Saskaņā ar Jauno Derību, tieša atsevišķu cilvēku atklāsme un citas Svētā Gara dāvanas kristiešu uztverē ir ļoti nozīmīgas (piemēram, 1. Korintiešiem 14, 26; Marka evaņģ. 16, 17). Tomēr ceļi, kā gūt atklāsmi acīmredzot viegli nebija.Tomēr ir iespējams lūgt par Svētā Gara iegūšanu.

Ārpus Vasarsvētku draudzēm arī katoļu baznīca pieņem šādu dievišķu vēstījumu esamības iespēju. Tomēr šī baznīca nošķir "vispārēju atklāsmi" visiem caur Bībeli, tradīcijas un baznīcas vadību no vienas puses - un mistiskās "personīgās atklāsmes" no otras puses. Personīgās atklāsmes, ja vien tās dod labumu cilvēkiem un to apkārtnei, parasti bez saistībām un ievērojama atbalsta, arī tiek atzītas. Kad Marijas un Jēzus Kristus vēstījumi attiecas uz baznīcu vai pat uz visu cilvēci, baznīca pret tiem izturas ar kritiku, Sākot ar Pāvila VI laiku, baznīca vairs neiebilst pret šāda veida sacerējumu publicēšanu. Tomēr vēl joprojām ir dažas šāda veida liecības, kas tikušas turētas noslēpumā gadsimtiem ilgi, piemēram, 3. Fatimas vēstījums. Šādos gadījumos baznīca patur sev tiesības izteikt gala vērtējumu. Baznīcas likumi nosaka, ka ja šie vēstījumi tiek pārbaudīti, tas jādara godīgi, piemēram, uzklausot to sarakstītājus (Kan. 844 §3). Kan. 220 noteikumā aizliegts nelikumīgi bojāt kāda reputāciju.
Šīm atklāsmēm nav lielas nozīmes dauzās baznīcās. Iespējams gan, ka tās vēl nav attīstījušas prasmes, kā pret tām izturēties. Dažas protestantu baznīcas uzskata, ka atklāsme nonākusi līdz galam Jaunās Derības laikā. No otras puses, ir daudzas līdzīga veida parādības arī ārpus lielajām baznīcām, salīdzināt, Jāņa evaņģ. 14:21-23. Kopējā situācija rada iespaidu, ka Dievs ir ieinteresēts "sarunā" ar mums, pamācīt cilvēkus un arī brīdināt,.

Pirmie pravieši - cilvēki, kuriem bija iespēja ar savām Gara dāvanām pārstāvēt Kristu – sapulcinot cilvēkus, mācīja par tiešu atklāsmi un tās skaidrojumu (1. Kor. 14, 26). 1. Kor. 12, 4-7: "…Tagad kopējas lietas labā Gara izpausme ir dota katram". 1. Korintiešiem 12, 28 "praviešu"* lomu salīdzinājumā ar apustuļu nozīmi var uzskatīt par otršķirīgu, savukārt trešajā vietā ir garīgie skolotāji. 1. Korintiešiem 14. nodaļā tiek nodalīta "runāšana mēlēs", kas stiprina sevi un pravietošana, kas stiprina reliģiskas kopienas ticību. Cilvēki, kas bija apveltīti ar pravietošanas spējām, tikai augstu vērtēti, jo citi mācekļi automātiski nevarēja izpildīt šo uzdevumu (piemēram, Mateja evaņģ. 10,41).

Atšķirīgās iezīmes:
- Ja kāda pēta šādas parādības kristietībā bez aizspriedumiem, viņš/viņa vispirms varētu pamanīt, ka lielākajā daļā gadījumu ar tādiem skaidrojumiem kā autosuģestija, masu suģestija, šizofrēnija nepietiek. Tad var rasties patiesi interesanti jautājumi.

-Ir noderīgi meklēt ieskatu, ņemot vērā, kas nāk no Dieva un kas nē. salīdzin. Jāņa evaņģ. 4, 1. Tomēr tas jādara ar piesardzību un cieņu. Bībelē netiek noteikts, ka priesteris automātiski ir pietiekami kompetents, lai spriestu par iespējamām Gara izpausmēm, ņemot vērā teorētiskās un teoloģiskās zināšanas. Tikai daži var tieši uztvert, no kāda Gara nāk vēstījums; tāpēc Jēzus saka: "No viņu augļiem jums tos būs pazīt"- Mateja evaņģ. 7, 15-20. Tas nozīmē, ja tas ved pie Kristus, piemēram, tā dēvētās "reklamācijas"/atgriešanās pie Dieva, nesot līdzi pozitīvas izmaiņas dzīvē vai dziedinot prātu vai ķermeni, būtu ļoti apšaubāmi neņemt vērā to kā neīstus un "no nelabā nākošus", jo tie tiek veikti žēlsirdības vārdā. Jāņa evaņģ. 15,5: "bez Manis jūs nenieka nespējat izdarīt". Ja šādas darbības rezultātā pastiprinās mīlestība pret Kristu un citiem cilvēkiem, tā ir laba zīme. Salīdzināt arī Mateja evaņģ. 7,1;, Mateja evaņģ. 12, 24-30 un Aptustuļu darbus 5, 38-39, kur ir brīdinājumi par nosodījumu. Saskaņā ar morāles vērtībām un laicīgajiem likumiem, būtu nepareizi kādu nosodīt, kamēr vēl nav noskaidrota šī cilvēka vaina.

Cita atšķirīga iezīmei ir šo cilvēku pieticība, jo tikai kļūstot klusākam, viņš/viņa var dzirdēt Dieva garu. Teoloģiskās zināšanas nebūt nav atšķirīga iezīme; bieži vien ir izvēlēti vienkārši cilvēki ("vienkāršo cilvēku harizma"). Šīs spējas tiek dotas arī izglītotiem cilvēkiem, ja vien viņi nav pārāk augstās domās par sevi un nav "iestrēguši savā "patiesībā", ja viņi pieder pie "garā nabagajiem", kas minēti Mateja evaņģ. 5,3. (piemēram, saduķeji - racionālisti un materiālisti, farizeji, kuru liela daļa, saistot reliģiju ar saprātu, ir nonākuši strupceļā - neviens no tiem nepiederēja pie tiem, kas bija "nabagi garā".)
- "…Jūs dzīvojat kā cilvēciskas būtnes un veicat savus ikdienas pienākumus, bet arī attiecīgi atstājat vietu ikdienas dzīvē Dievam, visvarenajam Tēvam". (No Mātes Marijas vēstījumiem gaišreģiem Garabandālā un citur).

Mīlestība, kā tā tiek izprasta Jēzus ētikā - piemēram, Mateja evaņģ. 7,12 - arī var būt atšķirīga iezīme, tāpēc jo kāds arvien vairāk cenšas īstenot tādas Dieva īpašības kā mīlestība, jo vairāk viņš/viņa var tuvināties Garam, kas stāv pāri saprātam. Tomēr šāda ētika uzreiz nenozīmē, ka viņiem jāpielāgo sevi, lai būtu atbilstoši mūsu ierastajiem priekšstatiem par dievticīgajiem cilvēkiem, piemēram, attiecībā uz apģērbu, iešanu svētdienās uz baznīcu u. c.
Bez tam, brīvība no ārējā spiediena arī ir vērā ņemams faktors. Bībelē ir teikts, ka Svētais Gars ir brīvs no cilvēku klasēm (Jāņa evaņģ. 3,8;...) un tam ir nepieciešama brīvība tā izaugsmei. Cilvēciskajai būtnei ir sava apziņa, kas nepakļaujas apstākļu ietekmei. Aptustuļu darbi 5, 29: "Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem!" Tas nav domāts kā noderīgā garīgās palīdzības veida noliegums. Ne katrai paaudzei jāsāk no sākuma, atkārtojot tās pašas kļūdas.

Ir daudzi Gara vēstījuma izteiksmes veidi. Piemēram, caur "iekšējo balsi/iekšējo pasauli", kas ir apzināta un tādēļ nevar tikt sajaukta ar hipnozi un šizofrēniju. Retos gadījumos var sasniegt transam līdzīgu stāvokli, kurā cilvēkam ir tikai otršķirīga nozīme; tomēr pat šeit apstākļi - noskaņošanās Dievam un labai ietekmei uz klātesošajiem cilvēkiem – parāda atšķirību starp šo un transu, kas ir panākts ar garīgumu – kam ir novājinoša ietekme uz klātesošajiem cilvēkiem. Var gadīties arī tā, ka kāds piedzīvo vīziju, iekšējo gaismu vai ideju un var vēlāk to visu pierakstīt. Ir arī tiešas pierakstīšanas veids ar pilnu apziņu, kas autširas no garīguma "automātiskās pierakstīšanas", kas parasti ir saistīta ar kādu transa veidu (apzināti meklējot Dieva Garu viņa garīgumā un transa stāvoklī meklējot kontaktus ar spokiem(to dēvē par spirituālismu). Arī Svētais Gars varētu būt bijis kāda vēstījuma avots, tieši gan nevēršoties pie iesaistītajām personām ("..."): doma, saruna, kāds rakstu darbs vai grāmata var daļēji vai pilnībā rastis no šī atklāsmes avota, jo tas var rosināt cilvēku radošās spējas tā, kā vien tas vēlas.

*) Pravietojums tulkojumā no grieķu valodas vispirms nozīmē ekstrasensuālu informāciju, kristietības kontekstā – tādu, kas nāk no Dieva vai no Svētā Gara. Atklāsmes, kas ir brīdinājumi vai nākotnes pareģojumi, ir īpašs gadījums. Saistībā ar Svēto Garu vispārējā nozīmē skat. Jāņa evaņģ. 3,8;14,26 un "Kristus ceļu" pamatteksta pirmo daļu, nodaļu "Pirmais Vasarsvētku notikumus(ebreju Vasarsvētki)".
Saistībā ar pravietojumiem un nākotnes vīzijām skat. attiecīgās nodaļas "Kristus ceļu" pamatteksta 2. daļā, piemēram, nodaļā "Kā izturēties pret pravietojumiem".
Šeit ir arī daži fragmenti no Vecās Derības, kas saistīti ar pravietojumu raksturu – ar piebildēm, jo kopš tā laika apstākļi ir mainījušies (Jēzus dzīves laikā antīkais pravietošanas veids gandrīz izzuda, tomēr vēlāk tika atjaunots): Joēla grāmata 3,1-2, Āmosa grāmata 3, 7-8).