai tie sadurtos ar Zemes apziņu un dzīvi, līdz pasaule būs pārveidota. Skaidrība paliek vai var attīstīties tikai saistībā ar cilvēka izpratni par dažādiem jautājumiem no nezināšanas līdz aprēķinam, pieņēmumiem, teorijai un ticībai, beidzot ar zināšanām. Tas ir svarīgs izaugsmes priekšnosacījums. Tas atšķiras no tiekšanās pēc svētlaimes, ko var rast dažās garīgās domas skolās.

Augstākais domas līmenis, kas attēlots Kalna sprediķī (skat. arī nākamo nodaļu) ir īpaši domāts cilvēkiem, kas vēlas savas individuālās garīgās dzīves atzīšanai darīt vairāk nekā vienkārši to izmantot. Šis ceļš galvenokārt attiecas uz indivīda dzīvi, kurā kāds var meklēt partneri vai "tuvus cilvēkus" kā aprakstīts nodaļās “Kristīšana.” un "Klusums tuksnesī". Apziņas paplašināšanās sevī ietver vīriešu un sieviešu attiecību līmeni un “taustekļi” ir izstiepti papildu psiholoģiskās mijiedarbības starp vairākiem cilvēkiem virzienā. Tas tika īpaši izcelts nodaļās “Kāzas Kānā” un “…Mīlestība”. Šeit Kalna sprediķis uzrunā šo psihes un ētikas līmeni, kas atkal atver ceļu saprotamākiem garīgajiem mērķiem, kas no cilvēku attiecībām spēj izveidot kopienu. Tas primitīvā veidā atbilst skaņu attiecībai pret intervāliem, intervāliem pret triādēm un tāda mēroga triādēm, ka izskatās pēc īsta parauga visam - kopumam.

Teoloģijā ir izvērtēta saikne ar Vecās Derības saturu: piem. Psalms 1 un Jer.17:7f. Saskaņā ar 4.Mozus 12:3 saistībā ar Mat.11:20 Jēzus tika uzskatīts par Jauno Mozusu. Izejot no pravietisma sludinājuma, kas aprakstīts Sach.9:9f. "...viņa valsts izplešas no jūras līdz jūrai" ir minēta visā pasaulē valdošās Dieva valstības nozīme. Ir redzams, ka viņš savā Kalna sprediķī vairākas reizes ir pārveidojis Vecās Derības likumus jaunā formā: "...bet es jums saku...". Tas nozīmē, ka viņš nerunā kā Rakstus interpretējošs rabīns, bet gan apzinoties savu dievišķo sūtību. Tie, kuri nāca no Vecās Derības, apstrīdēja šo pravietisko un mesijas īpašību.

Mājaslapās angļu un vācu valodā ir dots fragments no Mateja evaņģ. 5. nodaļas: Svētlaime un Zemes sāls.

Atpakaļ uz mājaslapas "saturu".

 

Kristus apskaidrošanās Tabora kalnā (Mateja evaņģ. 17).

Daudzi Jēzus darbi ir simboliskas iekšējās "apskaidrības" ārējās zīmes, sākot no sarunas ar Nikodēmu (Jāņa evaņģ. 3), turpinot ar Kalna sprediķi un līdz pat kopš dzimšanas akla vīra izdziedēšanai un 5000 cilvēku pabarošanai uz kalna. Šī apskaidrošanās ir daļēji saistīta ar Austrumu jēdzienu “lielā apgaismība”. Cilvēku gars ir apgaismots. Tomēr šeit ir domāta ciešāka saistība ar Dievu un Viņa Garu. Dievs šeit tiek saprasts ne tikai kā absolūts princips, bet arī kā būtne, kas ir īsta Jēzum un tiem, kas izvēlas Viņa ceļu.

Tikai "pozitīva domāšana"- ja tā nav egoistiska, ar lieluma māniju un ir bez tehniskām manipulācijām - patiešām var mainīt domas tādā stāvoklī, kāds ir tuvāk Dievam. Tas varētu atvērt mūs Dievam šādā ceļā. Tomēr šīs domas skolas literatūrā tas nav apspriests pietiekami rūpīgi un tas var novest pie pašapmāna.

Jebkurā gadījumā, tā vēl nav “apskaidrošanās”. Apskaidrošanās ne tikai vienkārši pievieno pozitīvus apgalvojumus apjukušajai cilvēka rīcībā esošajai prāta "programmu" daudzveidībai tā, lai pozitīvo apgalvojumu pārsvars pieaug - kas ir iespējams vingrinājums. Bet apskaidrošanās visu atrisina ar spēju ielūkoties garīgajos pirmsākumos, kas ir padarīti brīvi no prāta sagrozīšanas un maldinoša uzsvara. Augtāka dievišķā kārtība visā kļūst redzama. Attiecībā uz šāda veida briedumu, tas ir augstāks psiholoģiskās attīrīšanas procesa līmenis, kas minēts nodaļā "Svētās dusmas". No pamata ieskata līmeņa viss kļūst skaidrs. Tieša atzīšana vai ieskats nav domāšana, tas vienkārši nāk bez domāšanas. Tas nevar būt piespiests un padara mūs brīvus. Lai sasniegtu augstāku gudrības līmeni, domas pasaulei vairs nav jābūt apspiestai, kā to ir centušās panākt dažas domas skolas.

Mūsu domāšana ir atbrīvota no instinktiem līdzīgiem reakcijas modeļiem un kontrolējama analītiskā un mākslīgā domāšana kļūst par augstāka iemesla instrumentu. Tad arī cilvēks saprot, kāda uzvedība varētu būt atbilstoša konkrētos apstākļos.

Varētu šķist, ka Kristum pašam nevajadzēja ierobežot visu šo trulumu, kas nošķīra normālu cilvēcisko būtni no šī apziņas līmeņa. Neskatoties uz to, Viņš droši vien piedzīvoja paaugstinātu skaidrības līmeni. Vēlāk lūgšanā viņš lūdza to skaidrību, kas viņam bija pie Dieva pirms pasaules radīšanas.

Daži teologi Pētera apskaidrošanu un pievēršanos Kristum interpretē uz vienlaicīgi notiekošā ebreju izlīgšanas dienas un tam sekojošo Sukkot svētku fona. (Izlīgšanas dienā priesteris vienīgo reizi gadā izrunāja Dieva vārdu Vissvētākā templī.) Citi šajos notikumos redzēja saistību ar Mozus kāpšanu Sinaja kalnā (2. Mozus 24:16).

Mājaslapās vācu un angļu valodā ir dots fragments no Mateja evaņģēlija 17. nodaļas.

Jautājums:
Vai es ar Dieva palīdzību savas domas varu no jauna sakārtot saprāta robežās ?

Atpakaļ uz mājaslapas "saturu".

 

Jautājums par “brīnumdarbiem”.

Jēzus nerīkojās, lai remdinātu kāda slāpes pēc sensācijas. Viņš arī nepiespieda cilvēkus ticēt, izmantojot ārējus notikumus. Visu Viņa ceļu vadīja iekšēja skaidrība, kas Viņam sacīja priekšā, kā rīkoties katrā gadījumā – un nevis “tādu vai tādu apstākļu dēļ, lai sasniegtu tādu un tādu rezultātu”. Dziedināšanas gadījumi bieži bija "zīmes", kas bija kā lielāka un daudz pamatīgāka vietā. No dzimšanas aklā cilvēka izdziedēšanas laikā sabātā (sestdienā) Jēzus atbildēja, ka iemesli nav grēki, “bet lai Dieva darbi būtu redzami". (Jāņa evaņģ. 5, 6-9;6;9,3…)

Tajā pat laikā novecojošo domāšanas veidu sagraušana un domāšana par dziļāku šādas rīcības nozīmi bija noteikti vēlamie blakus efekti. Jēzus atzina, ka ir cilvēki, kuriem nepieciešams spēt uzraudzīt, skaitīt, mērīt un svērt kā Toma gadījumā, kurš mācekļu vidū pārstāv “zinātnisko tipu”. Kad viņam bija iespēja pārbaudīt, vai tiešām viņa priekšā stāvēja Jēzus Kristus, Jēzus sacīja: “Neesi neticīgs, bet ticīgs”(Jāņa evaņģ. 20, 19-29). Jēzus vēlējās, lai Toms izmanto viņa jauno pieredzi, apsverot tik godīgi un pamatīgi, ka šaubu sakne izzuda un pār viņu nāca apskaidrība. Fakts, ka Jēzus tomēr bija tas jāsaka, nenozīmē, ka Toms bija skeptiķis, tagad ārējās realitātes "noslepkavots" un "piespiests ticēt" pat dēļ bailēm no soda. Tas drīzāk nozīmē, ka Toms saglabāja spēju nonākt pie jauniem secinājumiem un pārliecības pats, neatkarīgi no citiem. Šeit nav nosodīts veids, kā tikt galā ar faktiem un domām, kā daži skaidrotāji to nepareizi saprata, jo viņiem nebija pietiekamu zināšanu par cilvēka apziņu. Par spīti tam Tomam tomēr bija jāiemācās, ka ir arī citi veidi, kā pārliecināt sevi, ne tikai fizisko faktu novērošana.

Jēzus zināja, kas bija vajadzīgs Tomam. Viņš nevēlējās nevienu piespiest. Tas pārāk līdzinātos tiesai, un nebija ne mazākā nodoma provocēt viņu atteikties no kaut kā, par ko viņš vēl nebija nobriedis izlemt.

Ir vērts arī izlasīt "Sv. Toma evaņģēliju". Tas ir Kristus teicienu krājums, vienalga, vai to bija rakstījis pats Toms vai nē. Šo tekstu pieņēma arī garīgie kristieši Ēģiptē un citur, tomēr to nepieņēma daži agrīnās baznīcas mācītāji.

Attiecīgi arī “brīnumdarbi” nebija galvenais Jēzus darbības aspekts. Bieži viņš to darīja tikai tādēļ, lai palīdzētu, pēc tam, kad viņam to lūdza un kad apkārt nebija sapulcējies pūlis lūdza, lai cilvēki neko par tiem nestāsta.

Kad mūsdienās tomēr teologi un citi Bultmana (Bultmann) “demitoloģizāciajs teoloģijas" skolas pārstāvji joprojām cenšas apgalvot, ka šie brīnumdarbi ir simboliski apraksti, ir skaidrs, ka viņi vienkārši pielāgo savas idejas mehāniskajam pasaules uzskatam un 19. gadsmita raksturīgajai cilvēces dabai un ka viņi neņēma vērā vēlākas zinātniskās aktivitātes. Vēlākas kvantu fizikas, bioloģijas un biofizikas tendences, homeopātija un parapsiholoģiskie pētījumi, astrofizika utt. ir tik tālu pavirzījušies uz priekšu, ka sasnieguši attīstības stadiju, kas atceļ Bībeles notikumu "neaptveramību". Tam nav jāatspoguļo “Dieva esamības pierādījumu” meklējumi:. bez zinātniskajiem būtu atbildīgi arī citi uztveres līmeņi.

Viena lieta, kas šajā teoloģiskajā skolā ir pareiza, ir tā, ka tā neuzskata zinātnisko objektivizāciju kā nepieciešamu ticības priekšnosacījumu.

Vienpusējības, senās franču "apgaismības filozofijas” laikmets ir beidzies. Arī zinātnieki tagad spēj būt ticīgi, nekļūstot par šizofrēniķiem. Laikā, kad cilvēki nevilcinās ticēt parapsiholoģijas faktiem, piemēram, individuālajām spējām no attāluma saliekt karotes - par spīti dažiem šarlatāniem atliek diezgan daudz faktu. Būtu absurdi noliegt šādas spējas Jēzus Kristus gadījumā. Jēzus rīkojās citu motīvu vadīts, nevis tikai tāpēc, ka karošu liekšana būtu jautrs pasākums. Tomēr mūsdienās daudzas dažādas pieredzes liecina, ka Jēzus patiesībā bija spējīgs stāties pretī visiem dabiskajiem spēkiem – un ka mūsu laikā ir svarīgi aplūkot šo parādību gan mūsu pašreizējās cilvēk dabas, holistiskajai, integrētajai vai kristīgajai dziedniecībai utt. Šāds garīgais viedoklis par Jēzu nav pretrunā ar Jēzus kā "cilvēka dēla" tēlu, kas vēlējās sniegt redzamu piemēru indivīdiem un viņu sociālajām attiecībām un kopienai. Bieži tieši šī acīmredzamā pretruna noveda pie atteikšanās pieņemt "brīnumdarbus", jo tad iesaistītie cilvēki domā, ka viņiem jāpasargā citus no negatīvajām tendencēm, kas novirzīja no cilvēka un sociālās kristietības. Patiesībā, abām šīm lietām vajadzētu rādīt aptuvenu patiesā (konstruktīvā) Jēzus "radikālisma" un viņa saistību ar gribu un tādējādi arī radītāja varu.

(...) Enerģija šeit nav abstrakts spēks; tajā pat laikā tas ir Kristus esamības efekts. Piemēram, Austrumu jogā enerģija tiek uzskatīta par kaut ko izolētu. Mūsdienās dziedniecība, sākotnējā nozīmē papildināta ar lūgšanu attiecībā pret visdziļāko cilvēciskās būtnes daļu, saistītu ar Kristu, kurš vēlas, lai cilvēki tiktu dziedināti un kļūtu pilnīgāki, - kuri vēlāk var darīt pat vēl "lielākas lietas nekā Viņš"(Jāņa evaņģ. 14, 12-13).
Tom
ēr pati garīgā dziedniecība un psiholoģiskais un garīgais progress kopā ar to joprojām ir atkarīgi no Dieva žēlastības, ko neviens nevar piespiest, vienalga, lai kā mēs censtos tam gatavoties.

Saistībā ar “Svētā Gara dāvanām” skat. arī 1. Korintiešiem12, 7-11; nodaļu 2, 17-20; un šīs grāmatas nodaļu "Vasarsvētki".

Atpakaļ uz mājaslapas "saturu".

 

Lācara augšāmcelšana no mirušajiem.

No savu mācību sākuma līdz šim solim Jēzus pārdefinēja visu šos cilvēciskās esamības līmeņus, par ko senās mistiķu skolas bija cīnījušās tūkstošiem gadu. Tas deva iespēju “vairāk kā apziņas” iekšējam es atklāt sevi ķermeņa, psihes un prāta dzīvē katram cilvēkam, kurš iet pa šo ceļu. No otras puses, spēja attīrīt, integrēt un paplašināt arvien dziļākās un senākās zemapziņas daļas kļūst arvien redzamāka.

Senie ēģiptiešu mistiķi zināja ceļu no psihes uz prātu līdz pat apzinātai fiziskās gribas pieņemšanai, lai dzīvotu. Līdz ar “Lācara augšāmcelšanu no mirušajiem” parādās cita "iedziļināšanās". Vispirms dažas detaļas ļoti atgādina ēģiptiešu zināšanas. Tas bija saistīts ar senu praksi, kur cilvēciska būtne pavadīja trīs dienas stāvoklī, kas modernajā parapsiholoģijā zināms kā "ārpus ķermeņa pieredze", gluži kā sapņa lidojumā, bet apzināti. Ķermenis atrodas šeit un izskatās kā miris. Atmostoties cilvēkā bija iekšēja skaidrība, ka viņš pēc fiziskās nāves pastāvēs kā parapsiholoģiski garīga būtne. “Hierofantam” (pirmajam priesterim) vajadzēja pārliecināties, ka cilvēks atmostas fiziskajā ķermenī vēlākais pēc 3 dienām, pirms viņš sāk trūdēt. Tomēr tas ir tieši tas pats, par ko tiek minēts stāstā par Lācaru- pēc 4 dienām tas "jau smirdēja". Tāpēc modinošajam spēkam bija jāiet dziļāk, ietekmējot arī pašu materiālo vielu, lai dabūtu viņu atpakaļ. Bībeles notikumos ir tendence attēlot, ka kristietības garu var īpaši atpazīt fiziskajā pasaulē un ārējā darbībā. Šī tendence ir kas tāds, ko tikai tagad atkal atceras mūsu laikos, pēc iepriekšējo gadsimtu misticisma lielākajā daļā gadījumu tikai iedziļinājās intelektuāli psiholoģiskajās daļās.

Visu reliģiju mācības par dzīvi pēc nāves droši vien ir cēlušās no šādiem pārdzīvojumiem, kad cilvēks jūtas kā ārpus sava materiālā ķermeņa, nevis no filozofiskām apcerēm, kas nebija atbilstošas aizvēstures, agrīnās vēstures un senatnes cilvēku apziņas stāvoklim. Atbilstošākam skaidrojumam skatīt Žana Gebsera "Ursprung und Gegenwart"( "origin and present time"- precīzs angļu nosaukums nav pārbaudīts). Viņš nošķir arhaisko, maģiskoun mītisko apziņas līmeni pirms teorētiskā saprāta un vēlāk integrēto apziņu. Tas, vai lūzumi starp šiem līmeņiem bija neizbēgami, ir cits jautājums. Tomēr tos var saprast mūsdienās. R. Štainers arī uzsver senāko apziņas līmeņu nesalīdzināmību ar mūsdienu apziņu. Dažādos mūsdienu cilvēku līmeņos var atrast vairs tikai atmiņas par to.

Starp citu, salīdzinājums ar novecojušajiem ievadīšanas rituāliem - kas vairs nav iespējami kā agrāk - nenozīmē, ka Lācara augšāmcelšana no mirušajiem bija rituāla darbība, kas tiek veikta ārēji starp visiem dalībniekiem kā Ēģiptē. Jēzus bieži nošķīra savu rīcību no kulta rituālu prasībām (piemēram, attiecībā pret sestdienu, telpu (ka jābūt dievnamam) un situāciju. No šīs neatkarības pozīcijas viņš dažreiz brīvprātīgi izmantoja šādus apstākļus pozitīvi, neskatoties uz, piemēram, Pesaha (Lieldienas), dievnamu... Tāpēc viņš var būt piemērs tam, kā izturēties, piemēram, pret noteiktām tendencēm kā astroloģisko aspektu, “spēka vietu" pieņemšanu un rituāliem. (Skat. arī Marko Pogačnika (Marko Pogacnik) grāmatas: “Zemes sirds ārstēšana”. “Kristus spēks un Zemes dieviete" u. c. par ģeomantisko darbu, izdevniecība "Findhorn Press", Apvienotā Karaliste, Skotija).

Lācara augšāmcelšanas dēļ (Jāņa evaņģ. 10:39-11) Jēzus un cilvēki viņam apkārt kļuva daudz redzamāki kā daļa no kopuma pasaulei ārpusē. Šeit var redzēt Jēzus plašo apziņu, kas arī ietver mācekļu loku un tādējādi bagātina plašāku sabiedrību. Līdzīga apziņas paplašināšanās var notikt arī šodien, kad cilvēku grupu aktivitātes izplatās ārēji, atdarinot Jēzu.

Tālāk ved kaisles ceļš. Augstais jūdu priesteris runā par saikni starp to, kam jānotiek, un Jēzu un tautas likteni (Jāņa evaņģ. 11). Savā pravietiskajā skatījumā viņš pareizi pamana, ka Kristus mira par viņiem visiem, tomēr viņš kļūdās apgalvojot, ka Jēzus, palikdams dzīvs, nodarītu tautai ļaunumu. Tam nepieciešams tāds apziņas līmenis, kas ir ārpus domām, spējīgs aptvert notikumus un to kontekstus vienlaikus. Šī spēja ir jāiemācās. Parasti cilvēks ar šo spēju nepiedzimst, bet skolās to nemāca. Tā nav identiska garīgajiem tēliem, kas rodas instinktīvi. Var tikt atklāti, atšķetināti un radīti dziļi iemesli. Negatīvās un citas domas vairs netiek uzglabātas pusapzināti. Tās vairs nevar uzkrāt problēmu struktūras un ietekmēt gan dziļākos psihes slāņus, gan psiholoģiskos procesus. Pat retrospektīvi, ja cilvēki ievēro šos noteikumus, problēmu iespējams atrisināt lēnām. Ceļš uz brīvu, radošu nākotni ir atvērts.

Mājaslapās vācu un angļu valodā ir dots fragments no Jāņa evaņģēlija 11. nodaļas.
Aleksandrijas Klemensam, agrīnajam baznīcas tēvam joprojām bija zināms paplašināts “slepenais” Marka evaņģēlijs. Pēc viņa teiktā tas ir "visgarīgākais evaņģēlijs tiem, kas ir ceļā uz pilnību", kalpo "atzīšanas progresam". Šeit tika pievienotas Marka un Pētera piezīmes, kas netika iekļautas evaņģēlijos vispārējai lasīšanai, piemēram, par Lācara augšāmcelšanu no mirušajiem. Tikai māceklis Jānis un viņa mācekļi atklāti iekļāva šādus atgadījumus evaņģēlijā. Klemenss dēvē Kristu par “mistagogu” vai "hierofantu", kas nozīmē tas, kurš vada un iepazīstina ar mistērijām, ticības noslēpumiem - jaunajām kristietības "mistērijām", kas atšķiras no senajiem mistēriju kultiem.
(Salīdzin. Prof. Mortona Smita (Morton Smith) „Slepenais evaņģēlijs..."; kurš tomēr izdarīja arī šaubu pilnus secinājumus.)

Jautājums:
Vai es varu nojaust, ka Dievs palīdz pārvarēt dzīvi un nāvi, ikdienas uztveri un miegu? 

 

Atpakaļ uz šīs daļas saturu

Uz 1b daļu: nodaļas par soļiem evaņģēlijos 16-25;
Uz 2. daļu: Soļi Atklāsmes grāmatā, pravietojumi spiest šeit;
(Uz abu daļu pēdējo nodaļu - "Kristīgā attieksme");
Ar tabulu: "Kristīgā attieksme" - "Pasaulē", nevis "no pasaules", "Trešais ceļš"

Uz 3. daļu: Citas tēmas;
Uz 4. daļu: Vecā Derība un ieguldījums dialogā ar citām reliģijām

Uz galveno lapu

Jūs varat rakstīt Kristus ceļiem e-pastu (ja iespējams, vācu vai angļu valodā, ja rakstāt citā valodā, rakstiet īsus teikumus un norādiet valodu).

Atsauce uz citām valodām un autortiesībām.

Teksts internetā vācu un angļu valodā pašlaik tiek atjaunots. Mēs nevaram garantēt 100% tulkojumu precizitāti citās valodās, izņemot vācu un angļu. Jūs drīkstat drukāt savu šīs mājaslapas eksemplāru un dot kopijas visām ieinteresētajām personām, nemainot saturu .

Īsi citāti no Bībeles – balstīti uz dažādiem tulkojumiem – ir doti papildus atbilstošajām Kristus ceļu pamatteksta nodaļām. Tomēr šādas raksturīgās vietas nevar pilnībā aizstāt pilnu evaņģēliju nodaļu izpēti vai meditāciju.