Saskaņā ar Jauno Derību, tieša atsevišķu cilvēku atklāsme un citas Svētā Gara dāvanas kristiešu uztverē ir ļoti nozīmīgas (piemēram, 1. Korintiešiem 14, 26; Marka evaņģ. 16, 17). Tomēr ceļi, kā gūt atklāsmi acīmredzot viegli nebija.Tomēr ir iespējams lūgt par Svētā Gara iegūšanu.

Ārpus Vasarsvētku draudzēm arī katoļu baznīca pieņem šādu dievišķu vēstījumu esamības iespēju. Tomēr šī baznīca nošķir "vispārēju atklāsmi" visiem caur Bībeli, tradīcijas un baznīcas vadību no vienas puses - un mistiskās "personīgās atklāsmes" no otras puses. Personīgās atklāsmes, ja vien tās dod labumu cilvēkiem un to apkārtnei, parasti bez saistībām un ievērojama atbalsta, arī tiek atzītas. Kad Marijas un Jēzus Kristus vēstījumi attiecas uz baznīcu vai pat uz visu cilvēci, baznīca pret tiem izturas ar kritiku, Sākot ar Pāvila VI laiku, baznīca vairs neiebilst pret šāda veida sacerējumu publicēšanu. Tomēr vēl joprojām ir dažas šāda veida liecības, kas tikušas turētas noslēpumā gadsimtiem ilgi, piemēram, 3. Fatimas vēstījums. Šādos gadījumos baznīca patur sev tiesības izteikt gala vērtējumu. Baznīcas likumi nosaka, ka ja šie vēstījumi tiek pārbaudīti, tas jādara godīgi, piemēram, uzklausot to sarakstītājus (Kan. 844 §3). Kan. 220 noteikumā aizliegts nelikumīgi bojāt kāda reputāciju.
Šīm atklāsmēm nav lielas nozīmes dauzās baznīcās. Iespējams gan, ka tās vēl nav attīstījušas prasmes, kā pret tām izturēties. Dažas protestantu baznīcas uzskata, ka atklāsme nonākusi līdz galam Jaunās Derības laikā. No otras puses, ir daudzas līdzīga veida parādības arī ārpus lielajām baznīcām, salīdzināt, Jāņa evaņģ. 14:21-23. Kopējā situācija rada iespaidu, ka Dievs ir ieinteresēts "sarunā" ar mums, pamācīt cilvēkus un arī brīdināt,. Taču tas ir grūts un visu mūžu ilgstošs mācību process. Lai izplatītu šādas vēstis, patiesībā ir nepieciešams īpašs aicinājums, īpaša saite ar Dievu un attiecīga sagatavošanās.

Pirmie pravieši - cilvēki, kuriem bija iespēja ar savām Gara dāvanām pārstāvēt Kristu – sapulcinot cilvēkus, mācīja par tiešu atklāsmi un tās skaidrojumu (1. Kor. 14, 26). 1. Kor. 12, 4-7: "…Tagad kopējas lietas labā Gara izpausme ir dota katram". 1. Korintiešiem 12, 28 "praviešu"* lomu salīdzinājumā ar apustuļu nozīmi var uzskatīt par otršķirīgu, savukārt trešajā vietā ir garīgie skolotāji. 1. Korintiešiem 14. nodaļā tiek nodalīta "runāšana mēlēs", kas stiprina sevi un pravietošana, kas stiprina reliģiskas kopienas ticību. Cilvēki, kas bija apveltīti ar pravietošanas spējām, tikai augstu vērtēti, jo citi mācekļi automātiski nevarēja izpildīt šo uzdevumu (piemēram, Mateja evaņģ. 10,41).

Atšķirīgās iezīmes:
Šeit nav runa tik daudz par jautājumu, vai vispār pastāv inspirācija, kas nav pieskaitāma autosuģestijai vai attiecīgā gadījumā masu suģestijai, šizofrēnijai vai citiem psihiskiem fenomeniem **. Cilvēki, kas bez aizspriedumiem kristietībā studē šādus fenomenus, drīz vien saprot, ka ar šādiem ierobežojošiem, tīri psiholoģiskiem izskaidrojumu mēģinājumiem vairākumā gadījumu nepietiek. Pēc nonākšanas līdz šai atziņai ir iespējams sākt uzdot patiesi interesantos jautājumus.

- Ir noderīgi meklēt ieskatu, ņemot vērā, kas nāk no Dieva un kas nē. salīdzin. Jāņa evaņģ. 4, 1. Tomēr tas jādara ar piesardzību un cieņu. Bībelē netiek noteikts, ka priesteris automātiski ir pietiekami kompetents, lai spriestu par iespējamām Gara izpausmēm, ņemot vērā teorētiskās un teoloģiskās zināšanas. Tikai daži var tieši uztvert, no kāda Gara nāk vēstījums; tāpēc Jēzus saka: "No viņu augļiem jums tos būs pazīt"- Mateja evaņģ. 7, 15-20. Tas nozīmē, ja tas ved pie Kristus, piemēram, tā dēvētās "reklamācijas"/ atgriešanās pie Dieva, nesot līdzi pozitīvas izmaiņas dzīvē vai dziedinot prātu vai ķermeni, būtu ļoti apšaubāmi neņemt vērā to kā neīstus un "no nelabā nākošus", jo tie tiek veikti žēlsirdības vārdā. Jāņa evaņģ. 15,5: "bez Manis jūs nenieka nespējat izdarīt". Ja šādas darbības rezultātā pastiprinās mīlestība pret Kristu un citiem cilvēkiem, tā ir laba zīme. Salīdzināt arī Mateja evaņģ. 7,1;, Mateja evaņģ. 12, 24-30 un Aptustuļu darbus 5, 38-39, kur ir brīdinājumi par nosodījumu. Saskaņā ar morāles vērtībām un laicīgajiem likumiem, būtu nepareizi kādu nosodīt, kamēr vēl nav noskaidrota šī cilvēka vaina.

Cita atšķirīga iezīmei ir šo cilvēku pieticība, jo tikai kļūstot klusākam, viņš/viņa var dzirdēt Dieva garu. Teoloģiskās zināšanas nebūt nav atšķirīga iezīme; bieži vien ir izvēlēti vienkārši cilvēki ("vienkāršo cilvēku harizma"). Šīs spējas tiek dotas arī izglītotiem cilvēkiem, ja vien viņi nav pārāk augstās domās par sevi un nav "iestrēguši savā "patiesībā", ja viņi pieder pie "garā nabagajiem", kas minēti Mateja evaņģ. 5,3. (piemēram, saduķeji - racionālisti un materiālisti, farizeji, kuru liela daļa, saistot reliģiju ar saprātu, ir nonākuši strupceļā - neviens no tiem nepiederēja pie tiem, kas bija "nabagi garā".)
- "…Jūs dzīvojat kā cilvēciskas būtnes un veicat savus ikdienas pienākumus, bet arī attiecīgi atstājat vietu ikdienas dzīvē Dievam, visvarenajam Tēvam". (No Mātes Marijas vēstījumiem gaišreģiem Garabandālā un citur).

- Saskaņā ar Jēzus ētikas izpratni – skat. piem. Mateja 7:12 - arī mīloša uzvedība ir šāda raksturīga iezīme. Caur savu ar Kristu vienoto veselo cilvēks aizvien vairāk nonāk kontaktā ar garu, kas stāv pāri saprātam. Jo vairāk cilvēks ir saskaņā ar tādām dievišķajām īpašībām kā mīlestība, jo skaidrāk tas notiek. Taču ētika šajā kontekstā nenozīmē automātisku iekļaušanos pieņemtajos tradicionālajos priekšstatos par dievbijīgiem cilvēkiem, piem. attiecībā uz apģērbu, baznīcā iešanu utt.
- Ja piem. kāds sāktu agresīvi izplatīt nepatiesu informāciju par kādu citu kristieti atsaucoties uz personīgu, no Kristus saņemtu inspirāciju un izmantojot caur rakstiem saņemtus vispārīgus viedokļus, tādejādi radot nesaskaņas, pastāv stipras aizdomas, ka šī rīcība nav pamatota un tā nav patiesa no Dieva vai Svētā Gara saņemta vēsts.
- Bez tam, brīvība no ārējā spiediena arī ir vērā ņemams faktors. Bībelē ir teikts, ka Svētais Gars ir brīvs no cilvēku klasēm (Jāņa evaņģ. 3,8;...) un tam ir nepieciešama brīvība tā izaugsmei. Cilvēciskajai būtnei ir sava apziņa, kas nepakļaujas apstākļu ietekmei. Aptustuļu darbi 5, 29: "Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem!" Tas nav domāts kā noderīgā garīgās palīdzības veida noliegums. Ne katrai paaudzei jāsāk no sākuma, atkārtojot tās pašas kļūdas.

Ir daudzi Gara vēstījuma izteiksmes veidi. Piemēram, caur "iekšējo balsi/ iekšējo pasauli"/ "iekšējais vārds no sirds" pie pilna saprāta – tātad nedrīkstot to sajaukt ar šizofrēnām vai hipnotiskām parādībām. Ilgākā prakses laikā kļūst arī skaidrs, ka tai ir cits raksturs kā telepātiskām parādībām (skat. "Vom Inneren Wort", Johanes Tenhards u.c. raksti, Lorber-Verlag). Retos gadījumos var sasniegt transam līdzīgu stāvokli, kurā cilvēkam ir tikai otršķirīga nozīme; tomēr pat šeit apstākļi - noskaņošanās Dievam un labai ietekmei uz klātesošajiem cilvēkiem – parāda atšķirību starp šo un transu, kas ir panākts ar garīgumu – kam ir novājinoša ietekme uz klātesošajiem cilvēkiem. Var gadīties arī tā, ka kāds piedzīvo vīziju, iekšējo gaismu vai ideju un var vēlāk to visu pierakstīt. Ir arī tiešas pierakstīšanas veids ar pilnu apziņu, kas autširas no garīguma "automātiskās pierakstīšanas", kas parasti ir saistīta ar kādu transa veidu (apzināti meklējot Dieva Garu viņa garīgumā un transa stāvoklī meklējot kontaktus ar spokiem(to dēvē par spirituālismu). Arī Svētais Gars varētu būt bijis kāda vēstījuma avots, tieši gan nevēršoties pie iesaistītajām personām ("..."): doma, saruna, kāds rakstu darbs vai grāmata var daļēji vai pilnībā rastis no šī atklāsmes avota, jo tas var rosināt cilvēku radošās spējas tā, kā vien tas vēlas.

*) Pravietojums tulkojumā no grieķu valodas vispirms nozīmē ekstrasensuālu informāciju, kristietības kontekstā – tādu, kas nāk no Dieva vai no Svētā Gara. Atklāsmes, kas ir brīdinājumi vai nākotnes pareģojumi, ir īpašs gadījums. Saistībā ar Svēto Garu vispārējā nozīmē skat. Jāņa evaņģ. 3,8;14,26 un "Kristus ceļu" pamatteksta pirmo daļu, nodaļu "Pirmais Vasarsvētku notikumus(ebreju Vasarsvētki)".
Saistībā ar pravietojumiem un nākotnes vīzijām skat. attiecīgās nodaļas "Kristus ceļu" pamatteksta 2. daļā, piemēram, nodaļā "Kā izturēties pret pravietojumiem".
Šeit ir arī daži fragmenti no Vecās Derības, kas saistīti ar pravietojumu raksturu – ar piebildēm, jo kopš tā laika apstākļi ir mainījušies (Jēzus dzīves laikā antīkais pravietošanas veids gandrīz izzuda, tomēr vēlāk tika atjaunots): Joēla grāmata 3,1-2, Āmosa grāmata 3, 7-8).

**) Taču dažos gadījumos pat cilvēki ar patiesām inspiratīvām spējām uz laiku var nokļūt stāvokļos, kas ir līdzīgas zināmiem psihiskiem traucējumiem - piemēram piespiedu kārtā turpinot iekšēju dialogu straumi un kļūstot ilgstoši nespējīgi kārtot pasaules lietas. Lai pēc iespējas vairāk izvairītos no šādiem ekscesiem, papildus jau augstāk minētajiem aspektiem būtu jāpiegriež īpaša vērība sekojošiem ārējiem priekšnoteikumiem: pietiekami ilgs miegs; piemērots, piem. ar B vitamīniem bagāts, uzturs. Tas nozīmē, ka ir jāuzmanās ar gavēšanu un līdzīgām situācijām ja nav pietiekama pieredze ar to. Papildus būtu jāmin skaidra virzība uz sasniedzamo mērķi, t.i. Kristu, izvairīšanās no pārāk ilgām sēdēm, kas dotu iespēju novirzīties no mērķa un "pārkaršanai", pietiekami centieni pēc intensīviem iekšējiem pārdzīvojumiem atgriezties esošajā pasaulīgajā realitātē; dzirdētā paš-apzināta pārstrāde; dzirdētā pārstrāde, apzinoties sevi pašu. Palīgi, garīgie pavadoņi (piem. priesteri), terapeiti u. līdz. šādos gadījumos var efektīvi palīdzēt tikai tad, ja viņiem ir specifiska pieredze / zināšanas, kas ļauj ņemt nopietni ne tikai patlaban traucēto stāvokli, bet gan arī netraucēto pamata fenomenu.